Ja dzīve piespēlē citronus • IR.lv

Ja dzīve piespēlē citronus

Foto — Shutterstock
Dace Salmane

Randiņš ar itāļu mežacūku un limončīno nervu nomierināšanai

Bija pienācis laiks klātienē apciemot Cinque Terre — piecus senus zvejnieku ciematus klinšainajā Itālijas Rivjēras piekrastē Ligūrijā. Monterosso al Mare, pirmajā no tiem, ieradāmies krietnā tumsiņā ar vilcienu, kurš, protams, kavējās. Pēc īsa, satraucoši strauja brauciena pa neapgaismotu lauku celiņu serpentīnu bijām klāt mūsu brīvdienu oāzē — olīvdārzu ieskautā rozā namiņā kalna vidū, kur pārredzamā attālumā nebija gandrīz neviena kaimiņa. Pēc mirkļa uz galda jau kūpēja liela bļoda ar vietējo pastu trofie, kas izskatījās pēc maziem, savītiem tārpiņiem, un smaržoja tikko plūktu zaļumu pesto. Pēc maltītes saimnieks Leonardo lepni pasniedza graķīti pašgatavota limončīno, kas bija brūvēts no turpat pie upītes augušiem citroniem. Gaisā bija jaušams — būs brīnišķīgas brīvdienas.

No rīta saimnieks mums ierādīja ceļu uz pilsētiņu — pa taciņu cauri vīnogu laukiem, tad krūmājam, jāiznāk uz akmeņainas takas, kas vienā virzienā ved uz Soviores Dievmātes svētnīcu kalna galā, bet pa pakāpieniem uz leju — uz Monteroso. Otrpus takai stiepās vīteņiem apaudzis mūra žogs, bet tieši vietā, kur, iznākot no krūmāja, jāpagriežas uz leju, atradās neliela kapela svētceļniekiem.

Ir tikai divi veidi, kā Cinque Terre pārvietoties starp ciematiem, — kājām vai ar vilcienu. Mans dienas plāns bija aiziet līdz nākamajam ciematiņam Vernazza, atpakaļceļam izmantot vietējās dzelzceļa kompānijas Trenitalia pakalpojumus un ierasties tieši uz vakariņām. Pāris stundu kāpiens, neaizmirstami skati, atelpa pie auksta vietējā baltvīna glāzes, tad apjausma, ka vilcieni tomēr kursē retāk, nekā man gribētos — un nācās pabrīdināt draugus, lai vakariņas sāk bez manis.

Kad beidzot atgriezos Monteroso, jau viegli krēsloja. Patīkami nogurusi, pacilātā noskaņojumā devos augšup kalnā, ārā no pilsētiņas, tad nogriezos pa taku uz Soviores Dievmātes svētnīcu. Kāpt nebija viegli, beidzot tiku gandrīz līdz ceļmalas kapeliņai, pie kuras jānogriežas uz mazo taciņu iekšā krūmājā. Pēkšņi dažus metrus tālāk ceļu vieglā riksītī šķērsoja mežacūka un pazuda krūmos tieši tur, kur būtu jāiet man. Sāka strauji satumst, jau bija krietna krēsla, un es droši zināju, ka nelīdīšu krūmos, riskējot tuvāk iepazīties ar itāļu mežazvēru. Ar pāris soļiem tiku mazās kapelas drošībā un kliedzu cūkai: «Ej prom!» Tā kaut ko aturkšķēja pretī itāliski, liekot saprast, ka turpat vien ir. Panikā turpināju latviski bļaut, vienlaikus apsverot — vai ielikt fotokameru somā un tad krāmēt cūkai, ja nāks virsū, vai labāk kameru pasaudzēt un zvetēt ar somu, kurā bija pāris pudeļu vīna. Tikmēr jau bija kļuvis pilnīgi tumšs, un citkārt es būtu sajūsmā vērojusi lidojošo jāņtārpiņu miriādes, bet tagad vienīgā doma — kā lai tieku prom. Mēģināju sazvanīt draugus, bet viņiem nezin kāpēc bija pilnīgi skaidrs, ka nesu viņus cauri. Kāda vēl mežacūka! Līdz brīdim, kad es, jau rijot asaras, vairs diez ko nevarēju parunāt, Leonardo saprata, ka tomēr nejokoju, un nāca mani glābt ar sētas mietu pār plecu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu