Viņam te nav jābūt, viņš ir sētai pāri pārlēcis — Iveta gādīgi skatās uz raibu runci, kas griezīgi bļauj privātmājas pagalmā pašā pastnieces apgaitas sākumā pie Rīgas 6. pasta nodaļas Teikas lielajā krustojumā. «Te blakus ir tāds nelabs melns suns, kas sajūt, ka pastnieks ir pienācis, un grib lēkt uz kastītes pusi,» viņa komentē. Reiz, bēgot no nepieskatīta rotveilera, nācies uzrāpties uz dārza vārtiņiem. Pastā priekšniecība sastādījusi aktu, vīrs ar nikno zvēru bez pavadas vairs nav manīts.
Sešu septiņu kilometru maršrutā, kas aizved līdz pat kinostudijas ēkai Šmerlī, pastniece zina katru mājdzīvnieku, no galvas spiež desmitiem durvju kodu. Viņas pārziņā ir gandrīz 800 pasta kastīšu. Plkst. 9, kad dodamies ceļā, notiek jau otrā piegāde — parastas un ierakstītas vēstules. «Tās ir ļoti svarīgas, jebkurš klients vai firma gaida,» Iveta runā ar respektu. Pasta mašīna ar sūtījumiem ierodas ap plkst. 5, pirmo piegādi viņa sākusi jau plkst. 6. «No rīta svarīga ir prese, tā jāpiegādā līdz astoņiem. Man abonentu šogad ir vairāk nekā pagājušogad. Labi, ja nav ledus, var riteņa grozā ielikt un braukt. Divos tīkliņos un somā kādi 15 kilogrami sanāk. Kad vēl ir banderoles, reklāmas un smagi katalogi, var iznēsāt tikai trešajā piegādē.»
Senāk arī pēcpusdienās veiktas divas, reizēm pat trīs pasta piegādes. Ap trijiem, pusčetriem — avīze Rīgas Balss. «Darba nepaliek mazāk,» Iveta atmāj. «Citi pienākumi! Tagad daudzi pasūta sīkpaciņas.» Turklāt 6. pasta nodaļā no kādreizējiem 17 pastniekiem palikuši septiņi. «Tāpat spējam rajoniņu iziet. Neatstās neko pastā, viss ir jāpiegādā!» viņa iesmejas. Sportisks dzīvesveids? «Jā, skolā gāju vieglatlētikā, ļoti patika.»
Darbiniece, kam Latvijas Pasta klienti Rīgā anketās par 2017. gada veikumu veltījuši visvairāk balsu, 6. pasta nodaļā sākusi strādāt pirms 30 gadiem. 17 gadu vecumā. Dzīvojusi pāri ielai, vasaras brīvlaikā atnākusi palīdzēt. «Vai!» viņa iepleš acis. «Avīžu tad bija tik daudz, nevarēju saprast, kā tik ātri tās pastā var sašķirot. Aldziņa — 63 vai 73 rublīši. Bet iepatikās! Īpaši Jaunajā gadā, kad bija jāved kartītes. Ar ragaviņām vilku. Liku kastītēs pat pa 10—15. Domāju — vai tiešām viss salīdīs?»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.