Put-nus skais-ty-noj spol-was, a cyl-wā-kus prots • IR.lv

Put-nus skais-ty-noj spol-was, a cyl-wā-kus prots

29
Par godu Latgales ieguldījumam Latvijas vienotības un valstiskuma idejas attīstībā, Latvijas Banka 3. maijā laida klajā piecu eiro sudraba kolekcijas monētu "Latgales kongress".
Anta Rugāte

Putnus grezno spalvas, bet cilvēkus prāts. L.Mendriks LEMENTARS mozim barnim, 1921, /ĀBECE maziem bērniem

Ar 2015. gada 31. augusta Ministru prezidentes L.Straujumas rīkojumu Nr.342 “Par darba grupu Latgales kongresa simtgades pasākumu organizēšanā”, tika apstiprinātas 23 institūciju un organizāciju deleģētas atbildīgas personas ar tolaik, pasākumu laikā, un arī šobrīd kultūras ministri D.Melbārdi vadībā, un arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru K.Gerhardu līdzās. Iespējams, arī tāpēc par Latvijas valsts simtgades norisēm atbildīgā Kultūras ministrija (Latvijas valsts simtgades birojs) iecerēja svinīgi un pagodinoši sākt nevis Rīgā, bet Rēzeknē, tā parādot vēsturiski iemantotu, kaut gadu desmitos un svešu varu pamatīgi deldētu, taču beidzot cieņpilnu attieksmi pret Latgales kongresu pirms 100 gadiem, kurā pašorganizēties pratušie Latgales ļaudis lēma par apvienošanos ar citiem vienas tautas ļaudīm, kuri mita Vidzemē un Kurzemē, lai vairs nedalāmā veselumā veidotu savu likteni, kopīgi dibinātu neatkarīgu un pašu pārvaldītu Latvijas valsti.

Nobless oblige! – gods uzliek pienākumu

Manā izpratnē Latgales kongress 1917. gadā un “Vienoti Latvijai” idejas piepildītājs Francis Trasuns ir patiesie Latvijas nacionālie dārgumi. Tas ir sargājamais mantojums 21. gadsimtā. Bet cieņa pret mantojumu ir pienākums, un tā nevar būt iespēja kaut ko izvēlēties tik pēc sava prāta vai patikšanas. Kā trāpīgi atzīmējis viens no manas puses, Ludzas, zinošajiem Latgales pētniekiem trimdā Kanādā Tadeušs Puisāns – “Nācija neveidojas īsā laikā, un 1917. gada Latgales latviešu kongress bija nācijas apziņas jautājums – vai ir viena tauta? Kongress bija pirmā nacionālā manifestācija.”

Ne tikai personīgu jūtu vadīta kā latgaliete, bet arī ar pilsonisku pārliecību un lepnumu, vēlējos piedalīties 2017. gada svinībās Rēzeknē, kur saņēmu patiesi daudz pozitīvu emociju, uzticības, piederības, atbildības paaicinājumu un pastiprinājumu 4. maija Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas svētku koncertā Latgales vēstniecībā GORS un 5. maija rīta Pateicības dievkalpojumā Jēzus Sirds katedrālē, kur beidzot pelnīti tika godināts Francis Trasuns, un, kā pirms simts gadiem, tika dziedāta kopīgā lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”

Latvju ļaudis, iepazīsim, leposimies un pieminēsim ar pateicību savus patiesi dižos garus, lai aizmirstība, kā tas bijis gadu desmitus ar garīdznieku un izcilo politiķi Franci Trasunu, nekļūtu par viņu vienīgo pateicības algu. Trasuns atklāja Latgali pārnovadu latviešiem, kā toreiz teica – baltiešiem un pašiem latgaliešiem, bet politisku intrigu dēļ tika pazudināts, taču netika uzvarēts. Nav par viņu dižāka valstsvīra Latgalē. Trasuns ir kā podnieka ripas stiegrais centrs, ja tāda nav – poda nav! Nav ar ko veldzi no avota smelt! Trasuns redzēja nākotni, ticēja un strādāja nākotnei. Viņš ticēja, ka Dievam bija padomā Latvija. Mana pilsoniskā pārliecība ir, ka nebūtu jārevidē vēsture, taču beidzot jāiepazīst patiesā notikumu gaita, dalībnieki un sasniegtais pirms 100 gadiem Latgales kongresā, kas nepiedodami skopi un nepilnīgi, lai neteiktu, ka nav, atspoguļota mācību un vēsturisko pētījumu un apcerējumu grāmatās.

Nezināmās liecības

Mūsdienās ir citi kritēriji, bet pirms simts gadiem jo īpaši nepārvērtējama vērtība bija avīzes – viens eksemplārs ceļoja no rokas rokā, vārda tiešajā nozīmē radot cilvēkos izpratni par notiekošo. Tāpēc, manuprāt, tik nozīmīga ir brīvpētnieka koktēlnieka Antona Rancāna grāmata “pieVienoti Latvijai”, ko šī gada aprīlī viņš izdevis Latgales kongresa simtgadei par godu, un par ko viņam pienāktos vēstures doktora grāds, vai vismaz emeritus. Grāmata, kurā ir līdz šim Nacionālās bibliotēkas retumu krātuvē esošo 19./20. gadsimta mijas periodisko izdevumu vērīga un lietpratīga analīze, kā arī ļoti daudz citātu no pirmajām latgaliešu avīzēm pēc drukas aizlieguma (1865 -1904) atcelšanas.

“Kas notika pirmajā Latgales kongresā? Restaurēt šī Latgalei un tās ļaudīm tik nozīmīgā notikuma gaitu ir vairāk nekā grūti tā iemesla dēļ, ka dalībnieku runas netika stenografētas, sēžu protokoli vai nu nav saglabājušies, vai arī politisku apsvērumu dēļ ir nepieejami. Tas nozīmē tikai to, ka pietuvoties patiesībai var tikai savstarpēji salīdzinot un konfrontējot visus saglabājušos kongresa dalībnieku atstāstījumus un pieejamos tā laika avīžu rakstus.

1917. gada Latgalē bija tikai divi pretējas pozīcijas aizstāvoši laikraksti: garīdznieku atbalstītā “Drywa” un tās pretmets – Kempa radītā Latvijas apvienošanos apkarojošā avīze “Liaužu Bolss”. Ja “Dryvā” brīvi publicējās gan Francis Trasuns, gan viņa galvenais oponents Kemps, gan arī autori no pārējiem Latvijas novadiem, tad “Liaužu Bolsā” ieraudzīt Trasuna, Nikodema Rancāna vai Valerijas Seiles rakstus bija pilnīgi neiedomājami. Tas mudina domāt, ka šī avīze tās lasītājiem sniedza vienpusēju, lai neteiktu, ka izkropļotu informāciju, kas parasti tiek saukta par propagandu.

(..)Kemps, būdams avīzes izdevējs un redaktors, kurš turklāt sevi uzskatīja par izglītotu cilvēku un labu žurnālistu, Baumaņu Kārļa radītajai dziesmai “Dievs, svētī, Latviju” devis citu nosaukumu – “Dievs, svētī Baltiju”! Taču ne kļūdas vai nezināšanas dēļ, bet gan ar nolūku kūdīt pret kongresa organizatoriem avīzes “Liaužu Bolss” lasītājus, labi zinot, ka savas tumsonības dēļ viņi par Kārli Baumani un viņa radīto dziesmu neko nav dzirdējuši. Par laimi, ne visi uzķērās. Atradās cilvēks, kas šo nekaunīgo provokāciju atklāja, un avīzē “Drywa” sākās protesti. Bet Kemps tomēr neatkāpās un arī turpmākajos rakstos turpināja apgalvot, ka kongresa delegāti tomēr dziedājuši “Dievs, svētī Baltiju”:

“Un, lai gon wysa Rēzekne jau guleja, kongresa delegati nu prīcas beja sprukuši dzidot “Dīvs, swetej Baltiju”. (“Liaužu Bolss”, Nr.3.)”

Un vēl viens citāts no A. Rancāna pētījuma “pieVienoti Latvijai”.

“Nesaprašanās starp vienošanās aizstāvjiem un pretiniekiem radās arī tā iemesla dēļ, ka abu pušu līderi savulaik piederējuši vienai nometnei, bet tikai pēdējā brīdī vienam no dalībniekiem radusies vēlēšanās ar kreiso kāju aizsniegt labo ausi. Ja Francis Trasuns jau kopš garīgā semināra laikiem konsekventi sludināja, ka visiem Latvijas (latviešu apdzīvotiem – A.Rugāte) novadiem jāapvienojas, tad viņa oponents Kemps laika gaitā savus uzskatus mainījis vairākkārt. Tas kaitināja ne tikai Trasunu, bet arī visus izglītotākos atmodas laika kultūras darbiniekus, jo Kemps savam viedoklim nevarēja atrast pietiekami spēcīgus argumentus. Tieši tas arī pamudināja viņu pievērsties tautas zemākajiem slāņiem cerībā rast viņu atbalstu cīņā pret iedomātajiem buržujiem.

Diemžēl dzīvē nemēdz būt situācijas tikai ar ieguvumiem. Turpat līdzās mūs gaida arī zaudējumi. Tāpēc, cenšoties iegūt strādnieku un zaldātu simpātijas, Kemps bija spiests piemēroties viņu interesēm un arī īpatnējam valodas stilam, kurā dominēja krievu valodas izteicieni un krieviskie lietu nosaukumi. Tas viņu attālināja no bijušajiem domubiedriem, ar kuriem kopā bija strādājis gan avīzē “Gaisma”, gan vēlākajā laikrakstā “Jaunas Zinias”, jo visiem šķita, ka nevar paļauties uz cilvēku, kurš tik krasi maina savu nostāju tautai tik svarīgā jautājumā kā apvienošanās. Pretrunas padziļināja arī tas, ka Kemps, pielāgojoties strādnieku un zaldātu auditorijas īpatnībām, sāka lietot mītiņu saskarsmes stilu, kurā noteicoši bija revolucionāri saukļi un sulīgi epiteti, bet argumenti kļuva par lieku greznību.(..) Iespējams, ka arī uzstājoties kongresā Kemps bija runājis tikai, lai psiholoģiski iespaidotu klausītājus, bez kāda pamatojuma un argumentiem, tādēļ atkārtotu uzstāšanos viņam atteica. Arī Kempa savāktais atbalstītāju pūlis ar savu uzvedību bija piemērots fabriku mītiņiem, bet pilnīgi nebija lietojams nopietnā kongresā. Par to uzskatāmi liecina pat Kempa sauciens savējiem pamest zāli: “Naši, za mnoj!” Kā redzat, visi 39 Kempa un Liepiņa piekritēji saprata tikai krieviskās komandas.”

Nepamanītās šodienu liecības un to pēcgaršas

Jau pirms 2017.gada 5.- 6.maija pasākumiem pamanīju apsauku – jaunkempisti. Tā paši sevi dēvē neliels dažādu vecumu 21. gadsimta aktīvistu pulciņš, kuri, sasapņojušies varoņpilnas ainas, sāka rosīties, kā paši visur deklarēja – “restartēt valsti”. Latvijas konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, Eiropas tiesas tiesnesis E.Levits, kurš lidmašīnas kavēšanās dēļ nepaguva uz plenārsēdi, un palaida garām pasākuma vētraino uvertīru, 6. maija sekcijas darbā bija patiesas izbrīnas pilns, tāpēc pauzē pārrunāju ar viņu jaunās vēsmas. Tāda pilsoniskās atmošanās savdabīga izpausme? Kādi absurdi aicinājumi līdzenuma grūtībās iestigušā pulciņa uzstājīgās toņķārtās! 

1917. gada Kempa saorganizēto apvienošanās lēmuma pieņemšanas jaucēju Copy paste vulgaris? Nācijas tapšanas vēstures apzināšanās un izpratnes vietā, 1917. gada Latgales kongresa atceres vietā – neslēpta agresivitāte un kašķis visaugstākajos plauktos. Lai gan – tāpat kā Kempam nebija politiskās darbības pieredzes, tik vien kā kaismīga daba, – tā arī šodienu varoņiem, kuri nav paraduši lasīt ceļazīmes, diemžēl nāksies sadzīvot ar daudziem puniem.

Ar laiku daudz kas pagaist, taču patiesība paliek. Un patiesība allaž sastāv no dažādiem aspektiem. Ja ir pazīmes, kas liecina par angažētību, tad jālūkojas ļoti vērīgi un piesardzīgi, jo tad turpat iespējama datu un faktu nopirkšana par dažādu samaksu. Vai no svinību ietvara atbildīgo puses tika veltīta uzmanība dažādu procesu un rīcību analīzei, un vai bija pietiekama informācija un izpratne par pasākumu sagatavošanas gaitu uz vietas? Valdībai ir jāveicina un jāveido izpratne par notiekošo valstī un novados, un neko nedrīkstētu stereotipizēt. Kā bija? Kādas bija prognozes? Ja Latvijas valsts simtgades svinību “virsmērķis ir iespēja rosināt pozitīvas pārmaiņas un attīstību, stiprinot ticību un piederības sajūtu savai valstij Latvijai, sabiedrības saliedēšanu, valstsgribu un savas zemes mīlestību, veicinot pašorganizējošus procesus un sadarbību”, vai tā notika svinībās Rēzeknē? Un… vai tukšie krēsli Latgales vēstniecības GORS lielās zāles pirmajās rindās, kas bija paredzēti cienījamajiem tautas priekšstāvjiem un augstiem ierēdņiem, neliecināja, ka pat valsts svētkos Latgale daudziem šķiet vismaz par tālu? Robežzemes dzīve nav Rīgas dzīve. Diez vai šis būtu laiks primitīviem lēmumiem. Un varbūt tas ir neizbēgamā likumsakarībā par divējādām sajūtām nesenajās notikšanās un turpmāk aprakstītiem maniem vērojumiem un piedzīvojumiem klātienē. Lai arī 2017. gada “kongress” nebija tautas forums, kā šo jēdzienu saprotam 21. gadsimtā, tas radīja sekas un ar tām nāksies nodarboties.

19. jūnijā, lai gan šaubu pilna, tomēr kā brīvprātīgā devos uz sapulci Rēzeknē, kas tika sasaukta pasākuma izvērtēšanai. Piedalījos tāpēc, ka pēc radio un televīzijas (TVP, Kultūršoks,TV24,u.c.) intervijās paustiem viedokļiem par vairāk nekā dīvainajiem novēroto un atklājumiem, kā šķita, tīšprātīgo šķeltniecību tiku aicināta izteikt savu viedokli arī pašiem pasākuma rīkotājiem. Daudzie pārsteigumi un pilsoniskā piederība manī nodzēsa labi zināmo Bismarka brīdinājumu, ka nav jābāž sava galva politikā un virtuvē, kur taisa desas.

Kāds bija “Latgales simtgades kongresa” rīkotāju patiesais nolūks?

Kad agrā pavasarī tika izziņota dalībnieku reģistrācija, un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas veidotās interneta lapas noformējumā parādījās tumši zili-balti-tumši zilais karogs, kā arī neizprotamais, divdomīgais pasākuma nosaukums, izmantoju piedāvāto iespēju ierakstīt ailītē savu jautājumus kongresam: “Kas, kad un kā dibināja Latgali? Kas Latgalei ir Latvija?” Taču tad vēl nenojautu, ka rīkotāju izpratne par komunikāciju ir – nekomunicēt, un piedāvātā ailīte – formāls ķeksītis, kā daudzi citi acīmredzami noslīdējumi no galvenās vadlīnijas.

Šaubos, vai man izdosies izdibināt rīkotāju patiesos nolūkus, taču es varu liecināt, jo ne vien man, bet ļoti daudziem Latgalē un arī Latvijā, tā kā bija tiešraide, 5. maija plenārsēdē un 6. maijā notikušais bija patiess šoks: visa Latvijas valsts pēkšņi nokļuva “Latgales simtgades kongresā”! Varbūt kāds kļūdaini uzrakstījis? Neviens netika pamanījis? Super-intriga? Satriecoši radoša pieeja? Šovs? Jauns karogs pacelts virs Latgales vēstniecības GORS! Bet karogs parasti asociējas ar valstiskumu… Lielos laukumos izvietotais dīvainais vizuālais noformējums vidē… Jā, pirmējo “daudzo pasākumu dažādo puķaino plakātu” vietā pēc Kultūras ministrijas rosinājuma rīkotājiem uz vietas no svētku vadlīnijām izvēlēties visiem pasākumiem vienotu ideju, patiešām, izmantojot “pozitīvi – provokatīvu komunikācijas” ievirzi, tāda tika radīta – Z/B/Z izskatā (karoga radītāju un jaunkempistu lietots apzīmējums).

Tumši zili-balti-tumši zilais pārākumā pār sarkanbaltsarkano, kas pēdējā brīdī vismaz samēros nedaudz ticis pielabots un dīvainais sarkanais zvērs novākts… Bet tā sauktās “rezolūcijas” projektā pat bija melns uz balta ierakstīts – “uzdot Latgales plānošanas reģionam oficiāli karogu apstiprināt un lietot”… Par tādu paģērējumu sekcijas debatēs E.Levits norādīja, ka demokrātiskā valstī “var daudz ko rosināt, taču nevar piespiest”. Vai tad paši neko nezina par pašvaldību tiesībām? Ar citu rokām panākt “savas” intereses? Kādas īsti? Un kad E.Levits bija prom, “uzdot” tika nomainīts pret “aicināt”, un tapa galīgais teksts: “2. Aicināt Latgales plānošanas reģiona padomi oficiāli apstiprināt (mans izcēlums) latgaliešu (Latgales) karogu (tumši zils-balts-tumši zils), nosakot tā lietojuma kārtību (Sk. 1.6.izvērsumu.)” Izvērsumā karoga izmēri, simboliskā izpratne, kas arī svētku bukletā, ka “latgaliešu (Latgales) karoga izveidotājs ir vēsturnieks Māris Rumaks”, tā teikt, lai kāds nepiesavinās autortiesības, un, ka “karogs pirmo reizi ir lietots 2010.gada 4.jūnijā Latvijas Iekšlietu ministrijas sporta spēlēs, pārstāvot Latgales reģiona policijas pārvaldi.”

Neesmu es sazvērestības teoriju piekritēja, taču – spēka struktūras, simboli, vara, varoņi, vadoņi, neapmierinātie, sekotāji – viss savdabīgā jaunās vēstures taisītāju putrā. Un, hrestomātiskos priekšvēstnešus pamanīdami, arī citviet Latvijā, viens otram izbrīnā vaicāja – “ko grib latgalieši?” Interesanti, kāpēc bukletā un rezolūcijā noklusēts, ka šādu logo par savu atpazīstamības zīmi izvēlējusies Latgales partija? Jaunkempistu izpratnē nepareizā partija, vai kā? Izgudrotājiem nāktos atbildēt pēc būtības: Kāpēc taisa kaut ko “līdzīgu”, it kā tīšuprāt aizmirstot senā karoga vēsturi, kāpēc pieprasa citiem atzīt šo – izdomāto? Kas tie ir, kuri atļaujas kaut ko pieprasīt likumīgām, demokrātiski ievēlētām pašvaldībām? Tautai jāzina savi varoņi! Savādā patība… Ne citādā, kopībai noderīgā, bet tikai savādā. Un, ja 1917. gadā bez garīgās inteliģences apvienošanās kongress nebūtu bijis iespējams, tad 2017. gadā ne mazāk būtiski ir izdibināt un saprast jaunās inteliģences politisko apziņu.

Jaunā vēsture?

Pēc trokšņainās plenārsēdes uzrunāju garāmejošos A. Bitānu, A.Mackeviču, kurus labi pazīstu kopš 90. gadu sākuma, jo biju iesaistījusi viņus kā Latgales studentu centra jauniešus savas kultūrvēsturiskās programmas LATGOLA veidošanā Latvijas televīzijā, un A.Mackevičam pirms 25 gadiem pat uzticot pirmās neatkarīgās producentu grupas “Latgola” finanšu rīkotāja pienākumus. Vaicāju: “Puiši, kū jyus dorit?” Pat neapstājoties, abi viens caur otru atsmēja – “Vyss kōrteibā! Mes zynom, kū tān vajag! Jyusim, vacajim joīt molā! Par vālu! Korūgs jau aizgōjis! 21. godusymts! Vajag kauč kū pamainēt! Myusu korūgs!” Un aplaudē viens otram, un uzsit uz pleca…

Ļoti šaubos, ka šādi apgalvojumi varētu būt argumenti! Līdzīgi “revizori” un “kurinātāji”, dīvaino realitāšu taisītāji un vietu ierādītāji (J.Strods, kas manu gadu, jauničs H.Bernāns u.c.) mani jau bija likuši pie vietas arī FB lapās: “Anta, atstāj mierā mūsu karogu!” “Jūsu”? Lūdzu! Bet pretenzija taču ir uz “mūsu”! Vai tad tie nebija neslēpti mēģinājumi mākslīgi “dzīt cauri savu karogu” noformējumā kā simbolu? Kāds kaut ko nesaprata? Kādas konsekvences no tā visa, kāda tad īsti ir Latgales kongresa simtgades “kongresa” simbolika? Iznāk kā trāpīgā latgaliešu teicienā: “Lai broļs dora kū grib, es sovu golu dadzynošu!” Tādus izgājienus visā Latvijā pamatoti daudzi uztver kā provokāciju.

Buklets, bez šaubām, jau ir vēstures liecība. Vēsturē, tā teikt, ierakstījušies! Satura atskaite valdības līmenī gan vēl tikai topot. Kāpēc un kā varēja notikt tā, ka valsts vārdā 342. rīkojuma darba grupa un cienījamā kultūras ministre visu pieņēma par labu esam? Pie tam, sekojot decentralizācijas idejas vilinājumiem, RTA (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) uzstāja veidot atsevišķu darba grupu 26 pārstāvju sastāvā RTA organizējamā pasākuma “Latgales simtgades kongress” sagatavošanai, un “sistēmai, kad pasākuma organizēšanā iesaistītas dažādas institūcijas, organizācijas, eksperti, būtu vajadzējis strādāt un veicināt viedokļu daudzveidību par pasākuma sagatavošanu un norisi”, atzina Latvijas valsts simtgades biroja vadītāja L.Pavļuta. Sadarbības taktika no ietvara pārraugu puses, pēc pašu paustā, esot bijusi dažāda – gan asas sarunas, gan iecietīga pretimnākšana aktīvistiem uz vietas, taču tas nenovērsa patvaļīgu uzstājību un mazākais ļoti dīvaino rezultātu.

Tieslietu ministrijas paspārnē esošajam Valsts Valodas centram esot bijušas iebildes pret tekstu un formulējumiem un caur Kultūras ministriju bija ieteikumi labot, taču aizgūtno organizētāju pusei, kā atzīst KM pārstāve, reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja J.Borīte, bija “izteikts savs viedoklis par pasākuma norisi”. Pieņemsim, ka tā nebija apzināta pretdarbība, taču RTA, profesore Ilga Šuplinska un viņas atbalstītāji ietiepās – “Lai VVC saka, ko grib, bet būs tā, kā mēs gribam!” – un pasūtīja visus pupās… Rēzeknes latgaliešu kultūras biedrības priekšsēde Līvija Plavinska, nu jau tā saucamās rezolūcijas izpildes komitejas priekšsēde, NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) I.Vīksnes 24. jūlija publikācijā “Latgales kongress: “Prasītais atbalsts visam latgaliskajam var izvērsties klajā separātismā”, nu jau vairs nelietojot vārdu “kongress”, un saka, ka “Tā parādīšanās dokumentos bijusi Kultūras ministrijas pieļauta kļūda.” Te nu beidzot arī Kultūras ministrijai nāktos pateikt patiesību. Iespējams, ka lielais troksnis ap notikumiem, aktīvistiem licis pakonsultēties ar zinošākiem ļaudīm, un, labāk vēlu nekā nekad, saprast, ka – “Kongresā jābūt noteiktam delegātu skaitam no katras pašvaldības. Noteiktai reģistrācijas kārtībai. Tad arī rezolūcija būtu saistoša. Taču atšķirībā no tā kongresa, kas pirms simts gadiem Latgali pievienoja pārējai topošās Latvijas teritorijai, šis bija tikai saiets. Domubiedru sanāksme uz brīvas biedrošanās pamata.”

Labi! Bet vai tad citi dalībnieki, kuri pieteicās, tā teikt – ne-domubiedri, kuriem nav biedrošanās pamata, bija tādi kā garāmgājēji? Lai atļauts piebilst, ka ne “kongress”, ne saiets netapa iepriekšējās dienas vakarā. Strādāja gadu un deviņus mēnešus! Un, cienītajai Plavinskas kundzei ir grūtības ar atmiņu, vai? Jau sākotnēji pašu rosināts pasākums taču tika piesaukts kā “konference – kongress”. Tādas izpausmes tiek raksturotas kā divkosība. Tad nu vairs nevar saprast – vai tomēr par notikušo lai uzņemas atbildību kultūras ministre, ar visām no tā izrietošajām sekām, vai tomēr žēlot cienījamo D.Melbārdes kundzi un ministrijas darbiniekus, izteikt līdzjūtību par kaitīgajiem darba apstākļiem, un nepalikt vienaldzīgiem malā?

Vai tiešām tikai latgaliskais temperaments?

Kulminācija visam bija pati “kongresa” norise. Maldināšana un manipulācijas jau sākot ar internetā pieteikušos dalībnieku reģistrāciju par delegātiem, lai gan nebija nekādu iepriekš izziņotu kritēriju. Jaunkempistu un viņu domubiedru auri ar kāju dauzīšanu plenārsēdes laikā pret prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto, un vēlākā liekulīgā A. Slobožaņina it kā atvainošanās, kas drīzāk bija papildus uzmanības piesaistīšana pašam sev, kā arī viņa vēlākie komentāri sociālajos tīklos, ka Latvija esot “labākais, kas ar Latgali varēja notikt” pirms simts gadiem. Jūs teicējam ticat? Jā, vēstures dimensijas ne katram ir aptveramas, tāpēc neadekvātās pretenzijas pret priedēkļa “pie” vai “ap” lietošanu pēc nodzīvotiem 100 gadiem vienotā valstī ir nekas vairāk kā blusas palēciens. Tāds vienkāršs jautājums – kas ir kultūra? Ak, ja godātais, ar cerībām aicinātais “kongresa” režisors V.Kairišs, kurš pelēkā rītiņā pamodies ar atskārtumu, ka ir latgalietis, būtu uzņēmis Latgales pirmā kongresa simtgadei veltītu filmu latgaliski, nevis bļuzgņījis, tautas valodā runājot, par kaut kādu murgainu kultūrnodevību, visādām nezālēm… Vispirms iebāzdams Latgali paša iedomātā skapī un tad no šī paša skapja staipot ārā aizskarošās un deklaratīvās “atklāsmes” referātā no skatuves! Copy paste Kempa stilā – apgalvojumi pamatojumu vietā, puspatiesības, pašpārliecināta Latgales stūķēšana “savā kabatā”, vēstures faktu ignorēšana un spekulatīvas interpretācijas diskos, bukletos, īsfilmās, pārliecinoši analfabētiski un tendenciozi tekstu pārlikumi, revizionisms, agresivitāte un ignorance, izpratnes un pamatā zināšanu trūkums. Tāpat samērā aukstasinīga patvaļa sekciju darbā un “kongresa” pārvērtība līdz 6. maija vakaram tomēr par 4.latgaliešu saietu, kā tam jau no iesākuma bija jābūt.

Īpaši izceļas tā saucamās “rezolūcijas” pieņemšanas process un tās saturs, pilnībā ignorējot jaunkempistuprāt nevēlamos priekšlikumus gan par projekta saturu, tādējādi “izslēdzot” iesniedzējus no aprites, gan par tās pieņemšanas netiesisko procedūru, klātesot vairs tikai aptuveni desmitajai saieta dalībnieku daļai (reģistrējās 551, noslēgumā klātesošo ap 60). Kad par notiekošā tiesiskajām konsekvencēm vēlreiz iebildu, kas redzams tiešsaistes arhīvā, paskaidrojot, kāpēc par neizprotami radikālo “rezolūciju” nebalsošu, saņēmu visaugstāko novērtējumu no A. Bitāna, tā saucamās “rezolūcijas” bruņinieka: “Taitod jyus bolsojit ar kojom!” Mana replika: “Nevis ar kājām, bet ar galvu!” iekrita tuksnesī. Vēl kāds klusiņām iebilda, taču procesa operatoru prāts, saprāts un zināšanas, tāpat kā atbildība, bija izslēgti, un viss notika pēc dzelžaina principa: “Muna parapeja (guberņa) – kū grybu, tū doru!” Augstprātība, noniecināšana, pieprasījumi, ietiepība, noklusēšana, diskreditējoši viltus stāsti pēc viltus ziņu ideoloģijas un metodoloģijas principiem, jau laikus iedarbinātais “kurinātāju” korpuss slēgtajā FB lapā LATGALIENS un citos sociālajos tīklos, kā arī savstarpēja pašslavināšanās. Pilns, es pat teiktu, revolucionārais komplekts ar 21. gadsimta iespējām! Un tam diez vai ir kāds sakars ar latgalisko temperamentu.

“Kongresa bēda”

Parasti tie, kuri kaut ko rada vai organizē, paši sevi nevērtē. Vērtē no malas, tie, kuri radīto izvēlas vai bauda. Kongresa organizēšanas komitejas loceklis, zvērināts advokāts A.Bitāns, pirms 19. jūnijā KM sasauktās 5. un 6. maija pasākumu analīzes sanāksmes, izplatīja e pastu ar šādu tekstu: “Pirmkārt, reti pēc kura pasākuma var teikt, ka viss ir bijis ideāli (A.Rugātes izcēlums) – no organizatoriskā vai norises viedokļa. Kur nu vēl šāda veida pasākumam, kas bija ļoti sarežģīts un tika organizēts pirmo (A.Bitāna izcēlums) reizi.” Liels jautājums – ko patiesībā pārstāv šis bijušais students, nesenā Latgales cerība, nu jau opolu vaigu zvērināts advokāta kungs, necienīdams valsts svētku galvenos vēsturiskos akcentus, notiekošo tik un tā atļaujoties pasludināt par “Latgales simtgades kongresu” (arī Latvijas Radio diskusijā Krustpunktā 16. maijā), ar ko Latvijas valsts kopībai un Latgalei, manuprāt, tika nodarīts ļaunums. Šaubos, ka Neatkarīgās Latvijas laikā jurista maģistra grādu ieguvis pilsonis to nevarētu saprast. Vai nezināma senā gudrība – “ja necieni kopību, neviens tavu patību necienīs”? Idejas “Vienoti Latvijai” dzimtene ir Latgale, diemžēl pēc 100 gadiem tieši Latgalē šis vēsturiskais pamats nez kāpēc tika ignorēts. Kāpēc tāds autonomais separātisms un klaja destrukcija? Tas raisa gan apmulsumu un apjukumu, gan pamatotu aizvainojumu un neskaitāmus jautājumus.

Daudzi devās prom no “kongresa”. Kāpēc tāda vienaldzība? Varbūt tāpēc, ka piedzīvojām prātam neaptveramu pašdarbību? “Kongresa bēda bija tā”, atzīst LU profesors, arī orgkomitejas pārstāvis Dr.iur. T.Jundzis, “ka skaļais un zināmā mērā pat agresīvais, bet labi organizētais mazākums nomāca citādi domājošo un klusējošo vairākumu, nemaz jau nerunājot par orgkomiteju, kurai bija atvēlēta statista loma.” Jaucēju nekad nav daudz. Un… lielākā atbildība par nodarīto postu iekrīt tiem, kuri ļaujas sajaukties. Vai kā pasākumu analīzes sanāksmē izteicās vēl viens orgkomitejas pārstāvis LKA profesors Dr.hist. J.Urtāns: “Tas nebija, piedodiet, vienkārši “bardaks”, bet ir aizdomas, ka tas bija īpaši atbalstīts, lai radītu spriedzi valstī.”

Postīt Latviju, raut gabalos! Dzīt kaunā Latgali. Bez kopības izpratnes nebūs patriotu! Un par kādu naudu tas viss notika? Ja neveidojās sadarbība, finansējums nebija jāpiešķir. Godīgs un pamatots STOP būtu saprotamāks. Taču nav saprotams, kāpēc ļāva visam ritēt savu gaitu nezināmu vai, iespējams, zināmu cilvēku interesēs. Un ko redzēja vai neredzēja pašvaldības? Pēc būtības tieši pašvaldībām kā 1917. gada īstenajām vēsturiski-idejiskajām mantiniecēm būtu bijis jāveido atceres un godināšanas pasākumu kopums. Un kopā! Vienoti! Latgales plānošanas reģions?! Vai tiešām visi bija sasirguši ar vēlēšanu drudzi? Un katrs par sevi vien rūpējās, savā nodabā baudīdami savu zāļu tējas uzlējumu?

Svētki ir darba diena dvēselei. Nebija! Svētku nebija. “Kongress”, kas tika pieteikts, nenotika. Bija blefs. Tā ir patiesība un tas skan skarbi.

Gluži līdzībā: ja alkohola lietošana ir pieauguša cilvēka privilēģija, un viņa izvēle, ko viņš dara ar savu dzīvi, tā arī pilsoniskā stāja un kopsakarību izpratne ir pieauguša, izglītota cilvēka atbildība par savu rīcību demokrātiskā valstī.

Par krāsām

Būt latgalietim tagad esot moderni. Būt “pareizajam latgalietim”, piedodiet… Fakts! Svinību norises bukletā ir lapa ar tekstu: “Latgaliešus vienojošus simbolus veidojot. Karogs.” Tas tagad būšot tumši zili-balti-timši zilais, “lai arī izveidots 21. gadsimta sākumā”. Karoga simboliskās izpratnes tekstu parakstījusi Anna Rancāne. Anna! Ko tad – mēs tagad paši pret sevi? 800 gadus sarkan-balt-sarkanais ir senais latgaļu karogs. Pirms simts gadiem mūsu – Latgales, latgaliešu karogu – pieņēma par topošās Latvijas karogu! Tas latgaliešu lepnums, ja zinām, ko gribēja un ko panāca Latgales kongress! Vai tad katrus simts gadus karogus mainīsim? Kas ir tie, kuriem radusies vajadzība pēc citām realitātēm? Ko viņi pārstāv ar saviem jaunradītajiem “simboliem”? Pret ko karo? Nē, par… Par savām ambīcijām! Par valsts heraldikas sistēmas apstrīdēšanu un apšaubīšanu, vai pareizi Latgales ģerboņi utt… Revidēt, nomainīt! Bez argumentiem!

Katram kaut cik kartēs lasošam indivīdam ir zināms, ka seno latgaļu zemes pirms gadsimtiem sniedzās līdz pat jūrai – Cēsis, Valmiera, Limbaži. Cēsu muzejā strādā pētnieks Dr. Hist. Tālis Vigo Pumpuriņš, kurš savulaik darbojās arī Latgales pētniecības institūtā Daugavpilī. Viņa grāmatā “Latvijas karoga krāsas” arī kādu šalti vēsturi studējušie – it kā arī Z/B/Z karoga izdomātājs M.Rumaks, kuru Latvijas televīzijas raidījumu ciklā “Cytaidi latviskais” mēģināja iepārdot kā patriotu intervētājs V.Lukaševics, – dažādo karodziņu drukātāji benzīntankiem, lielveikaliem, pasākumiem un karogu kātu tirgotāji var iepazīties ar heraldikas simbolu – karogu un ģerboņu – izcelsmi un vēsturi. Pavaicāju, kas viņaprāt ir Z/B/Z? T.V.Pumpuriņš: “Tas nav nekas īpašs – konkrētais ir atšķirības zīme kādos tur sporta svētkos. Ģimenes svinībās, atsevišķā pasākumā vai kādas ļaužu kopas izpratnē jau kā karogs var būt jebkas. Un tā ir pašu rīkotāju atbildības lieta. Nav korekti Z/B/Z pretstatīt sarkanbaltsarkanajam. Un vēl ar atsauci uz Atskaņu hroniku. 1279. gadā jau nebija Z/B/Z! Bet 1917. gada notikumos gan bija kāds kuriozs. Trasuna atbalstītāji – novadu vienošanās piekritēji – popularizēja sarkanbaltsarkano kā Vidzemes, Kurzemes un Latgales kopīgi iecerēto Latvijas karogu. Tas redzams arī vēsturiskajās fotogrāfijās. Bet arī tajās aprindās, kas prasīja Latgales autonomiju Krievijas sastāvā, karogs bija sarkanbaltsarkanais. Avīze “Liaužu Bolss” (Fr.Kempa piekritēju avīze – A.Rugātes precizējums) savā 1. numurā 1917. gada 15. aprīlī rakstīja, ka “Sorkoni boltyis letgaļu korūgs ir breiviebas dzīsme. Stojit zam korūga! Sorgojit! Gūds lai ir letgaļu ciltij!” Un turpat ir arī anonīms rakstiņš: ” Tas ir mūsu karogs jau 700 gadus atpakaļ. Lai sarakbaltsarkanais karogs būtu par zīmi!” Un cik no Latgales nākušie cieta dēļ sarkanbaltsarkanā karoga? Kādiem tur tagad savs! Nu, un? Bet iespējas biznesā, algas, ceļi, pabalsti, skolas un viss pārējais – no valsts, kuras sarkanbaltsarkanais simbols, pašiem to nesaprotot, tādējādi tiek noniecināts…”

Lai gan Fr.Kempa pseidonīms bija “Skoborga”, pieļauju, ka “Liaužu Bolss” anonīmais rakstītājs varētu būt bijis pats izdevējs Francis Kemps. Ko nu? Jaunkempisti nodod pašu “tēvu”? Skabargu tagad gana sadzīts daudziem. 2017. gada noformējumā, izmantojot divus karogus, uz sarkanbaltsarkanā baltajā joslā rakstīts – “Dievs, svētī Latviju!”, bet uz Z/B/Z baltajā joslā – “Dievs, svētī Latgolu!” Kāda līdzība ar raksta sākumā manis izvēlēto citātu no Antona Rancāna grāmatas “pieVienoti Latvijai”.

Apgalvojumi, ka tumši zilais ir seno latgaļu goda drēbēs, villainēs, vamžos, rudzupuķēs un pat katoļu baznīcā Jaunavas Marijas simbols, kā bukletā raksta cienījamā dzejniece, par karogu neko nepamato. Diemžēl neko neglābj arī tautas dziesma: “Timseņš guoja, timseņš guoja,/Es par tymsu nabāduoju./Bej munam(i) kumeļam(i)/Zvaigžņu dečeits mugurā…” Daudzi to jau zinām. Nezinām, vai Heraldikas komisija to visu ir apstiprinājusi kā pieļaujamu? Tāpēc ļaudis izbrīnā jautā – kur pazaudēta latgaliešu baltā villaine?

Ļoti personīgi

Aug manā ģimenē jau piecas jaunas mārgas, mazmeitas gaišām galviņām. Ir man doma par karogu sovā sātā noformēt manas mīļotās sirdsgudrās vecāsmātes Jadvigas no vēctēva Jezupa audzētiem liniem smalki sprēsto(vērpto) un pašas austo, līdz sniega baltumam saulē balināto priekšautu, kurā viņa saķēra ne vienu vien atskrējušo brēkulīti sievām apleicīnē (apkārtnē), un arī mani pašu 1949. gada aprīlī. Tagad es zinu, kāpēc un kam es to neuzticēšu izgatavot. Notiekošais manī raisa sāpīgas pārdomas par pašas darīto un par kopsakarībām. No 1989. gada līdz 2002. organizēju 10 velobraucienus pa Latgales skolām. Tajos iepazinu I.Šuplinsku, A.Bitānu, I.Slišānu, un daudzus par mani vismaz paaudzi jaunākus, jo aicināju un viņi piedalījās, lai, iespējams, atrastu savu nākamo darba vietu, lai uzzinātu vēl neapzināto. Kādā no pēdējām reizēm bija pievienojies arī J.Viļums, kurš tad pat i nosapņot nevarēja, ka būs Saeimas deputāts. Organizēju konkursus, gādāju derīgas sponsoru balvas skolas bērniem. Skolām un dažam īpašam censonim tika dāvinātas kaudzēm grāmatas. Tostarp arī Franča Trasuna rakstu 4 sējumi un piektais – apcere par viņa tautas nākotnei veltīto mūžu. Mēs satikām latviešus, kuri nespēja runāt nevienā latviešu valodas formā, jo rusifikācija bija viņus samalusi. Un viņi, uzrunāti, tikai raudāja. Bija skolu direktori, kuri atteicās jebkad mācīties runāt latviešu valodā, kur nu vēl latgaliski… Tieši viņu pirmo vairs nebija skolās Istrā, Zilupē, Piedrujā, Robežniekos un citur, kad, ar Latgales programmas ne tikai finansiālu atbalstu, sākās latviešu klašu atvēršana. Ar asiņainām cīņām par vietu zem saules un finansējuma pārdali par labu jau tad mazapdzīvotajai Latgalei tika atjaunotas Viļakas, Ludzas un citas, izveidota Krāslavas ģimnāzija, nostiprināta amatniecības skola Makašānos, atvērta amatnieku vidusskola Balvos, atjaunota pirmās Latvijas laika Saules skola Daugavpilī, arī mūzikas un mākslas skolas… Tolaik Izglītības un zinātnes ministrs J.Vaivads, kad ieradās Saeimā, pat izvairījās no sarunām, lai tikai atkal kaut kas netiktu prasīts Latvijas austrumiem… Jā, 25 gados ir sarucis Latgalē dzīvojošo skaits katastrofāli. Daudzas no atvērtajām skolām ir slēgtas. Laiks un notiekošais atstāj pēdas zemes un valsts vēsturē. Ir citi laiki, citi cilvēki, citas iespējas un citas konsekvences.

2000. gadā bijām vienisprātis, ka jādibina Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācija. Kopīgi sākām runas konkursus “Vōlyudzāni”, kur piedalījos žūrijā, jo biju šī pasākuma krustmāte. IZM pārāk ilgi klusē par šādu novada vērtību realitāti. Asociāciju vēl tagad vada Nautrānu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Veronika Dundure, kura IZM esot piedāvājusi savu redzējumu latgaliešu valodas un literatūras standartam mācību saturā. IZM – kāda ir bijusi jūsu konkrētā rīcība šī satura jautājumā?

Darbojas asociācijā arī ģeogrāfijas skolotājs Imants Slišāns. Šo jauno censoni 1994/95. gadā Izglītības ministram J.Vaivadam vārda tiešā nozīmē lobēju, līdz viņš kļuva par Baltinavas vidusskolas direktoru. Un tomēr, tomēr man jādomā par to, cik dažādi viss redzētais un piedzīvotais atspoguļojas cilvēku darbos! Gribētos pajautāt: Kur palika velobraucienos dāvinātās Fr.Trasuna grāmatas? Ja lielākā daļa skolotāju aizritējušajos gadu desmitos tās būtu lasījuši, ja būtu mudinājuši lasīt skolēnus, ja būtu par lasīto runājuši un domājuši, tad diez vai rastos ideja par Z/B/Z, par reģionālas valodas statusu, agresivitāte, nihilisms un smīkņa par “itymū vaļsti”, aizmirstot vai ignorējot, ka dzīvo Latvijā. Var jau būt, ka lasīja… Vai saprata?

Izmantošu iespēju atsaucei uz vērā ņemamu autoritāti Latgales historiogrāfijā Miķeli Bukšu un viņa apcerējumu “Francis Trasuns un jō literarō darbeiba”. Pētījums ievietots Latgaļu izdevniecības trimdā Stokholmā 1964. gadā izdotajā izcilā valstsvīra simtgades atcerei veltītā krājumā “Fabulas”:”Trasuns caur sovim rokstim, par cik tī ir sasaglobōjuši, ir pīejams un saprūtams kotram tautīšam tikpat kai sovs dzimtines ūzuls, kas tik skaisti kuplynoj kolnus un lejas un pi kō ir drūšs parvārums kotrā nagaisā. Tōdēļ Fr.Trasuna pīmiņa ir bejuse svāti turāta kai naatkareigōs Latvijas laikā dzimtinē, tai arī trymdas tautīšu sirdīs, prūtams, pi tim, kurim ir tautyska un patriotyska sirds.”

Paralēle

Kongresa pasākumu norises dienās bija kāds paralēlais fakts aprakstāmajiem. J.Urbanoviča grāmata “Kā dibināja Latviju. 1917.” izceļas noformējumā ar svešādi sarkano, savādi gaišāki zilu un arī trešā – baltā krāsa neiztrūkst. Uz grāmatas vāka ne nu gluži no Latgales kongresa fotogrāfija (Jelgavas notikumi 1917. gadā, T.V.Pumpuriņa piezīme), kurā pāri baltajai joslai rokrakstā uzšņāpts “autonomiju”, bet uz sarkanajām joslām -“Latvijai” un “Brīvā Krievijā”. Grāmatā kongresa dokumenti no Vitebskas arhīva gandrīz nesalasāmos faksimilos autora komentāru trīs krāsu leņķī. Tā nu tagad pēc 100 gadiem katrs stāsta savu stāstu kā grib un kā prot. Demokrātiskā valstī nevienam neaizliegsi! Tomēr ir vērts pievērsties nopietnām pārdomām par inteliģences statusu tolaik un tagad. Vara un autoritāte nekad nav viens un tas pats.

Par naudu

Svinību sakarā varbūt varēja kaut ko nepadarīt, taču darīt to, ko nevajadzētu darīt – valsts pasākumos tas nebija pieļaujams. Par koncepciju atbildīgā ir KM un Latvijas valsts simtgades birojs tajā – tas mazītiņiem burtiņiem iedrukāts nu jau vēsturiskajā bukletā. Lai arī līdzfinansējums no valsts nav liels – 3315 eiras (Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijai materiālu un katalogu rediģēšanai, dizaina darbi, tipogrāfijas izdevumi, tipogrāfijas izdevumi, tiešraides nodrošināšana, kafijas pauzes izdevumi), bet kopējā summa 2015./18. gadam ir ap 500 000 eiras. Bija taču arī citi finansēšanas avoti. Tie pagrūti uzzināmi. Arī pašvaldību finanses ir projektos. Naudas bija vairāk nekā saprašanas. Ambīciju vairāk nekā saprašanas. Izpildvarai valstī pienākas uzraudzība pār reālo politiku, kas notiek valstī. Tā sauktajām galvas ministrijām – Tieslietu, Izglītības, šoreiz arī Kultūras – būtu atbildīgi jārūpējas par valsti. Satversme, likumi! Brīvība mums ir! Nevajadzētu darīt to, kas apdraud brīvību. Tā bija! Galvas nebija.

Par tā saucamo “rezolūciju” Cik nu man ir iespējams izlūkot pēc pieejamiem avotiem tā saucamās “rezolūcijas” tapšanu, tad jau sabiedriskajā medijā LR1 18. februāra raidījumā “Kolnasāta” Vinetas Vilcānes materiālā par gaidāmajām svinībām tiek teikts, ka rezolūcija tikšot apspriesta iepriekš. Nekā tamlīdzīga nenotika! Aprīļa vidū, jautājot par rezolūciju, “kongresa” koordinatore I.Šuplinska atteica kultūras ministrei: “Es nezinu, vai mēs jums to dosim!” Arī RTA darba grupas 26 pārstāvji tika “nomierināti”, ka būšot kongresa dienā. Kāpēc projekts netika publiskots līdz pat 5. maija plenārsēdes sākumam? Arī reģistrējoties, darba mapē tā nebija. Atsevišķi, uz atsevišķa galda, kurš pamanīja, kurš nepamanīja… Vai tās radītāju nelielais pulciņš, lai pirms laika netiktu aplauzti patiesības vējos, vilcināja līdz pēdējam pārsteigumu, ka ikviens no klātesošajiem un ikviens Latvijā tiek piesaukti par “Latgales kongresa lēmumu idejiskajiem turpinātājiem”? Vai nav klaja liekulība! Kristiešiem, ja šo pasākumu “varoņi” sevi par tādiem atzīst, būtu bijis jāvairās no liekulības. 1917. gada Latgales kongress bija vienojošs, 2017. gadā Rēzeknē saorganizētais “Latgales simtgades kongress”, iespējams, pat ja neapzināti, taču kļuva šķeļošs.

Izpratne par rezolūciju

Neinterpretētā vēsture it tāda, kā to skaidroja 8. marta V.Vilcānes producētajā pārraidē latgaliski “Kolnasāta”, piesaucot profesora J.Šteimana pētniecisko publikāciju: “Latgales kongress pieņēma astoņu punktu rezolūciju, taču tās oriģināls nav saglabājies un pieņemtie lēmumi zināmi no publikācijām presē un norakstiem, un Latgales kongresa lēmumiem nebija juridiska spēka. Tā bija deklarācija par latgaliešu politiski aktīvās daļas vēlmēm. Latgaliešiem vienmēr ļoti svarīgs bijis rezolūcijas otrais punkts. Tas paredzēja pašnoteikšanos valodas jautājumos.”

Jaunkempistu izpratnē, 21.gadsimtā, uzurpējot tikai savu gribu, bez deleģējuma tiesībām no Latvijas latgaliešiem (vai tad bija aptauja, vai referendums, vai vismaz pārstāvniecības mandāti?), tas izdarīts tā: “Mēs, pirmā Latgales kongresa lēmumu idejiskie turpinātāji (A.Rugātes izcēlums), Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors” un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, 2017.gada 5.-6.maijā, 4.pasaules latgaliešu saietā (turpmāk – „Saiets”), izvērtējot 1917.gada 9.-10.maija pieņemto lēmumu izpildi, lai nodrošinātu Latgales latviešu (latgaliešu) kā Latvijas valsts nācijas daļas atbilstošu pastāvēšanu Latvijas Republikā, pieņemam šādu rezolūciju (kas sastāv no divām daļām – pamatteksta un izvērsuma) ar mērķi nodrošināt latgaliešu valodas un kultūras savdabības kā latviešu nācijas bagātības, saglabāšanu, aizsardzību un attīstību un valstiski atbalstīt Latgales latviešus (latgaliešus) kā Latvijas valsts nācijas sastāvdaļu.

1. Izpildot 1917.gada Latgales kongresa 2. punktu, Latvijas valstij ir jānodrošina Valsts valodas likuma 3. panta 4. punkta reāla darbība un vispirmām kārtām šādās jomās un veidos:

1.1. Valodas statuss: nodrošināt skaidru latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida valstisko statusu Latvijā(..) Nodrošināt, lai attiecībā uz latgaliešu rakstu valodu tiktu attiecinātas Valsts valodas likuma 6.-24. panta prasības(A.Rugātes izcēlums). (Sk. 1.1. izvērsumu.)”

Kas tad ir Valsts valodas likuma 3. panta 4. daļā? “(4) Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.”

Ja ir prasība nodrošināt un attiecināt arī 6. līdz 24. panta prasības – tad viss lietojums, kas noteikts valsts valodai gan valsts un pašvaldību, gan tiesu sistēmai piederīgo iestāžu darbībā, gan citur, tad būtu tā, cienītais Saeimas deputāt J.Viļuma kungs, ka faktiski pēc 100 gadiem tiek pieprasīta, ja ne gluži otra, tad paralēla valsts valoda! Vai esat sapratis, kādēļ 1917. gadā bija vēlme paturēt savu noteikšanu valodas lietās? Tāpēc, ka Vidzemē un Kurzemē rakstīja fraktūrā, gotu burtiem pēc lejasvācu parauga, bet Latgalē, par spīti 40 gadu drukas aizliegumam, rakstu zinošie baznīcu grāmatās lasīja latīņu burtiem! Un topošās vienotās Latvijas cēlāji no visiem novadiem vēlējās savu tautu stiprināt ne tikai zem viena – sarkanbaltsarkana karoga, bet arī dot tai vienas kopīgas valodas kopīgu rakstību – latīņu burtiem, par ko īpaši iestājās Francis Trasuns, jo latīņu alfabēts pasaules tautu rakstībā ir dominējošais. Tam bija vajadzīga gan izpratne, gan griba, gan izglītība un laiks! 

Latvijas valsts identitātes pamatos ir Latgales zīmes – karogs un alfabēts. Un ļaudis, kuri runā latviešu valodā. 100 gados daudz ūdeņu aiztek. Pat plūduma krasti izvijas citādāk, taču pamati nemainās. Bet, ja pēc jūsu saskaitītā “varbūt kādi pieci iesniegumi pa gadu tiek uzrakstīti latgaliski”, tad uz tiem tiek arī atbildēts! Gan ļoti šaubos vai tie varētu tikt rakstīti latgaliešu rakstu valodā, jo skolās šāda forma nopietni nav mācīta. Tātad – labākajā gadījumā rakstīs katrs savas puses nenormētajā runas formā. Latgaliešu rakstu valodas neprasmi, protams, varētu uzskatīt par ieilgušu caurumu valsts izglītības politikā. Lai gan arī jūsu runa un raksti neliecina par šādas formas prasmi, jūsu paustais lokālpatriotisms pat būtu uzteicams, ja analfabētisms neuzdzītu aukstas šārmas. Tādēļ, un bez piedodiet, nekā citādi kā vismaz liekulīgi ir jūsu kā Saeimas deputāta apgalvojumi Latvijas radio diskusija 16. maijā Krustpunktā, ka “rezolūcijā nav nekā jauna un tās mēŗķis ir tuvināt vienu valsts daļu otrai”.

Kā “runga iz maisa”?

Jau pieminētais A.Bitāns izteicies, ka 1999. gadā pieņemtais (stājās spēkā 2000. gada 1. septembrī – A.Rugātes precizējums) Valsts valodas likums esot bijis liels sasniegums to gadu izpratnē. Ja gan! Pēc Latvijas Republikas Valodu likuma, kas tika pieņemts Augstākajā Padomē 1989. gadā, Atmodas laikā, kad vēl par garantijām otrai rakstu formai nebija vienprātības, un likuma galvenais mērķis bija – nodalīt publiskajā telpā latviešu valodu kā vienīgo potenciālo valsts valodu no līdz tam dominējušās krievu valodas, kas minētā likuma izpratnē tika atzīta par svešvalodu, bet Valsts valodas likuma izpratnē krievu valodas lietojums jau kļuva pieļaujams tikai “Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā”. Toties Latgales latviešiem Valsts valodas likums bija izcils panākums, jo Valsts uzņēmās arī “latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. 

Valsts valodas likumu pieņēma tikai 7. Saeima. Process ilga turpat piecus gadus. Manā personīgajā arhīvā glabājas biezas mapes ar komisijas sēžu debatēm, publiskās un mazāk publiskās sanāksmēs paustajiem viedokļiem un risinājumu meklējumiem latviešu valodas nostiprināšanai un vēsturiskā valodas paveida – latgaliešu rakstu valodas atzīšanai. Tagad vajagot jaunu likumu! Valsts valodas likums esot jāver vaļā! Ko tad tajā mainīs? Kāda tad būs valodas politika un kas to veidos? Rezolūcija prasa – “nodrošināt skaidru statusu”. Saieta sekciju darbā bija arī pieprasījums – “latgaliešu valodai – reģionālas valodas statusu”! Kad E.Levits uzsvēra, ka “reģionāla valoda ir cita valoda”, un tas nevar būt latviešu valodas paveids, tāpēc reģionālās valodas statuss latgaliešu rakstu valodai nav piemērojams, jaunkempistu nometnē kādu mirkli valdīja apmulsums. Pavīdēja cerība, ka veidojas izpratne, jo nav pamata apstrīdēt pasaules vējos rūdītu autoritāti, kurš pats pārvalda 5 valodas, ka “rakstu valodai kā valsts valodai visā Latvijā jābūt vienai!” Taču šis mirklis bija īss un ātri zuda.

