Vieta, sapnis un drāma

Izraēlas laikmetīgās mākslas izstāde topošajā mākslas centrā Zuzeum — ir vērts redzēt

Faktu, ka pirmā ekspozīcija, ar kuru tiek iezīmēta topošā laikmetīgās mākslas centra Zuzeum atrašanās vieta, ir Izraēlas mūsdienu mākslas izstāde, var iztulkot simboliski. Kā zinām no vēstures, arī Izraēlas valsts no idejas un Apsolītās zemes par reālu kartēs iezīmētu teritoriju pārtapa ne tik senā pagātnē. Vietas iezīmēšanas aspekts Zuzeum varētu būt īpaši aktuāls, jo labu laiku iepriekš bija dzirdams, ka par mākslas mecenāta un kolekcionāra Jāņa Zuzāna iecerētā muzeja vietu kļūs bijušās Rīgas Skaņuplašu fabrikas teritorija Pārdaugavā. Taču domas mainījās, un ideja pārcēlās uz vēl nesenās Sapņu fabrikas ēku.

Nebūšu oriģināls, ja atzīšos, ka par Izraēlas laikmetīgo mākslu neko daudz nezinu, un pieļauju, ka šāda nezināšana varētu būt abpusēja — arī latviešu laikmetīgā māksla Izraēlā, visticamāk, nav tā pazīstamākā. Līdz ar to viens no dzinuļiem doties uz izstādi Sapņi un drāmas bija ziņkārība — gan gūt ieskatu par Izraēlas mākslu, gan izdibināt, kā mākslas darbi «jūtas» telpās, kuras līdz šim izmantotas muzikāliem un izklaides priekšnesumiem.

Izstādes kurators ir filozofs un Jeruzalemes Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijas pasniedzējs Rojs Brands, par kuru ekspozīcijas aprakstā minēts, ka viņš «izstādi veidojis, iekļaujot tajā vienas Izraēlas mākslinieku paaudzes darbus — autorus, kuri meklē jaunus veidus, kā pretēji vispārpieņemtiem loģikas, normu un labas gaumes parametriem realizēt savus ideālus». Izstādē ar vienu vai vairākiem darbiem piedalās četrpadsmit mākslinieki.

Pašiem savā zemē uz laikmetīgo mākslu paraudzīties distancēti ir grūti, jo īpaši, ja dzīvo tik mazā valstī kā Latvija (Izraēla gan ir vēl mazāka teritorijas, bet ne iedzīvotāju skaita ziņā). Traucē gan iedzimta tuvība ar mākslas vēsturi un tās tradīcijām, gan mazām vietām raksturīgā «visi pazīst visus» sajūta. Šī iemesla dēļ allaž esmu pievērsis uzmanību savām reakcijām, apmeklējot mākslas muzejus un ekspozīcijas citās zemēs. Rēnais joks, ka katrai nācijai ir savs Purvītis, varbūt nav pārāk smieklīgs, bet tajā ir daļa patiesības. Katrā zemē ir mākslinieki, kuru slavas pamatā ir ne tikai viņu mākslas darbu kvalitātes, bet arī ieaudums nacionālajā vēsturē vai, runājot par mūsdienu mākslu, aktuālajā sociālpolitiskajā dienaskārtībā. Šādā nezinātāja režīmā tverot svešu mākslinieku darbus, apziņas aizsargmehānismus caursit un līdz sirds vai prāta vārīgākajām vietām nonāk tikai tie, kuros idejas un formas radītais spriegums sasniedz abstrakti cilvēciska vispārinājuma līmeni vai arī negaidītā veidā apvērš iepriekš izperinātos aizspriedumus par to, kas varētu būt gaidāms.