Sācis ceļu mūzikā kā pusaudzis, kurš raizējas par skaistas balss trūkumu, grupas Pērkons solists Raimonds Bartaševics (65) kļuva par vienu no fascinējošākajām personībām Latvijas rokmūzikā
Tā cilvēkam negadās bieži — ieklīst luksusa zīmolu interjera salonā un nevilšus uz Walter Knoll sofas zem Artemide klasiskajām gaismas struktūrām apsēsties blakus Mikam Džegeram vai Nikam Keivam. Vai Raimondam Bartaševicam, grupas Pērkons solistam, kurš vienā no Rīgas dizaina saloniem projektē virtuves. «Sešos vakarā beigsies darbs, tad braukšu spēlēt,» viņš saka. Mēdz būt arī tā: piecos no rīta beidzas koncerts, paguļ divas stundas, iztīra zobus, uzvelk tīru kreklu un iet uz darbu. Otrs darbs neitralizē izdegšanas risku. «Būtu arī atkarību risks. Jo tās emocijas uz skatuves ir par stipru. Ja nav, kas iekšējo ugunsgrēku nodzēš, ir slikti.»
Uz skatuves Raimonds Bartaševics kāps arī Kulakova naktī 20. jūlijā Līvānos, kas iecerēta kā komponista Jura Kulakova 60 gadu jubilejas svinības dzimtajā vietā kopā ar Pērkonu. Līdztekus hitiem tiks atskaņotas senaizmirstas un mazāk zināmas dziesmas, ko grupa uzskata par vērtīgām un vēlas aktualizēt. Pēcāk ballītē līdz rītam plates spēlēs Uldis Rudaks un grupas Inokentijs Mārpls līderis Dambis.
Jēgpilnā anarhija
Te viņš sēž — arhitekts un rokzvaigzne. Pie sniegbaltajām džinsām un krekla todien apāvis sarkanas botas. Uz kreisā delma —
sarkans Gucci pulkstenis. Kopā ar saulesbrillēm caurspīdīgos rāmjos, tīrās arhitektoniskās līnijās, tas veido koptēlu, ko — ticams — savās lapās labprāt ievietotu pat trendīgais vīriešu modes flagmanis Mrporter.
Bartaševica stila izjūta ir leģendāra — jau sešdesmito gadu nogalē, kad nopirkt džinsus no spekulantiem viņam kā jaunam mūziķim bija par dārgu, bet audumu havajiešu kreklam pirka vienīgo un neglītāko — lielām zilzaļi melnām puķēm, kas tolaik padomju veikalā bija. «Singer šujmašīna un krekls gatavs!» No defekta tika izveidots efekts. Vēlāk, Pērkona laikos, «sēdējām Liepājas Pūt, vējiņi estrādes tualetēs ar krampīti. Es — vienā būdiņā, jo rāvējslēdzējs biksēm pārplēsts, kolēģis — otrā. Padevām pa atejas lodziņu viens otram diegu un adatu. Jo bikses bija aizšūtas, bet uz būdiņu vajadzēja. Astoņdesmitajos bija tā mode: bikses tik piežmiegtas, ka rāvējslēdzēji plīsa.»
Bartaševics nešķiroja skatuvi un dzīvi. Bija vienlīdz pamanāms un elegants abās. «Diemžēl mati gari vairs neaug kā pusaudža gados. Tāpēc audzēju bārdu. Summa nemainās no saskaitāmo kārtības,» viņš intervijā joko par savu sirmo, sīkā pīnē savīto bārdu. Vīrs, kuram pieder viena no fascinējošākajām balsīm Latvijas rokmūzikas vēsturē, balsīm, kas piecdesmit gadu garumā Menuetā, pēcāk Pērkonā spējusi izdziedāt smagākos zemtekstus un ekscentriskākās idejas.
Tie bija Jūrmalas mūzikas skolas puikas: brāļi Bartaševici, brāļi Sējāni, Adrians Kukuvass un Andris Kronbergs, kuri 1968. gada rudenī sanāca kopā un izveidoja grupu Menuets. Vēl pēc diviem gadiem leģendāru repertuāru viņiem izveidoja Imants Kalniņš, kurš tolaik meklēja izpildītājus Māra Čaklā autorvakaram — dziesmu ciklam no aizliegtās Rolanda Kalniņa filmas Elpojiet dziļi.
Atskatoties uz to laiku, Bartaševics savu balsi vērtē drīzāk kā «nebalsi». Pārvarējis milzīgas bailes, arī kompleksus, lai kāptu uz skatuves un dziedātu. «Mums grupā bija Kukuvass ar skaistu balsi. Es taisīju kontrastu — skaistajam liku pretī neglīto.»
Neglītais izrādījās tikpat pievilcīgs. Bartaševica īpatnēji suģestējošā balss skan gandrīz visos Menueta hitos — Dzeguzes balss, Alvas zaldātiņi, Dziesma, ar ko tu sācies, Melnā aronija, Dziesmiņa, dziedama pusčetros no rīta un daudzos citos. Nepārspējama ir viņa ar eksistenciālu vērienu nodziedātā Skumjā dziesmiņa sev pašam ar Imanta Auziņa vārdiem, kas sākas tā: «Nes savu nesamo/Stiep savu stiepjamo/Velc savu velkamo šā vai tā.»
Septiņdesmito gadu nogalē Menuetam piepulcējās jaunais komponists no Mediņa mūzikas skolas Juris Kulakovs. Grupā viņš tika iesaukts par Klasiku — lai arī žanrs cits, Kulakovs komponēja ar akadēmisku vērienu. Pats mēdza citēt Emīlu Dārziņu — atbildība par katru noti.
Jau 1980. gadā Kulakovs kopā ar Raimondu Bartaševicu, brāļiem Sējāniem un pieaicinot aktrisi Ievu Akurateri, izveidoja grupu Pērkons. Šeit pavērās lielas iespējas Bartaševica talantam: suģestējošais balss tembrs apvienojumā ar harismātisko personību, paša izveidotu kustību partitūru katrai dziesmai un neatkārtojamo stilu uznesa mūziķi slavas augstumos. Rokmūzikas kritiķis Uldis Rudaks atceras: kā pusaudzis astoņdesmitajos gados bijis pārņemts tieši ar Bartaševica skatuves izpausmi. «Elki nebija Igo vai Brīze, bet tieši viņš. Izcils mākslinieks, ļoti artistisks, vienmēr elegants. Viņš man bija etalons.»
Viena no raksturīgākajām Bartaševica īpašībām — ekstrēms godīgums, īstums uz skatuves. Kā ievērojis Rudaks, koncertos pēc mūziķa kustībām aizvien varot pateikt, cik interesanti viņam ir tas, kas notiek,— Bartaševics neprot samelot skatītājiem.
Ļoti liela nozīme gan Menueta, gan Pērkona dziesmās vienmēr bijusi vārdiem —
Imants Kalniņš, pēcāk arī Juris Kulakovs savām kompozīcijām konsekventi izvēlējās jēgpilnu dzeju — Čaklā, Melgalva, Elsberga, Veidenbauma rakstīto. Šajos darbos uz skatuves Bartaševics muzikāli un semantiski ienira tā, ka klausītājiem neatlika nekas cits, kā, elpu aizturējušiem, raudzīties performancē. Iedziļināties, par ko tad viņš dzied.