Vēl citi no tā paša mazā jaunkempistu pulciņa jau kādu laiku rosās kā jaunatklājēji, ka latviešu valodā ir divi līdzvērtīgi vienas valodas varianti. Es arī esmu svešvalodu filoloģe, pārzinu valodu vēstures, un uzskatu, ka akadēmiski izglītotiem ļaudīm nebūtu grūti saprast vienkāršas lietas – literārā valoda ir valodas forma un arī vēsturiskā otrā rakstu tradīcija (latgaliešu) ir valodas forma. Par valsts valodu ir izvēlēta literārās valodas forma, un “valsts valoda” ir juridisks termins. Te nekāda jaunrade nevar būt! Taču ir pīšanās kā pa pakulām.

Nevis latgalieši, tie, kuri domā par savu bērnu izglītošanu, nav vienoti savās prasībās, bet cik ir to, kuri vēlas, lai viņu bērniem valodu mācītu ar rungas palīdzību? Kāpēc nav atsaucības? Un kādu valodu mācīs? Sen zināmie jautājumi – kāda būs valodas politika, kas to veidos? Nav sagatavotu skolotāju! Ar to vajadzētu sākt Latvijas un Daugavpils universitāšu līmenī. Kāds tad jaunkempistuprāt varētu būt grozāmā likuma gars un likuma burts? Latviešu literārā valoda ir veidojusies uz turpat 500 izlokšņu pamata, latgaliešu rakstu valoda – uz viena dialekta pamata, kurā ir ap simts izlokšņu. Taču sociolingvistiski, tas ir sabiedrībā, valstī, kur tiek lietotas abas formas, nav viena par otru vērtīgāka. Turklāt latgaliešu rakstu valoda standartizēta tikai rakstos, nevis mutvārdos. Runa kā valodas forma gan ir visdzīvākais, visbagātākais un neizsmeļams valodas avots, taču Rēzeknes teātris savulaik pārgāja uz latviešu literāro valodu, jo vienā izrādē nevarēja katrs runāt savā latgaliešu izloksnē, bet normētā valoda nekad nav mācīta… Tās ir realitātes.

Jāņa Streiča filma “Cilvēka bērns”, kuras sižetisko pamatu Jānis Klīdzējs bija rakstījis latviešu literārajā formā, ir īpaši pārdomāts un izsvērts latgaliešu valodas lietojums, lai būtu gan saprotami, gan katrs aktieris nerunātu tikai savā mēlē. Rezultāts ir šedevrs. Precedents, kad Saeimā J.Viļums ietiepās un deputāta svinīgā zvēresta tekstu runāja savā nenormētajā runā latgaliski, tas bija ne vien kuriozs, bet arī skumjš antišedevrs. Zvērests ir kanonisks teksts, tāpat kā himna. To sevi, pārējos (deputāts ir visu pilsoņu priekšstāvis taču!) un valsti cienoši ļaudis neinterpretētu pa savam. Gudri ļaudis saka – kā cilvēks runā, tā arī dzīvo. Šolaiku mūsu pašu domātājs teologs Juris Rubenis saka vēl tiešāk un spēcīgāk: “Mīlēt nevajag pareizi, mīlēt vajag vispār!”

Par leikumgrāfiju

Saeimas deputāte, LU profesore J.Kursīte-Pakule ne reizi vien ir uzsvērusi, ka Latgalē nav vienotas runas formas. Toties latgalieši esot, kā daži joko,- latvieši ar kvalitātes zīmi! Jo kā nekā nu jau mums ir divas rakstu formas! Viena ir veco laiku – Vīnes Universitātes filozofijas doktora, Izglītības ministrijas Latgaliešu valodas pareizrakstības komisijās priekšsēdētāja, katoļu garīdznieka P.Stroda, kura vadībā 1929. gadā tika pieņemta un apstiprināta normētā latgaliešu rakstu valodas forma un pareizrakstība. To pamatoti konsekventi aizstāv un lieto katoļu baznīca savos izdevumos, jo runas formas nav normētas, bet mērķis ir rakstīt saprotami visu izlokšņu arī šolaiku runātājiem. 

Otra ir jauno laiku – LU Baltu valodniecības katedras vadītājas L.Leikumas jaunā pareizrakstība, vai pašu latgaliešu apsauktie leikumu leikumi. Jā, 80. gadu beigās, 90. sākumā iznāca viņas un toreiz AP deputāta Jura Cibuļa, ābeču krājēja, kopīgs darbs – LEMENTARS (ābece), it kā turpinot un pabeidzot iecerēto jau 20.- 30. gados P.Stroda pirms okupācijas iesākto latgaliešu ortogrāfijas reformu. 2007. gadā pieņēma jaunās rakstības kritērijus, kas neizslēdz rakstību “pa vecam”.

“Jaunie ortogrāfijas noteikumi tapa, vismaz kad es biju komisijā,” – zina teikt vēstnieks, dialektologs, filoloģijas doktors Alberts Sarkanis, – “tikai ar vienu pamatmēŗķi – lai to izlokšņu raibumu, atspoguļojot drukātos rakstos, dziesmu tekstos, varētu audiovizuāli iespējami vienotāk un precīzāk atspoguļot. Lai ne tikai latgalieši, bet arī pārnovadu latvieši, jā, pat ārzemnieki varētu tos atbilstoši izlasīt un pēc vēlmes un vajadzības lietot. Kādu statusu un “obligātumu” gan vēl vajag? Prasība pēc tā vien ir liekulība un aprobežotība, kas vēl būtu mazākais ļaunums. Un tas attiecas ne tikai uz valodu.”

Gadu gaitā tieši L.Leikumas paspārnē radies aicinājums – “Negribam valodas konservus, gribam dzīvu valodu!” Protama lieta! Ja nerunās – valoda zaudēs vērtību. Taču vai mākslīgi un autoritāri radītu valodu ļaudis pieņems? P.Stroda pareizrakstības vārdnīcā nav tādu vārdu, kādus lieto profesores atbalstītāji. Nesapasība nav valodas vecuma vai jaunuma dēļ. Jaunā valoda ir netīra, piesārņota ar prastrunu, rusicismiem, ar nelatviskām formām, un tam nāktos pievērst krietni lielāku uzmanību pašiem platās (L.Leikumas termins) latviešu valodas profesionāļiem, lai nebūtu pēc gadiem jānožēlo neatgūstamo latgaliešu valodas kultūrā. Vainīgo jau nebūs! Arī jaunkempistu tik ļoti uztieptā “rezolūcija” tika dasaceita, kad īsteni pēc Stroda būtu jābūt vismaz – pīteikta. Lai nu LU skolotāju izglītības nodaļas profesores A.Vulānes trāpīgais raksturojums – “čista pa latgaļski daraksteja”- tomēr nepiepildītos! Leikumgrāfijas savādajā valodā tagad daudz tiek “daraksteits” sevišķi sociālajos tīklos. A vārdnīcas ta nav! Tā nu iznāk, ka profesores L.Leikumas amats šobrīd ir valstiski īpaši atbildīgs. Viņai atļauts veidot valodas politiku, lai gan viņa pati nez kāpēc allaž atrunājas, ka no politikas neko nesaprotot…

31. maijā “sprādziens” arī Saeimā?

Tā saucamā “rezolūcija” nav uzskatāma par programmatisku, kur nu vēl juridiski saistošu dokumentu, kā to piesauc godātais advokāts A. Bitāns. Taču, autoriem tomēr atzīstot, ka tajā iztrūkst Latgales vajadzības tautsaimniecībā, notiek tā, ka Saeimā 31. maijā cienījamās deputātes L.Straujumas vadītajā Ilgtspējīgas attīstības komisijā, kopsēdē ar Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisiju to gatavojas apspriest! Sazinājos, pieteicu dalību sēdē, lūdzu dot vārdu. Piedalījos. Vārdu nedeva. Biju brīvklausītāja…

Ja nemaldos, 1992. gadā, pirmajā latgaliešu saietā arī bija rezolūcija, kā labā griba, nevis pieprasījums, kurā tika formulēta patiesa vēlme un valstiska vajadzība pēc augstskolas Rēzeknē. Tas bija kopības un vienotības interesēs. Kad biju jau Saeimā 93. gadā, augstskola tika izveidota. 2002. notika 2. latgaliešu saiets, 2012. trešais. Saeimā nostrādātie gadi palika atmiņā ar to, ka komisijas tomēr nav pārrunu klubiņi. Juridiskā biroja pārstāvja sēdē nebija. Divu komisiju deputāti pusotru stundu dārgā un likumdošanai trūkstošā laika veltīja kam? Tā saucamās rezolūcijas pārstāstam brīvā formā, un ko bija uzņēmies veikt no Rēzeknes atbraukušais RTA rektors E.Teirumnīks, lai gan tā tika visiem deputātiem izdalīta rakstiski. Un beigās viņš tikai tāpat vien piebilda, ka latgaliešu valodas lietojumam būtu jābūt plašākam, bet tas neesot burtiski interpretējams… Un pieminēja, ka esot izveidota rezolūcijas izpildes komiteja (Kempam bija “komitets”, piedodiet) 11 cilvēku sastāvā rezolūcijas izpildes kontrolei, un kuru vadīšot Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja L.Plavinska, kura savukārt klātesošajiem “atklāja”, ka 2017. gada tikko notikušais 4.saiets, esot nodēvēts par “kongresu” pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma… Tiešām? KM parlamentārais sekretārs deputāts E.Cilinskis neiebilda, tātad – taisnība? Nu, labi simboliski jau tā varētu būt, bet realitātē iznāca “Latgales simtgades kongress” un kauns Latgalei. Vēl L.Plavinska piebilda, ka “šajā valstī (jaunkempisti, šķiet, kā paroli lieto “itymā vaļsts” nevis Latvija) kaut kas nav kārtībā, un, ja jau līdz šim viss būtu bijis kārtībā, diez vai būtu meklējuši sev jaunu karogu… Par Latgales autonomiju nav runa, bet tikai par valodas iespēju. Bija svarīgi, lai notiktu sprādziens!”

Spridzināšana, kurināšana, miglas vāli, manipulācijas, apgalvojumi un pieprasījumi. Vai tiešām neapzinās šādas spēles cenu? Ne ar kādu valodu zemi neuzart! Neviens nerunā par Latgales tautsaimniecības attīstību! Ziemeļlatgalē tādi ceļi, kādos Eiropas ražotāji testē Audi. Bet Latgale neraud – 3 kilometrus no Krievijas robežas zemnieks Aldis Ločmelis pupu miltus ražo! Ekonomika un cilvēkresursi jāskata Latvijas kontekstā. Kultūra, protams, Latgalē ir bagāta un svarīga, taču tikai ar izvērstu saimniekošanu būs resursi izglītībai un kultūrai. Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis, kuru arī reiz iepazinu velobraucienos, esot bijis iekļauts RTA izveidotajā orgkomitejā, taču, būdams pie jaunkempistiem nepiederošs, kad prasījis, lai atsūta vismaz rezolūcijas projektu, to nav saņēmis, ar atrunu, ka vēl neesot gatava un būšot stundu pirms sēdes. Bet augstajā namā cienījamā L.Plavinska par viņu izplatīja pļāpas, ka viņš pats neesot piedalījies… Kas notiek? Āāā! Filmē taču – cīnītājus par taisnu lietu! Pēc trim dienām vēlēšanas, Saeimas komisijā kandidāti E.Teirumnieks un L.Plavinska – varoņi ziņu kanālos pa visu, piedodiet, lūdzu, vēlreiz!, “šito” valsti! Kampaņa! Priekšvēlēšanu gaisotne valsts Ilgtspējīgas attīstības komisijā Saeimā! Tik klaji, ciniski un tik personīgi. Šokējoša populistiska angažētība un vienlaikus rīcības vārgums. Bezatbildība! Tā pie laba gala nevar nonākt. Un tā saucamās “rezolūcijas izvērsums” ir vēl dziļāks jaunkempistu radīts purvs. No šī haosa jātiek līdz sadarbībai! Kā?

Par novadmācību

Iespējams, ka 2. maijā saieta rīkotāju iecerētais pasākums – novadmācības stunda Latgales skolā – ir grauds! Šodienas skolēniem ir jāpazīst sava novada populārie cilvēki. Jāļauj, lai bērni viņus “aptausta”. Vaicājot I. Šuplinskai e pastā – “kurš kur piedalījās”- saņēmu saiti internetā, kuru jau biju atradusi, un kurā atšifrēti 16 no 41 ekspedīcijai pieteiktā, piedevām ar izbrīnu – “nesaprotu, kādēļ tas vajadzīgs?” Vai tad tā bija slepenā misija? Rēzeknes skolās novadmācību apmaksā pašvaldība. Poļu skolā notiek regulāri. Noskaidroju, ka Rēzeknes katoļu vidusskolai pie Jēzus sirds katedrāles eksporta iespēja netika piedāvāta, jo tā ir privātskola un P.Stroda gramatikas piekritēja! 1. ģimnāzijā bija Latvijas radio Latgales studijas vadītāja R.Lazdiņa. Kubulos un Balvos vairākās skolās bija bibliotēkas vadītāja R.Cibule. Nautrānos pēc V.Dundures teiktā esot bijusi pati I.Šuplikska un mūziķis I.Gusāns. Kārsavā savējais – aktieris K.Rasims. Balvu ģimnāzijā dzejniece A.Atpile-Jugane, esot kāds bijis arī Tilžā, Viļakā – Andris Slišāns. Pieļauju, ka Baltinavas skolā, kur I.Slišāns par novadu māca integrēti savā priekšmetā – ģeogrāfijā – jau gadus divdesmit, arī kaut ko stāstīja vai rādīja. Esot bijusi visiem sagatavota kāda kopēja prezentācija. Labi! Kur bija vai nebija pārējie? Vai tas nebija viens no finansētajiem pasākumiem? Preiļu novadā – nevienā skolā, Ludzas novadā nevienā skolā, un ģimnāzijā tika piesolīts pat deputāts J.Viļums, Līvānu novadā – nebija neviens! Atbildības ētika – apņemties un izdarīt! Lūk, kādēļ vaicāju. Jācer, ka pasākumu satura atskaitē būs lielāka skaidrība arī par finansējuma izlietošanu.

Lai gan, piesakot savu dalību saieta diskusijā “Latgaliešu valodas un novadmācības jautājumi izglītības politikā”, pie vārda tiku gan dažas minūtes, tomēr paguvu pateikt, ka manuprāt galvenais jautājums ir saturs. Ko mācīs? Izglītības ministrijai ar steigu būtu jāiesaistās, lai izveidotu visiem entuziastiem saistošas vadlīnijas un metodiku, izejot arī no neseno notikumu analīzes. Bērnus un jauniešus jārosina meklēt, jautāt, domāt, stāstīt un runāt! Sarunājoties veidojas kopīga sapratne. Suitos novadmācība jau ir labu laiku. Tur vairs nav dīķis vieglai zvejai. Novadmācībai jākļūst par valstiski nozīmīga satura apgūšanu, nevis kampaņveidīgu pašdarbību. Novadmācībā varētu mācīt arī latgaliešu valodu. Nav liegts! Visvairāk ir atkarīgs no pašu iniciatīvas. Taču arī no valsts puse nav īsti normāli, ka novadā nemāca latgaliešu valodu. Un ir reālas atšķirības – Ludzā nevar mācīt latgaliski, Nautrānos var, Zilupē arī māca, kaut skolēni daudzviet latgaliski mājās nerunā. Jā, kāpēc nav skolotāju, nav zināšanu un prasmju mācīt latgaliešu rastu valodu?

Tātad – saturs varētu kļūt par ierosmi interesei par valodu. Arī latgaliešu literatūrai ir sava vēsture, un arī tās nav skolu mācību programmās. Stāsti par personībām. Latgalē nepazīst savus priekštečus. Tie ir darba lauki. Novadmācībai būtu jābūt kā pilnvērtīgam mācību priekšmetam. Izglītības politika slīgst terminu jūrā – gudri un kompetenti, prasmes, izpratne un zināšanas! Bet vispirms jāmāca skolotāji, lai viņi būtu domājoši, kompetenti un radoši, nevis papīros slīgstoši! Latgalē nepazīst Fr.Trasunu! Tāpēc likumsakarīgi parādās Fr.Kempa valodas un orientācijas dīvainā pēctecība un kroplā valoda. Novadmācībā jāapgūst nācijas mantojums bez revizionisma, tas jāmāca atbildīgiem skolotājiem, nevis “procesa operatoriem”. Mēs taču neesam 1917. gada oktobra revolūcijas mantinieki, tāpēc novadmācību nedrīkstētu izmantot kā klaju savpatu interešu propagandas līdzekli.

Varbūt, varbūt novadmācība ir risinājums! Pie tam – visiem Latvijas skolas bērniem visā valstī! Tad būs arī skolotājiem. Izglītības ministrijas mācību satura noteicēji – jūsu laiks! Tā vajadzētu – būtu jāpieiet no pozitīvā, no tā, kas ir. Un iet gan plašumā, gan dziļumā, konsekventi. Neraugoties uz nopietniem iebildumiem pret tā saucamās “rezolūcijas” nepieņemamo satura putru un neleģitimitāti, beztiesiskumu, ir jāmeklē veidi no gružu maisiem izlīdušo īlenu izvilkšanai, lai nenotiktu katastrofa. Ļoti būtiski ir satura vadlīnijas un IZM elastība! Skolotāji praktiķi (M.Zvaigzne u.c.), uzskata, ka ir iespējamas dažādas formas novadmācībām – skolu muzejos un fakultatīvās mācību stundās vai integrēti dažādos mācību priekšmetos, vai atsevišķā mācību priekšmetā, taču galvenais ir un būs šo stundu saturs. Nepieciešama cieņpilna attieksme no valsts, un atbalsts tiem, kuri šo darbu vēlētos darīt ar pilsonisku stāju un atbildību pret valsti un līdzpilsoņiem. Abpusēji godīga sadarbība!

Plāksne … uz astotā pakalna…

Rēzekne tāpat kā Roma atrodas uz septiņiem pakalniem. Piemineklis Fancim Trasunam pirms gadiem desmit tika uzlikts, var teikt, uz astotā, kurp tauta nestaigā… Piedodiet, lūdzu, Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolai piederīgie, tā nav jūsu vaina, bet pat “simtgades kongresa” dienās piemineklis vientuļi noraudzījās uz notiekošo. Pirms tā saucamās “rezolūcijas” pieņemšanas tribīnē kāpa manis pieminētais I. Slišāns, kurš pa gadiem jau vīrs sirmu galvu, nolasīdams referātu “Par latgaliskās identitātes un latgaliešu valodas stiprināšanu, sagaidot Latvijas valsts simtgadi”, un tas dārdēja kā pārmetumu ložmetēja kārta valstij par netaisnību, līdzīgi kā V.Kairiša publikas “uzpumpēšana” plenārsēdē. 

Jaunkempistiem raksturīgajā rezervāta formāta domāšanā, bezmaz dūrēm gaisu kuļot, tika izpausts kategorisks pieprasījums: “Kā tas ir iespējams, un kurš to pieļāvis, ka pie mūzikas skolas atrodas plāksne nevis latgaliski, bet latviski?” Par ko sašutis I.Slišāns? Vai par to, ka pats nezina, ka 2002. gada 26. aprīlī, ar NATO izpildsekretāra Latvijā Gaida Andreja Zeibota ierosinājumu, rīkojumu, un paša līdzdalību, Latvijas armijas goda sardzes rota un štāba orķestris, ar pateicību godināja Latvijas dibinātājus, izgatavojot un uzliekot pie nama, kur tika pieņemts vēsturiskais lēmums, referentam nepieņemamo piemiņas plāksni, jo 1917. gada kongresā arī piedalījās strēlnieki? Ar svinīgu gājienu līdz piemineklim Vienoti Latvijai Latvijas armija atzīmēja Latgales kongresa 85. gadadienu pirms 15 gadiem. Toties kongresa simtgadē Franča Trasuna atdusas vietā Rēzeknes Brāļu kapos valdīja aizmirstības klusums.

Pēc jaunkempistu noliegtā Raiņa un viņa viedās domas “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”, kas bija sākotnēji autoru iecerēts uzraksts jaunajā piemineklī, “Skreine.org – Latgaļu spāks” laika lapā 13. februārī sastapos ar vēstījumu nācijai – “Latgolys kongresa pīminekļa “dorba variantu”. Tajā, izmantojot internetā pieejamo Rēzeknē paredzēto jaunā pieminekļa maketa attēlu, ievietots uzraksts “100 gadu nodevības un gļēvuma”. Līdzīgas “gudrību” izpausmes bira kā lavīna. Debesis apžēlojās un saprāts guva virsroku, lai kopīgiem spēkiem panāktu, ka piemineklī tiek iekalti vismaz Fr.Trasuna vārdi “Varai pieder laicība, taisnībai mūžība”. Ar visu sirdi un prātu nāktos par to domāt un tā arī dzīvot.

Godināt nedrīkst aizmirst

Kur te komatu liktu jaunkempisti, kuru gara lidojuma trajektoriju var ieraudzīt eiskinā divās sērijās “Pyrmī osni. Gambits” un “Lauleibas”, kas uzņemta, cik noprotams, par privātiem ziedojumiem? LaKuGa mājas lapā kādu laiku tā vairs nav pieejama… Sīka plēšanās starp Kempu un Trasunu. Scenārijos mudž “radošie” izdomājumi – “naivais Trasuns”, tendenciozi saukļi – “Latgolu čiuļim pōrdeve!”, Trasuna vai Raiņa izņirgāšana – “Vīna zeme, vīna tauta…” Anarhija – “Sataisēsim sovu kongresu!” – darbība risinās improvizētā krogū… Vai tiešām tāds varēja būt 1917.gads Latgales vēsturē? Tā bija derība un ne pie šnapsta glāzes!

Apbrīnojami, ka augstskolas profesore I.Šuplinska 2. sērijas noslēgumā smīknīgā tonī runā par kaut kādām, viņasprāt, neiespējām valodas lietojumā, nesaprotot, ko Valsts valodas likums nosaka, un piesaucot sen spēku zaudējušo Valodu likumu? Par I.Šuplinskas komentāriem īsfilmā izbrīnas pilns ir arī filoloģijas doktors, vēstnieks A.Sarkanis: “Īsfilmā Lauleibys vairākkārt tiek atkārtots, ka demokrātija teorētiski un formāli it kā būtu (lasi: Latvijā praksē demokrātijas nav), formāli ir neatkarība (lasi: Latvija nav neatkarīga), formāli it kā ir viena tauta (lasi: latviešu tauta nav viena tauta jeb mēs neesam latviešu tauta). Šādas domas ar cauri spīdošu pretenziju pret Latvijas valsti un latviešiem. Varbūt nav nemaz neparasti, ja šajā kontekstā citus (izņemot ‘latvisko’) apdraudējumus un izaicinājumus negrib nemaz saredzēt. Vai nespēj. Ko saka studentiem un skolēniem? Ir tāda nojausma, ka “apdraudētajiem” drīz vien kāds palīgā ir gatavs nākt.”

Kaut par gaumi nestrīdas, taču slikta gaume ir briesmīgākā lieta pasaulē. Es saprotu, ka manis paustais nav politkorekti. Taču šīs filmas, kurās ir izdomājumu un faktu kļūdu lērums, rādīja un rādīs jaunkempistu viesturnejās novadmācību stundās. Tad jau varbūt labi vien ir, ka 2. maijā “itaidu breinumu” neredzēja daudzi. Lūdzu, mostieties īstie un patiesie patrioti! Neklusējiet! LaKuGa mājas lapā noskatieties viņu sastrādāto un ķerieties pie darba, lai radītu patiesus mākslas darbus bez spekulācijām! Izstāstiet skaudro stāstu par Latvijas dibinātāju Franci Trasunu, kurš pats brīvprātīgi apvienoja sevī garīdznieka un politiķa lomas, un kādas tam bija cilvēciskās sekas. Viņa pravietiskais jautājums – “Ko mēs gribam? Ar kultūru uz rietumiem, vai ar barbarismu uz austrumiem?” Tā bija! Un mēs taču ikviens baudām viņa mūža darba augli – Latvijas valsti.

Latvijas Televīzija, lūdzu, dzēsiet no saviem fondiem tos dīvainos raidījumus sērijā “Cytaidi latviskais”, kuros intervētājs V.Lukašēvičs, uzrunājot Trasunu dzimtas jaunos talantīgos puišus, atļaujas gvelzt, kas ienāk prātā: “Un kā ir dzīvoties ar tādu uzvārdu?”! Nevaru atšifrēt – kādā valodā literāts izpaudās, taču aukstas šārmas ir no zemteksta. Turpat – izcili talantīgais darbs – Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks” par Fr.Trasunu, kas uzrakstīts latviešu literārajā valodā, izrotāts ar latgaliešu valodas pērlēm un dimantiem, visā raidījuma gaitā tā arī palika bez ievērības guļam uz galda kā nesaprotams rekvizīts…

Izglītota tauta ir viscietākā valūta

Pērnā gada nogalē iznākušais S.Ūdres un dzejnieka J.Ryučāna romāns par Fr.Kempu “Aizlauztais spaits” ir tik ļoti platā leikumgrāfijā, ka pat viss dziļās leksikas slānis ir līdz jēdzieniskajai nesasniedzamībai iemučkurēts. Nav jau iebildumu pret to, ka darbā ir izmantotas apvienošanās nepiekritēja, Trasuna oponenta Fr.Kempa seno dienu atmiņas, ko viņš rakstījis Sibīrijā. Taču grāmatas autoru redzējuma fantāzijas lidojums, jāatzīst, ir īpaši savdabīgs, tāpēc atbildība par notikumu un personāliju interpretāciju lai jau nu paliek tās radītāju un izdevējas – Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības ziņā. Taču šī grāmata tiek dāvināta skolās. Ziemeļu kaimiņiem igauņiem kā nelielai nācijai vēstures esot par daudz. Līdzīgi arī Latgalei, tikai gaužām maz zināma. Vai daudzo vēstures grāmatu radītāji, attiecībā uz Latgales latviešiem to vēl nav pamanījuši?

Ja literatūrvēsturnieks V.Vecgrāvis varētu izlasīt romānu “Aizlauztais spaits”, diez vai nemainītos viņa atziņa, ka latviešiem nav tieksme uz provokācijām literatūrā, ar provokācijām gan viņš vairāk domāja epatāžu, modernismu, sirreālismu, dadaismu un parodēšanu, taču man radās šāda asociācija…

Par vēl vienu no dāvanām 2. maija novadmācību stundās – grāmatu “Gostūs pi Boņuka”, – ar logo “Latvija 100” un karodziņu. Ideja ir interesanta – abās rakstu formās – latviešu literārajā un vēsturiskajā latgaliešu – stāsti par zemi, valsti un tautu. Bet grāmatai pielikumā kaut kāda “kaita”. P. Stroda „Pareizraksteibas vōrdneicā” ir kaitēt, kaitādams, kaitātōjs, kaitiešona – kas latviešu literārajā valodā saprotama kā kaitēt, kaitēdams, kaitētājs, kaitēšana, ir arī kaite – kā kaitējums. Taču kāds tam sakars, kā nojaušams, ar pievienoto spēli? Nekāda! Ir pieredzēts, ka cilvēkiem pa laikam skats uz pasauli ir caur rozā brillēm. Bet, nu, labi, – lai jau būtu grāmata “kai ļauds runoj” valodas formā! Lai gan – tas nu tā kā būtu īstenais patriotu maizes darbs – tīra, kopta un bagāta valoda! Citādi var gadīties, ka nāksies mācīt vēlreiz! Kas to darīs? Vai pagūs?

“Patrioti” sūdzas un pārmet, ka trūkstot naudas izglītībai, trūkstot pienācīgās attieksmes pret zūdošajām valodas vērtībām. Par prāta trūkumu nesūdzas neviens! 35. minētās grāmatas lapaspusē – “Pierobežas josla”, kur puspamesta krūmos ieaugusi māja, aizsnidzis Latvijas Republikas ģerbonis uz robežstaba, kājenē skaidrojums vārdam “rūbežs/robeža – iedomāta vai redzama līnija, kas atdala dažādus lielumus.” Latviešu valodas interneta skaidrojošā vārdnīcā TEZAURS “robeža (as) ir: Nosacīta līnija, kas šķir (valsts) sauszemes, ūdens un gaisa teritoriju no citu valstu un starptautiskām teritorijām; nosacīta līnija, kas šķir (piemēram, kādu teritoriju, iecirkni, īpašumu); tas (piemēram, zemes, ūdens josla), kas veido šādu līniju.”

