Sen zināma patiesība vēsta, ka visskaistākais rudens un viskrāšņākās rudens lapas ir Siguldā
Siguldas Svētku laukums oktobra svētdienā ir ļaužu piepildīts. Krāsainajās lapās gravas malā plosās bērni un šuneļi, savas takas gar panorāmas ratu rāmi izstaigā tūristi un pie pavadas vadāti poniji. Spoži saules gaismas pali skalo siluetus arvien tuvāk laukuma malai, kas vērsta pret Gaujas senleju un bez brīdinājuma pārtop stāvā nogāzē. Mazais skatu laukumiņš kalpo par vietu, kur apstāties, palūkoties tālumā un ievilkt krūtīs svaigu gaisu, fotografēties ar draugiem uz apvāršņa fona vai apsēsties uz soliņa un baudīt no termosa kūpošu tēju, kamēr debesīs pa vēju trepēm augšup cīnās vientuļš paraplānists, bet virs zeltainām nogāzēm kā apaļas notis stāv gaisa baloni.
Lūk, priecīgā satraukumā acīs atspoguļojas tā klusā kņudināšana saules pinumā, kas visus šurp atvedusi no dzīves vienmērības. Daži apņēmīgākie sper soli tālāk pāri malai — pa koka kāpnēm nokāpj ielejā. Pamazām viņu stāvi sarūk un zūd, viņi tuvojas upei, kas tur lejā lokās kā mats — brūna un strauja, sidrabainus atvarus griezdama, mūžīgi mūžos uz jūru. Atpakaļ ikdienā viņi uzkāps jau citi, pa ceļam viņus mainīs laiks, dubļainās pelašķu pļavas un piepūle.
«Skaisti, skaisti,» kāds jaunietis purpina garāmiedams. «Latvijā rudenī visur ir skaisti.»
«Tad kāpēc tu neskaties skaistumu savā novadā?» viņam jautā meitene.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.