Negaršīgu šniceli Vīnē, man liekas, nemaz nevar dabūt, ja nu kādā pilnīgi tūristu apsēstā vietā un negadījuma pēc. Taču ir arī īpašās šniceļu vietas
Vīnei piestāv zelts. Tas ir visur. Klimta Skūpstā un zelta lapiņu bumbā virs Secesijas muzeja, kur šis par suvenīru kļuvušais šedevrs apskatāms, un Oto Vāgnera celtās Svētā Leopolda baznīcas rotājumos. Un Vīnes šnicelē. Pirmoreiz īstu Vīnes šniceli baudīju netālu no tā paša Secesijas muzeja, vienā no Našķu tirgus (Naschmarkt) ūķīšiem, un panējuma maizes skrumšķīši saulē mirdzēja kā tīrs zelts. Zeltaina bija arī eļļas un etiķa mērcīte pāri vienkāršajiem salātiem — rupji sagriezti vārīti kartupeļi, skāba gurķa šķēlītes un sīpoli.
Bet stāsts ir par citu reizi. Pirms kāda gada mazā, bet jaukā trīs dāmu kompānijā bijām ieradušās uz Alvja Hermaņa iestudētā Vāgnera Parsifāla pirmizrādi. Ir marts, Rīgā sniegi, bet Vīnē līdz ar mūsu ierašanos bija sācies 20 grādu siltums, acu priekšā mauriņos dīga zālīte, kurā tūlīt apmetās jauniešu bariņi, uzziedēja ķiršu, plūmju un mandeļu koki, un kā lielas bļodas vērās vaļā magnoliju ziedi. Pirmizrādes rītā, pašā agrumā, izrādes tērpu mākslinieces Kristīnes Jurjānes samācītas, devāmies uz Svētā Leopolda baznīcu Oto Vāgnera psihiatriskās slimnīcas kompleksā. Svaigu gaisu un skaistos skatus sasmēlušās, pa dienu nolēmām palutināt sevi ar kārtīgu Vīnes šniceli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īsto vietu tūlīt aiz Svētā Stefana katedrāles, mazo ieliņu labirintā, kur tā esot absolūti autentiska un vispareizākā, un tikai tur katrs sevi cienošs vīnietis to ēd, zināja televīzijas režisore Mārīte Balode, kam savukārt to bija atklājis slavenais Rīgas baleta raksturlomu dejotājs un pedagogs Vladimirs Cukanovs, kurš tagad dzīvo Vīnē.
Ar zināmām pūlēm atradām visai necilo vietu. Tā smarža! Sviests un sāļa karamele. Aizgaldiņš, kurā apsēdāmies, man turklāt radīja nostalģiju pēc studiju gadiem, jo netveramā veidā atgādināja Rīgas—Maskavas vilciena restorānvagonu. Un tad mums atnesa… Milzīgā zelta ripa ne tikai piepildīja lielo pusdienu šķīvi, bet pat drusku kāpa pāri maliņām. Zem patīkami kraukšķīgās virsiņas — teļgaļa magnolijas sārtumā. Plāna plānītiņa, šnicele tomēr bija vienam cilvēkam nepieveicama — tad arī pamanījām, ka dāmas pie blakusgaldiņiem to pasūta vienu uz divām vai trim. Solīdais kā flīģelis ķelneris (neceļas roka rakstīt parasto «viesmīlis» vai «oficiants») melnā, garā priekš-autā, sastapies ar mūsu izmisušajiem skatieniem, atļāvās vieglu, saprotošu smaidu, pamāja ar galvu, pazuda un momentā atgriezās ar trim palielām turziņām, kurās vēl bija pa sviestpapīra rullītim. Ha! Ne mēs pirmās, ne pēdējās, kas netika galā ar visīstāko Vīnes šniceli. Gājām uz savu dzīvoklīti, vicinādamas turzas ar lepnu uzrakstu, kas vēstīja, ka nesam tās no «šniceļu tēvijas».
Vakarā bija pirmizrāde, Hermaņa radītajā scenogrāfijā mirdzēja Leopolda baznīcas zelta rotājumi un altāra kupols. Pasakaini dziedātāji, fantastiski tērpi. Taču, arī gremdējoties mūzikas un iestudējuma burvībā, pa laikam prātā iezagās baudpilna doma no pavisam citas operas — mājās gaida vīns un lielā šniceles puse…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.