Protams, ka bērniem jēdzieni jāskaidro vienkārši, lai būtu saprotami. Taču autoru “robežas” skaidrojums izraisa ļoti daudz jautājumu. Kur, kam un kāda ir atbildība par skolēnu profanāciju? Kāda propaganda? Bērniem? Citi leikumgrāfijas atklājumi – kina, zals, Sibirs; dzejnieces pārsauktas jaunos vārdos – Marija Andžāne par Mareju Andžāni, Neaizmirstule(īstajā vārdā Rozālija Tabīne) par Rozaleju Tabini. Šī grāmata “ar kaiti” publicēta ar “Kulturys ministrejis Latvejis vaļsts symtgadis projekta “Latgolys kongresam 100″”, SIA “Latgales druka”, Izgleiteibys i zynuotnis ministrejis, Rēzeknis tehnologeju akademijis finansialu atbolstu.” Rekomendējusi grāmatu izdošanai RTA Zinātnes padome 2017. gada 17. janvārī. Tiešām ir kādi “vidējie latgalieši”, kam “itōs vysas” spekulācijas vajadzētu par pašu naudu? Un vēl zem Z/B/Z?! Tā nav vienkārši prasta ņirgāšanās? 115. lpp – “21. godu symtā viesturnīks Māris Rumaks ir atjaunuojs latgalīšu karūga simbolu. Tys veiduots, sekojūt Latvejis vaļsts, lībīšu i seiļu, kai arī Rēzeknis karūgu tradicejai. Tymsi zyluo kruosa simbolizej senejūs latgaļu taututārpu, azarus, naktineicys i lynus.” Kurš uzliks šiem dīvainīšiem tādas brilles, lai viņi redzētu ne tik vien sevi rezervāta aprobežotības “bucā”, bet lai viņi pasauli reālo beidzot ieraudzītu?

Kas ved Latgali uz kapiem?

Notikušajās novadmācību stundās 2. maijā tika dāvināti diski “Celīs, bruoļ!” Paldies, to no KM dāvanā saņēmu arī es 19. jūnija sanāksmē Rēzeknē. Jau FB aprīļa nogalē ar lielu izbrīnu noklausījos ierakstu, kurā skanēja man zināma dziesma “Pīmiņ, brōļ!”. 1989. gadā manis veidotai kultūrvēsturiskai autorprogrammai “Latgola” Latvijas Televīzijā lūdzu Valdi un Māri Muktupāvelus uzrakstīt īpašu himnisku skaņdarbu, viņiem pievienojās pērkonīgais Juris Kulakovs ar savu sintezatoru ērģeļu vietā, un dziesma tika iekļauta Latvijas radio un televīzijas tolaik kopīgajā fonotēkā. Šāda ievada mūzika skanēja arī vēlākajā manā raidījumā “Latgolas laikagrōmota”, līdz pat 1993. gada janvārim. 2017. gada izpildījumā skaņdarbs bija pārvērties par dziesmīti… Ne jau tāpēc, ka pirms 30 gadiem debesis bija zilākas, bet tāpēc, ka katra panta beigās tika izmainīta viena nots, pabeidzot muzikālo frāzi ar citu akordu, radot pilnīgi citu noskaņu. Neesmu mūziķe, taču katra skaņa manā izpratnē ir piepildīts vēstījums. Sākās intriga – kas tā aranžējis? Kāpēc? Ko par to saka Muktupāveli? FB komentārā A.Slobožaņins jau taisnojās, ka frāze esot bijusi par smagu, viņš negribot “Latgolu iz kopim vest, tāpēc uztaisīju vieglāku!” Vēl viena intriga pievienojās, kad turēju savās rokās disku: tur melns uz balta rakstīts, ka teksta autors ir O.Kravalis. Tā ir kļūda!? Brāļu Muktupāvelu dziesma – dzeja un mūzika! Nu gan zvanīju kādreizējam Atmodas laika domubiedram.

Skumja bija šī saruna, kad, LU profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels atzina, ka dzirdot pārveidoto variantu esot juties kā sitienu pa pakrūti dabūjis, un piebilda, “ko gan lai saka dziļos murgos nonākušam draugam?” Bruoļs brōļam? Koris “Olūts” jau arī reiz esot mainījis pēdējā pantā vienu vārdu “trešō zvaigzne” vietā dziedot “svātō zvaigzne”, bet tas vismaz nemainīja latgaliešu vidū par Atmodas laika himnu pieņemtās dziesmas ideju. Tihovsku ģimene no Ludzas, kad piedalījās TV šovā un uzvarēja, savu versiju saskaņoja ar autoriem. Jaunie izpildītāji bija aizņemti ar varonīgu sevis pašslavināšanu un privātu izrādīšanos sociālajos tīklos. V. Muktupāvels pats sameklējis tā saucamo “slepeno aranžētāju”- “Latgolys Producentu grupu” un lūdzis izlabot. Nekā! Diskā ir tā kā ir! Kā mušas jaunrade uz vērša ragiem… Diez, kā gan jūtas pieaicinātie izpildītāji R.Kaupers un J.Aišpurs? Tādi ir “100gadis bolsi”? Paldies no jums, godātā Kultūras ministrija, ka pievērsu tam jūsu uzmanību, saņēmu, taču lai kā tas tiktu atrisināts, tas ir un paliek simtgades autortiesību skandāls. Skumji un sāpīgi.

“Ziedojums”?

Netrūkst arī citu dīvainību – gan diska noformējumā, gan tekstos, taču tas ir vienā komplektā ar tām kļūdām, kādas šo autoru izpausmes sociālajos tīklos, kaut vai “skaidrojot savu emocionālo rīcību plenārsēdē”, uzsverot, ka Kempam tomēr esot bijuši 49 domubiedri, un štrunts, ka patiesībā tikai 38! Bukleta apraksta autors A. Slobožaņins. Piecās valodās, kuru secība šāda – latgaliski, ar Isso kodu LTG, angliski, krieviski, vāciski, un visbeidzot valsts valodā, ar Isso kodu LVS. 4 teikumi. Disks nav komerciāls projekts, nopirkt to nevar, tādēļ uzskatu par savu pienākumu citēt trīs pēdējos jaunrades teikumus. 

“Franča Trasuna darbs – panāktā vienība ar baltiešiem mums ir devusi Latviju. Tagad, pēc simts gadiem, ir jāturpina arī Franča Kempa darbs un jārealizē viņa ieceres. Latgales latviešiem ir jāsaņem atpakaļ tas, ko esam ziedojuši kopējam labumam.” Kas ir ziedots? Ziedojumus atpakaļ neņem… Un ko gan es būtu ziedojusi, piedzimstot 1949. gada aprīlī, ko gan vēl jaunākie? Paceļot Fr.Kempu pār Fr. Trasunu diska noformējumā, tiek radīts greizais spogulis. Pareizais tēls un nepareizais? Diez vai šis būtu tas gadījums, kad no saskaitāmo kārtības summa nemainās. Katram mācītam cilvēkam skaidrs, ka tādas formulas nav attiecināmas uz vēstures faktiem.

Arī šodienas savdabīgā vēsture ir iekļauta diskā! Talantīgs puisis Ansis Ataols Bērziņš reiz rakstīja sakarīgas dziesmas. 12.dziesmas autors ir viņš. Jā, tas pats, kurš, pēc akmeņu mešanu Saeimas logos, laidies lapās, bet, kad uziets Čehijā, lūdzis tur politisko patvērumu! ES valstī?! Kāds bija diska veidotāju mērķis? Tikai līdzjūtība tiem, kuri šo dziesmu izpilda.

Ar logo “Latvijai100” diska izdošanu atbalstījusi KM un Daugavpils novada dome. 1000 eksemplāri. Tos dāvina skolām pieminētajās novadmācību stundās. Vai kāds ir pavaicājis “autoriem”- kādu novadmācību viņi izplata skolas bērniem?

“Aizmirstam Selecki!”

Diemžēl notiek pilsoniskās apziņas pazemināšanās. Latvijas Radio1 latgaliešu raidījumā “Kolnasāta” pēc pasākumiem jaunkempisti pauda viedokli – “Aizmirstam Selecki! Nereaģējam!” -, kad viņš 19. maijā portālā DELFI publiskoja savu viedokli par nule notikušo Rēzeknē “Vieniem riekstiņš, pīrādziņš, citiem – logā mēnestiņš…”. Vai šie jaunie ļaudis, kuri ap to laiku dzima, zina, ka 1990. gada 4. maijā rakstnieks un publicists Vilis Seleckis, Austākās Padomes Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas deputāts, balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu? Profesore I.Šuplinska arī bija šajā Rēzeknes multimediju studijā un it kā kaut ko runāja par pašapziņas celšanu, par psihes un domāšanas pamatu, par latgaliešu valodas pievienoto vērtību… “Pacelt valodu! Lai par ekonomiku “itymā vaļstī” domā tie, kam par to jādomā!” Kas tas ir – individuālisma kults vai pat terors? Vai vienkārši glupība! Neatzīstot citu izcilību, nekritiski vērtējot sevi, noliedzot autoritātes, neatzīstot kopību! Šaubos, vai šiem piemēriem ir kāds sakars ar patriotismu. Arī tāpēc politkorekti nedrīkst pret tīšprāšiem.

12. maijā, saņēmu e-pastā savādu ziņu no kongresa koordinatores Ilgas Šuplinskas. Citēju, kā rakstīts: “Davīnojam rezolucejis tekstu, byusim pateiceigi, ka korekti skaidruosit latgalīšu rokstu volūdas vaicuojumu, taipaš kai karūga. Nivīns nagrib ni izspīst latvīšu literarū volūdu voi nūmaineiit korūgu, bet tik pastyprynuot nacionalū identitati ar latgaliskū. (..) Iz sadarbeibu!”

Kam kalpo jaunkempisti?

Rēzeknes katoļu vidusskolas direktore M.Mickāne pievērsa manu uzmanību citātam, kas uz “Latgales simtgades kongresa” bukleta pēdējā vāka, ka diez vai Trasuns tā būtu rakstījis. Pārlikumus no latgaliešu valodas un uz, bukletā ir veidojušas L.Leikuma un I.Šuplinska, arī redaktore I.Šuplinska. Citāts ir latviešu literārās valodas formā.

“Mana karstākā vēlēšanās bija pacelt Latgales zemnieku garīgi un materiāli, radīt Latgalei (kam, datīvā – A.R.) vajadzīgos inteliģentos spēkus un apvienot latviešu tautu vienā organismā, noārdot (! -A.R.) tās īpatnību, un iekarot tautai brīvību.”

Konspektīvajā reklāmas lapā, kurā visi pasākumi, sākot ar 1. maiju, ir arī atsauce uz avotu, kur atrodams pirmpublicējums latgaliski – “FABULAS. Fr. Trasuna darynotas. Reiga; Leta, 1924, 86,[2]lpp.”

Ir manā bibliotēkā šī grāmata. Nepārveidotais atsauces teksts ir šāds: “Fabulas. B-KG (baznīckunga) FR. TRASUNA darynōtas, Reigā: Leta,1924.” Citāts ir no autora priekšvārda Īvoda vōrds.

“Muna korstō vēlēšanōs beja paceļt Latgolas zemnīku goreigi un materiali, radeit Latgolā (kur, lokatīvā – A.R.)vaidzeigūs inteligentūs spākus un apvīnōt latvīšu tautu vīnā organismā, naōrdūt (neārdot -A.R.) jōs īpatneibu, un īkarōt tautai breiveibu.”

Tās nav tikai kļūdas, tikai izraušana no konteksta pēc savas patikšanas vai saprašanas, tikai paviršība, tā pat nav nezināšana. Darbs nav padarīts godam un es tajā saskatu tādu kā nodevību. Tā ir ārdīšana. Tāpēc nedrīkstētu par to visu pasmaidīt, un noplātot rokas, piebilst: “Jūs tālu iesiet…”

Francis Trasuns ir kalpojis Dievam un savai tāvainei (dzimtenei), Latvijai. Kam kalpo jaunkempisti?

Patiesa lūgšana

Pasākumu orgkomitejas dalībnieks, SIA “Artilērijas noliktavas” vadītājs no Daugavpils Andrejs Faibuševičs 17. maijā FB lapā rakstīja tā: (..) “Jocīgā kārtā, kaut neticīgam cilvēkam, man tomēr radās lūgšana.(..) Dievs, ļauj mums saprast, ka mūsu novada vīzija ir MŪSU PAŠU ATBILDĪBA, un nevis dāvana, ko kādam atnest uz paplātes nu Reigas; (..) Visbeidzot, Dieviņ, man vēl mazam prieciņam neliels lūgums – iedod, lūdzu nedaudz smadzeņu lietderīgajiem idiotiem un kūdītājiem, kas savairojušies kā sēnes. Viss, ko viņi prot stāstīt, ir tikai, ka KĀDS, MISTISKAIS LIELAIS SLIKTAIS, IR VAINĪGS MŪSU t.s. “nedienās”- un pirmkārt tie nelabie “‘ciuļi”. Daži no minētajiem dzīvē ar “čiuļiem” principā tikai latgaliski runās, toties ar vietējo Vaņku – ģeržimordu – tikai pa mātuškai, svoj že rebjata, un vēl ūkstu nobučos, un vēl stāstīs, ka tie mūsu eistanī sabiedrūtī!!! Dievs, dod mums prasmi izvilkt šos meļus gaismā un parādīt, kas viņi patiesībā ir un kādā strupceļā mūs ved.”

Par cilvēka bērniem un spēku

Vērtība ir izcilība! Vai tāds ir pasākumu rezultāts? Kāda ir aprakstīto notikumu autoru atbildības ētika, pašiem gan uzņemoties darīt, taču radot greizo spoguļu karaļvalsti? Vai par brāķi nebūtu jāatmaksā iztērētie līdzekļi? Automātiski nevienam nekas nepienākas. Savulaik A. Slobožaņins (viņš esot mg. paed.) Makašānu amatu vidusskolā bijis vēstures skolotājs. Skolas direktore L.Rancāne, atklājot, ka jaunais censonis “aicynoj dadzynōt skūlu”, palaida “putniņu” citos ceļos. 

