Rīgā un daļā Vidzemes 1917. gada nogalē pirmo reizi Ziemassvētkus svinēja pēc jaunā laika skaitīšanas stila, kuru septembra sākumā ieviesa vācu okupācijas iestādes. Cilvēki uz jauno gadu skatījās ar cerībām, un tobrīd visbiežāk izteiktā vēlme ietilpa vienā vārdā — miers.
1917. gada 24. decembris
Rīgas Latviešu avīze,
Ziemas svētku cerība.
Ziemas svētku zvaigznes gaišās,
kāpēc mirdziet tā?
Vai caur sāpju nakti laižās
kāda cerība?
Vai jūs jaušat pestītāju
kaut kur atnākam,
plašās jūras, katru māju
mieram iesvētam?
Vai, kur nāves laukus dūmi
ietin plīvurā, —
Vai aiz tiem nav lauki drūmi —
saule redzama?…
Ziemas svētku zvaigžņu pulki
gaisos spulgojot,
lūdzat, gaišie miera tulki,
Dievs lai mieru dod!
Kaut tas patiesība kļūtu,
kaut jūs neviltos!
Zemei bojā jāiet būtu,
miers ja kavētos.
-lis. (autors)
31. decembrī Rīgā Latviešu teātris bija sarīkojis jaunā gada sagaidīšanas pasākumu ar dažādiem priekšnesumiem. Noslēgumā bija iekļauta rakstnieka Edvarda Vulfa īpaši šim vakaram sacerēta skeču aina Diena nākamā, kurā centrālais vadmotīvs arī bija gaidāmais miers: Vecais gads tēlots kā kareivis, kurš aiziedams nomet savu apģērbu un ieročus, bet Jaunais gads nāk kā arājs — darba vīrs. Pienākot Jaunajam gadam, pusnaktī Rīgā skanēja Sv. Pētera baznīcas zvans, kāda tvaikoņa signāltaure un vācu karavīru gaisā raidītu šāvienu troksnis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.