Kas to lai zina — varbūt sagaidīsim dienu, kad ZZS norobežojas no Lemberga
Dziļi ieskatījusies bezdibenī, kas kā melna iznīcība paveras viņpus iekļūšanai Saeimā nepieciešamo 5% barjeras, un jūtot, ka vezumam viens ritenis jau karājas pāri malai, Vienotības jaunā valde pirmdien no ratiem izmeta Solvitu Āboltiņu. Tas bija gan upuris bargajam dievam vārdā Elektorāts, gan jaunā partijas priekšsēdētāja Ašeradena grožu saņemšana stingrāk savās rokās. Bet vai ar to pietiks, lai nokļūtu atpakaļ uz ceļa, kas ved uz Saeimu?
Diezin vai pat kāds no asredzīgākajiem politikas vērotājiem teiks, ka būtu šādu lēmumu prognozējis un gaidījis. Pēkšņs, pārsteidzošs un nesaudzīgs — Āboltiņu izslēdza «par partijas iekšējās disciplīnas neievērošanu, apzinātu partijas valdes autoritātes graušanu un piedalīšanos aizkulišu sarunās ar mērķi diskreditēt ekonomikas ministra izraudzīšanās procesu» — lēmums nevis cenšas noklusināt, bet gan apzināti paspilgtināt konfliktu. Vienotība grib, lai visi ierauga — mēs vairs neesam Solvitas partija.
Partijas līdzšinējā gatavība pakļauties Āboltiņas gribai bija redzama jau sen, un, gadiem ejot, tā aizvien smagāk gūlās uz Vienotības reitingiem. Zaķa nodokļu skandāls, viņas pašas iekļūšana Saeimā pēc Jāņa Junkura aizkomandēšanas uz «Honkongu», savas partijas biedres Straujumas valdības zāģēšana un neveiksmīgie manevri iekāpt viņas vietā, pakāpeniskais Saeimas deputātu atbirums no frakcijas — savulaik ietekmīgās partijas popularitāte gruva acu priekšā, taču neviens nebija gatavs spert izšķirīgus soļus, lai kaut ko mainītu. Pati Āboltiņa noteikti uzskatīja, ka tikai viņas taktiskais pragmatisms un spējas noturēties uz kājām Jēkaba ielas vilku bedrē ļauj pasargāt Vienotības naivuļus un ideālistus no samalšanas plēsoņu žokļos, savukārt daudzi partijas biedri bija laimīgi, ka var atstāt šo nepatīkamo politisko aizkulišu darbu viņas rokās par spīti kaitējumam partijas tēlam.
Tāpēc ne tikai daudziem vēlētājiem, bet arī pašai Āboltiņai jau gana ilgi bija nostiprinājies priekšstats — saku «Solvita», domāju «Vienotība», saku «Vienotība», domāju «Solvita». Šo vienādojumu netieši apliecināja pati Āboltiņa, savu padzīšanu nosaucot par «bezprecedenta gadījumu, kā Vienotībai beigt savu eksistenci».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.