Vadoņa un pūļa attiecību procesu treniņi, lai ietekmētu? Ulmanis nebija prezidents, taču sevi par tādu pasludinādams, kļuva par vadoni. Latgales noniecināšanu no Ulmaņa darbības neizsvītrot. Taču arī to nevar izsvītrot, ka tieši Ulmaņa Ministru prezidenta laikā “nepareizajiem latviešiem” tika celtas skolas pierobežā – Zilupē, Viļakā, Ezerniekos, Rundānos, Vecslobodā…

Sarežģīta ir Latvijas vēsture un nepiedodami maz zināma ir Latgales vēsture.

Mākslas darbam, ko spēj radīt tikai cilvēks, ir liels spēks. Šekspīra Hamlets parāda izrādi, nevis pasaka tēvocim, ka viņš ir slepkava. Ikviens mākslas darbs jebkurā cilvēkā darbojas kā katalizators un rada izmaiņas. Skolas laikā, pateicoties gudriem un viediem skolotājiem, nevis padomju laika mācību sistēmai vai programmām, uz mani agrā jaunībā atstāja iespaidu Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi”. Vēlāk tāda bija arī J.Streiča filma “Cilvēka bērns”, kas atgādināja saknes un stiprināja pašapziņu. Pēdējos gados Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks” manī burtiski iecementēja manas tautas tapšanas stāstu, tāpēc par savu labo darbu – dāvanu Latgales kongresa un Latvijas simtgadei, dāvanu mūsu bērniem – izvēlējos šī lieliskā mākslas darba lielieskaņošanu kopā ar 24 Latvijas teātru aktieriem 19 lasījumos J.Kalniņa režijā ar J.Vaivada mūziku, kas tagad tiek pārraidīti Latgolas Radio.

Zem sarkanbaltsarkanā karoga!

Šodien vairs nav profesijas malkas zāģeris, kāda bija pirms simts gadiem. Mēs ikdienā lietojam tehnoloģijas, kādu nebija pirms desmit, kur nu pirms simts gadiem. Diemžēl to ietvarā tiek uzradīti spami un vīrusi, uzrodas jaunas profesijas – troļli un citādi kaitnieki un “zāģeri”. Notiek nepārtraukta straumēšana. Uz kurieni?

“Un kamēr trejas zvaigznes stāv, mēs brīvgrāmatu šķirstām./Un kamēr trejas zvaigznes stāv, mēs nepiederam šķirstam!”, pravietiski rakstīja Broņislava Martuževa.

Latvijas valsts ne tuvu nav ideāla. Liela birokrātija, smagnēja pārvaldība. Nepietiekamas zināšanas, pavāja kompetence valdībā un “paplāni” priekšstāvji. Taču visi, kas pārvaldībā, nāk no pašu vidus! Bet valsts “ir kaut kas vairāk nekā tikai birokrātija”, kā tikko atzinās savā atklāsmē arī Vācijas kanclere Angela Merkele.

Mūsu nācijas tapšanas vēsture pirms simts gadiem sākās un aizvien turpinās. Lai arī pasaule ir citāda nekā pirms simts gadiem, visaugstākā vērtība ir vienotas nācijas pastāvēšana visā mūsu Latvijas bagātajā dažādībā! Latgales simtgades kongresam veltītie pasākumi, manuprāt, bija kā katalizators un savdabīga novadmācības stunda valstij un tās pārvaldītājiem. Manā uztverē parādījās apdraudējumi vienotai un ne pēc kādiem kritērijiem nedalāmai Latvijas valstij un tās drošībai. Taču jācer, ka tie, kam par to ir profesionāla izpratne, pratība un atbildība, ir savu uzdevumu augstumos. 

Manuprāt,  ministriem un ministrijām nāktos mācīties paredzēt un just savas nācijas sirdspukstus! Spēt saredzēt neveselīgu kādas nozares vaigu un rīkoties, stiprinot nācijas kopību! Tostarp arī Valsts valodas centram! Jābūt principiāliem un vienlaikus elastīgiem. Pētniekiem un zinātniekiem ar steigu jālīdzina parāds paaudzei, notikumiem un personībām, kas radīja Latvijas valsti! Satversmi pārlikt latgaliski nav aizliegts. Tikai kādam nolūkam tas ir izdarīts? Ne jau latgaliešu valoda ir klupšanas akmens dīvainajām izpausmēm. Jebkuru valodu lielu dara cilvēki. Ikviens bērns grib izaugt liels, tāpēc viņš aug. Pieaugušiem bieži vien grūti saprotama ne tik daudz Raiņa sociāldemokrāta, kā to izceļ jaunkempisti, bet Raiņa dzejnieka, domātāja viedums: “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Jāaug un jāmainās, un jāmaina attieksme! Ir jāsaprot – ja Latvija būs stiprāka, Latgale būs stiprāka. Otrādi – diez vai.

Demokrātiskā valstī būtu jāturas pie tādas lietu kārtības, ka politika – politiķiem, valoda – valodniekiem, tiesības – juristiem. Lai arī 4. latgaliešu saiets saviļņoja ūdeņus visos līmeņos, Latvijas Juristu Apvienības sapulcē 20. jūlijā, pēc ilgām debatēm par tā saucamo “kongresu”, klātesošie palika pie pārliecības, ka “kongresam nebija konkrētu pilnvaru un visiem paziņojumiem ir deklaratīvs raksturs”.

Latgales kongresa simtgadei būtu bijis jābūt kā lepnumam par tautiešu padarīto nākamībai, kurā dzīvojam tagad, un apliecinājumam nācijas pašcieņai un vienotībai. Par spīti nebūšanām, kurām atļāvos pievērst jūsu uzmanību, mana paļāvība ir, ka tas tā arī būs.

Mans mērķis nav nevienu aizvainot sakarā ar un ap Latgales latviešu kongresa simtgades pasākumiem. Tikai uzskatīju par savu pienākumu bez bailēm paust viedokli par notikušo vai nenotikušo, atceroties A.Kristi kādreiz rakstīto:”Gudrie neapvainojas, tikai secina.”

Beigšu savu stāstu ar kādu līdzību no šodienas bērnu, savu mazbērnu, dzīves viedokļa, ar citātu no M.Cielēnas mazajiem pantiņiem par Elgu un pogu, kura “Spraucās, piņķerējās, jaucās./Elga cietās, cietās, nenocietās./Teica – iepogājies savā vietā!”

Daugavpils luterāņu bīskaps Einārs Alpe pēc 5. maija plenārsēdes aicināja visus atvadīties ar apskāvienu! Paldies! Ir šajā ieteikumā veselais grauds.

Lai mūs katru vada sirds, prāts un veselais saprāts!

Autore ir brīvdarītāja, valsts tiesību maģistre

Kļūdas labojums 7.08.2017. 

Sākotnējā raksta versijā bija kļūdaini norādīts, ka A.Slobožaņins Makašānu skolā bijis psihologs, taču patiesībā viņš strādājis par vēstures skolotāju. Šis fakts rakstā precizēts.

Redakcijas piebilde

Pēc raksta publicēšanas redakcija ir saņēmusi repliku no A.Slobožaņina, kurā viņš noraida kā nepatiesu rakstā citēto Makašānu vidusskolas direktores teikto, ka viņš aicinājis dedzināt skolu un tāpēc atlaists. Slobožaņins redakcijai raksta: “Nekad neesmu izteicis aicinājumu “nodedzināt skolu”. Šādas baumas, iespējams radušās dēļ manām domstarpībām ar skolas vadību, proti – mācību gada sākumā saņēmu aizrādījumus no skolas direktores un mācību daļas vadītājas par to, ka vadu vēstures mācību stundas latgaliešu izloksnē. Aizrādījumus atteicos ievērot. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mācību gada beigās uzrakstīju iesniegumu, kurā labprātīgi paudu vēlmi atstāt darba vietu.”

Iepazīstinot ar A.Slobožaņina iebildumiem raksta autori, viņa atsūtīja bijušo A.Slobožaņina kolēģu e-pastu, kurā atzīts, ka “folklorizējusies lieta it kā par dedzināšanu varēja būt to skolnieku izdomājums, ar kuriem Slobožaņins konfliktēja.”

 

Komentāri (29)

Jan Janson 01.08.2017. 13.17

Dažiem, redzu, ļoti nepatīk, ka “Latvijā ierodas NATO kaujas vienības”:) Kremļa uzturētie un atbalstītie separātisti Ukrainā nekur tālu netika, kaut arī Ukraina vēl nav NATO; Kremlis var mēģināt šūpot Latviju visos iespējamos veidos, arī caur dažiem apstulbušiem Latgales “neatkarības” cīnītajiem, bet paši latgalieši tos ātri noliks vietā. Un “Kirhenšteina valdību” uz tankiem atvest un “Latgales tautas republiku” pasludināt Kremlim neizdosies – tāpēc tāds rūgtums par NATO klātbūtni:)

Bet Anta malacis, paldies par rakstu!

+7
-3
Atbildēt

1

    edge_indran > Jan Janson 01.08.2017. 15.49

    —————Antons Rancāns:”Kas notika pirmajā Latgales kongresā? Restaurēt šī Latgalei un tās ļaudīm tik nozīmīgā notikuma gaitu ir vairāk nekā grūti tā iemesla dēļ,…..”

    ========================================================================================

    Daudziem pirmā Latgales kongresa dalībniekiem nepatika okupantu karaspēka atrašanās Latvijā. Rancāna kungs un Rugātes kundze joprojām turpina skatīties uz pagātni un šodienu pārāk “šaurā leņķī” caur savas sādžas mājas logu un/vai kameras objektīvu. Atgādināšu, ka 1.Pasaules kara trešajā gadā Vācijas karaspēks atradās vien kādas 50 verstis no Latgales kongresa norisināšanās vietas, bet trešdaļa Latvijas teritorijas jau bija okupēta. Uz kā dzirnām ūdeni apzināti vai neapzināti lejā 1917.g. daļa Latgales gaišāko prātu?

    http://www.karamuzejs.lv/km_karte/images/1917.jpg

    Cilvēki, būsim modri – “Eiropas Savienība šobrīd irst pa vīlēm” (M.Kūle, NRA), bet vācu baronu pielūdzēji atkal cenšas pagulties zem “stiprās rokas”, gluži kā 1917.gadā.

    “Baltijas valsts (vc. baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat) – 1. Pasaules kara beigu posmā veidots, taču nerealizēts projekts par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā.” Baltijas valsts (sk. vairāk vietnē – vesture.eu)

    0
    -5
    Atbildēt

    0

J.Biotops 02.08.2017. 10.06

Terminu “jaunkempisti” redzu pirmo reizi, bet ideja taisīt jukas Latgalē jau sen publicēta pat atklātos avotos mums tik draudzīgajā kaimiņvalstī. Te ātrumā izkopējumi no vēl pirms iebrukuma Ukrainā pavisam nopietni gatavotas rekomendācijas Krievijas valdībai:

“Взяв курс на реинтеграцию Прибалтики, нам не следует пугаться противодействия НАТО и Евросоюза … надо найти воздействие … приведет к резкому изменению всей политической реальности в прибалтийском регионе.

… наиболее перспективной страной с этой точки зрения является Латвия… Сочетание акций гражданского неповиновения, требований автономии для Латгалии … вынудит латвийские власти пойти на серьезные переговоры с русской общиной о реформе политической системы.

Если же этого не произойдет, … Россия должна быть готова вмешаться в ситуацию по сценарию конфликта в Южной Осетии в августе 2008 года.”

Михаил Владимирович Александров Заведующий отделом Прибалтики Института стран СНГ, доктор политологии

Izrādās, ka NVS zemju institūtā ir “Pribalķikas” nodaļa un tā jau iepriekš paredzējusi, kam jānotiek Latgales “kongresā”

Man, labticīgam muļķīšam, protams jātic, ka visi Latgales patrioti darbojas absolūti nesavtīgi un tikai no brīvas gribas, bez kādiem padomdevējiem vai kuratoriem.

(Autorei pašai vai redakcijai tomēr nekaitēja rakstu rūpīgāk parediģēt, pamatdoma no tā tikai iegūtu)

+4
-1
Atbildēt

4

    edge_indran > J.Biotops 02.08.2017. 11.22

    ————J.Biotops:”…(Autorei pašai vai redakcijai tomēr nekaitēja rakstu rūpīgāk parediģēt, pamatdoma no tā tikai iegūtu)”

    ========================================================================================

    Iegūtu?! Kas tad ko ieguvis no emigrācijas, ja cilvēki no Latvijas dodas Rietumu virzienā? Domāt jau negribas, var līdz “nelabām” domām aizdomāties….

    “No 1990. līdz 1998. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 6,7 procentiem. No 2000. gada līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 21,1 procentu. Ne dabas stihijas, ne mēris šo Latvijas zvaigzni nav piemeklējuši. Tikai politika.”

    V.Avotiņš:”Cilvēki domā, kā izdzīvot, vara – kā izdzīvot cilvēkus”.

    http://zinas.nra.lv/_mm/photos/2017-05/540px/242967_ae699e5b78.jpg

    http://nra.lv/zinas/viedokli/viktors-avotins/64894-cilveki-doma-ka-izdzivot-vara-ka-izdzivot-cilvekus.htm

    0
    -4
    Atbildēt

    0

    vvilums > J.Biotops 02.08.2017. 16.04

    J.Biotop, tu esi idiots vai kremļa trollis ? Kāds vis lielākiem Latvijas patriotiem (latgaliski runājošajiem latviešiem) sakars ar tevis iepriekš citēto?

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    J.Biotops > J.Biotops 02.08.2017. 16.15

    vvilum – esmu gan viens, gan otrs. Sveiks, radiniek un kolēģi!

    Algas dienā sastiķēsim trijatā – kopā ar deģenerāli. Viņam arī grūtības ar lasītprasmi, kaut rakstīt spēj daudz.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    J.Biotops > J.Biotops 02.08.2017. 11.51

    Edžiņ, vērts pārdomāt, vai arī Jums nav pienācis laiks emigrēt. Ne obligāti rietumu virzienā, var arī uz austrumiem. Tur Jums būs labi. Silti un mīksti.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

Anonīms 01.08.2017. 16.54

vienam otram visa gudrība , laikam, čokstā :P

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu