Izdilušās sandalēs, tamborētu lina mugursomu pār plecu kopā ar citiem studentiem es tur stāvēju — 1995. gada Imantdienās Piebalgā. Grupa Menuets dziedāja: «Cik viens mēs par otru zinām?/ Maz, pavisam maz./ It kā kopīgus svētkus svinam,/ It kā kopīgas darbdienas.» Lielais koncerta placis Piebalgā enerģiski vilka līdzi. Nesēdēja, bet dīdījās pie skatuves. «Katrs savu olekti liekam/ Otra dzīvei kā drēbei klāt./Un tad dusmīgi tiekam,/ Ka nav vis tā, bet ir citādāk.»
Dzejoli Cik viens mēs par otru zinām Māris Čaklais sacerēja 1966. gadā, būdams divdesmit sešus gadus vecs. Slavas zenītā viņu jau pēc gada ienesa Rolanda Kalniņa filma Elpojiet dziļi, kurā skanēja septiņas Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem. Tostarp Dziesma par krekliem, Es esmu bagāts, Dzeguzes balss, Viņi dejoja vienu vasaru, Dziesma par Napoleonu. Filmu aizliedza, jo zemtekstos tā nepārprotami izsmēja liekulīgo padomju nomenklatūru.
Liela loma tajā bija Čaklā dziesmu tekstiem. Vēlāk dziesmas koncertos spēlēja Imanta Kalniņa grupa Menuets (galu galā aizliegumu koncertēt piedzīvoja arī tā). Taču grupas hiti pārdzīvoja okupācijas laiku. Tie skanēja no mutes mutē vairākās paaudzēs.
Tagad grūti pateikt, kā tieši mēs, septiņdesmitajos gados dzimušie, no galvas bijām iemācījušies repertuāru, kas pirmo reizi Imantdienās izskanēja 1976. gadā. Taču es labi atceros vienojošo sajūtu, kas deviņdesmito gadu vidū valdīja starp studentiem (un ne tikai) Piebalgā, Alauksta ezera krastā, kur Menuets dziedāja, kūrās ugunskurs un Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā, Ojāra Vācieša, Māra Melgalva vārdiem tika dungotas līdz pat rītausmai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.