Lūk, mūziķa skaidrojums vienai no visu laiku ekstravagantākajām un populārākajām Pērkona dziesmām Balāde par gulbi ar dzejnieka Māra Melgalva vārdiem: «Ak vai cik stulbi/Ir nosist gulbi/Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl/Tad ir tik velnišķīgi stulbi — ik rietā sarkans gulbis kvēl/Tik stulbi kvēl/Ka jāsit vēl.» Raimonds Bartaševics: «Katrs par to dziesmu var domāt, ko grib. Ja uzskata par stulbu — let it be*. Ja kāds domā par dabas aizsardzību — lai tā būtu. Man tas gulbis ir mietpilsonisma, banalitātes kvintesence. Ja tādā kontekstā paskaties, tad ir jautājums — vai vērts pret to cīnīties? Vai cīnīties ir stulbi? Noraut ierasto tepiķi no omītes grīdas — vai vajag? Omīte pēc tam kreņķēsies. Vai vajag protestēt? Sevišķi pret savu mīļo cilvēku mietpilsoniskumu.» Šo hitu Kulakovs sarakstīja 1983. gadā. «Padomju laikos jaunam cilvēkam jau tieši savējie bija tā nepārvaramā vara. Politbirojs — jau daudz tālāk,» komentē Bartaševics. Bet par Pērkonu kā protesta formu: «Mūsu dziesmās bija nekaunība, anarhija, taču gaumīga. Jo apakšā visam bija izglītība.»
Bartaševics bija Jūrmalas mūzikas skolā absolvējis vijoles klasi. Pēcāk studējis arhitektūru. Profesoru ironiski iesaukts par Pēru Gintu, jo nāca un gāja, kad gribēja, nepakļāvās prasībām piezemēt spilgto vizuālo tēlu.
Izglītības vokālajā mākslā, kā daudziem spilgtiem talantiem rokmūzikā, viņam nebija. Juris Kulakovs atstāsta kādu nevilšu sarunu ar Latvijas Nacionālās operas solistiem: jaunībā bijuši fascinēti no šīs Pērkona balss, tikai, kad izstudējuši akadēmisko operdziedāšanu Latvijā un papildus arī Itālijā, sapratuši, ka Raimondam vokālās tehnikas nemaz nav. «Ir suģestējošs balss tembrs, harisma un tas, ka piepilda dziesmas ar saturu, nevis paštīksmē smuki izdzied notis. Un, kā mūzikas skolu pabeidzis vijolnieks, viņš nošu augstumus intonē tīri,» tā Kulakovs.
Kopā ar Pērkonu Bartaševics izpildījis tādas Latvijas roka zelta klasikas vērtības kā Balāde par gulbi, Sapumpurots zars, Gandrīz tautasdziesma, Mana dienišķā dziesma, Baletomānija. Vienkāršo, melodisko Pie baltas lapas, kurai ar savu balsi piešķīra īpašu emocionalitāti, padarot to par vienu no aizkustinošām mīlestības himnām latviešu rokmūzikā.
Ar grupu Pērkons 1987. gadā festivālā Liepājas Dzintars. Tajā gadā grupa pirmoreiz pēc divkārtējiem aizliegumiem uzstāties pilnībā atjaunoja savu darbību. Viņi kļuva par šī festivāla laureātiem, bet gada nogalē Mikrofona aptaujā dziesma Gandrīz tautasdziesma ieguva trešās populārākās dziesmas statusu
Kā viss sākās?
Bērnībā man bija dažādas iespējas — koris, tautiskās dejas, bet aizgāju uz rokenrolu. Izdarīju izvēli. Tas, kas esmu šodien, ir četrpadsmitgadīga bērna izvēle. Man iekšā ir tas rokenrols.
Rokmūzikā ienācāt caur Menuetu, toreiz jums bija tikai 15 gadu.
Esmu pabeidzis tagadējo Andreja Pumpura ģimnāziju un Majoru mūzikas skolu. Spēlēju vijoli. Svētdienās dziedāju baznīcas korī — vecāki bija katoļi. Skolas biedri bija Sējāni, Kukuvass, Kronbergs. Visi ieinteresēti mūzikā, tāpat kā mēs ar brāli. Taisām grupu! Tāds bija sākums.
Jums tajā laikā bija priekšstats, ko spēlēsit?
Man liekas, dzīvē visas lietas notiek kā brīnums. Neko nevar izskaitļot. Ja mākslā izskaitļo, tu liekuļo. Es nekad neesmu skaitļojis. Mūzika ir vajadzīga man. To daru sev.
Mēs katrs gribējām kaut ko darīt mūzikā. Likteņa pirksts, ka ielēcām pirmajā vilcienā. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā sākās rokenrols. Ceturtdienas, piektdienas rītos nācām uz skolu un teicām viens otram — tu dzirdēji [radio]?! Visas grupas bija jaunas, viss tikai vēl nāca gaisā.
Otra svarīga lieta: vieni rokmūzikā aizgāja kopēšanas virzienā. Angliski neprata, bet kaut ko spēlēja — Dilaila, Dilaila! Mēs sapratām: tas neder. Gribējām dziesmās integrēt labu dzeju. Mums bija labs piemērs: grupa Katedrāle — Šmīdbergs, Šimkus. Ko viņi izdarīja? To, ko arī Imants Kalniņš: latviešu līdzskaņus, šņāceņus — defektus, pārvērta efektā. Piemēram (iedziedas), «šīīī» — fonētiski liekas, ka dzied angliski, bet tas ir latviešu vārds. «Šī zeme mūsu.»
Ir mūzikas tirgus. Un ir rokenrols. Tu izvēlies, kā dzīvot.
Vai jau pirmajās reizēs uz skatuves jutāt — publika klausās, ir efekts?
Īstenībā notika kompleksu pārvarēšana. Vienīgais, kas dod rezultātu cilvēka dzīvē — sevis pārvarēšana. Bail man bija totāli. Taču kaifs ir lipīgs, un mēs kaifojām. Ja mūziķis kaifo, arī publika kaifo. Mākslīgi to radīt nevar.
Iekšēji jums tajā laikā, sešdesmitajos, visu laiku bija jāfiltrē: vai palaidīs uz skatuves, vai pie vecākiem neieradīsies čeka — ko tie dēli dara!
Laime, ka mēs par to nedomājām. Ja būtu domājuši, neko neizdarītu. Visspēcīgākā enerģija pasaulē ir bailes. Tās paralizē, liek palikt par liekuli. Taču mēs bijām jauni un nepieredzējuši. Sākumā Menuetā gan nebijām kaitīgi — spēlējām vienkārši tautasdziesmas, pirmās Imanta Kalniņa dziesmas. Tā bija platforma, kur aprobējām savas idejas, tur tās lēnām dzima. Tajā laikā kino, teātrī, mūzikā bija disidentu pulciņš — Rolands Kalniņš, Imants Kalniņš, daudzi citi. Arī dzejā — kāds no blociņa tev naktī nolasa to, ko oficiāli nekad nepublicētu. Savā mākslā viņi runāja zemtekstos. Viss kūsāja, virda, vārījās. Tas, kas man vienmēr paticis, ir īstums. Nedrīkst tēlot, pie velna!
Spēja būt autentiskam — ne katram tā dota, kā jūs domājat?
To var nopirkt, maksājot dārgi — ar sevi. Vienīgais, ko tu vari, — atteikties. Ir jāatsakās no daudz kā. Ja neesi partijas līnijā, nedabūsi darbu. Ja nedziedi par Ļeņinu, netiec uz konkursa finālu. Ja gribi garus matus, kara komisariāts tevi ietrieks vissliktākajā armijas daļā, ņirgāsies. Un tā tālāk. Visu laiku vajag maksāt, maksāt, maksāt par savu brīvību. Ne visi tam ir gatavi. Vairākums grib normālu dzīvi bez problēmām.
Raimonds Bartaševics koncerta laikā 80. gadu otrajā pusē
Vai varat mazliet ieskicēt savus ģimenes apstākļus? Ja vecāki bija ticīgi, tad jau bijāt saskāries ar represīvu attieksmi no varas.
Es laikam biju diezgan gudrs bērns. Zināju, ka melot nevajag, bet ir brīži, kad vajag paklusēt.
Vecākiem bija izdzīvošanas instinkts. Viņu ģimenes bija gājušas cauri izsūtīšanām, kariem. Manā bērnībā izsūtīšanas jau bija beigušās, bet cilvēkus biedēja ar neskartajām zemēm. Tur sūtīja gandrīz kā nāvē. Vecāki šausmīgi baidījās. Lūdza, lai nevienam nesaku, ka ejam uz baznīcu. «Nestāsti, ko mājās runājam!» Paps klausījās Amerikas balsi, viņš bija leģionārs.
Vai ģimenē esat pirmā mūziķu paaudze?
Nevienam mūsu grupā nebija mūziķu ģimenes vēsturē. Esam pirmā paaudze. Tagad gan sāk veidoties mūziķu dinastijas.
Mācījos zīmēt, studēju arhitektūru. Vecāki mums ar brāli deva iespējas. Mēs nebijām pārtikusi ģimene, bet esmu pateicīgs, ka mūs aizsūtīja uz mūzikas skolu, par ko arī bija jāmaksā. Maksa par diviem bērniem — tā bija liela nauda.
Sākumā par mūzikas skolu biju pavisam nelaimīgs. Gribējās skriet uz jūru, futeni spēlēt. Vasaras brīvlaiks, visiem bērniem — atpūta, bet es, nolicis priekšā Fenimora Kūpera grāmatu, lasu un vienlaikus čīgāju gammas.
Kā jūs atradāt savu balsi?
Stāsts par balsi ir līdzīgs stāstam par kompleksiem, kas jāpārvar. Kad sapratu: man nav ne Lihtenberga, ne Žorža Siksnas balss, nolēmu — nevajag! No defekta taisīju efektu. Kā man pateica viena aktrise, var dziedāt nevis ar balsi, bet aknām. Un es to daru.
Atteicis savārstījumam
Intervijā Bartaševics vairākkārt uzsver, ka nav izpildītājs, jo dzied tikai to, ko grib un jūt kā savu. «Ja nejūtu, es nevaru nodziedāt.» Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc leģendāro Pērkona balsi nedzird uz lielām svētku koncertu un izklaides skatuvēm. Arī par ļoti labu honorāru nē? «Nauda… Es uz to skatos tā: nu, ir tev daudz, vari sēdēt dārga koncerta pirmajā rindā, riņķī nes ikrus un šampanieti, uz skatuves dejo vislabākie un dārgākie. Un vari tā: pie ugunskura dziedāt pats, divas spīdošas actiņas pretī, un no tā tev vislielākais kaifs.»
Par radikālo patiesumu turpinot: nez, vai mūziķis pats atceras, bet jaunībā viņš komponistu Kulakovu izārstējis no dzejošanas. Juris Kulakovs stāsta: «Biju uzrakstījis veltījumu kolēģim [grupas Zodiaks līderim] Jānim Lūsēnam. Lai arī Māris Melgalvs reiz izteicās, ka man piemīt absolūtā dzejas dzirde, šis dzejolis bija savārstījums ar atskaņām «roks», «Zodiaks», «labs». Raimonds pateica: tādu sūdu es nedziedāšu! Ar to viss beidzās, dziesmu mēs neatskaņojām.»
Bartaševica totālā pašatdeve uz skatuves piecdesmit gadu garumā nav bez veselības sekām: 2006. gadā Pērkona jubilejas koncertā Dzintaros viņš piedzīvoja infarktu. Vēl koncerta pirmajā daļā dziedāja, bet starpbrīdī ar ātrajiem tika aizrauts uz Stradiņiem. Intervijā mūziķis stāsta: «Nekā skaista tur nav — nokrist ar sirdi uz skatuves. Tas tā notika, jo gadus trīsdesmit domāju, ka man sāp māga. Izrādījās, ka tā ir sirds. Sāpēja, kamēr plīsa.» Izārstējies viņš atkal kāpa uz skatuves. «Patiesībā laime, ka nezināju,» viņš atzīstas. «Būtu zinājis, būtu negribot uz skatuves taupījies.» Pēc pāris gadiem mūziķis piedzīvoja otro infarktu. Bet tagad: «Ir bailes no trešā. Taču man jādara tas, ko jūtu un gribu. Es gribu būt uz skatuves. Mana laime ir, ka dzīve lielās līnijās ir notikusi. Lielākā vērtība man ir brīvība. Un tā man ir.»
*Lai tā būtu — angļu val.
