Jebkurā gadījumā  — patīkami • IR.lv

Jebkurā gadījumā  — patīkami

1
Aina no izrādes Svinības. Foto — Daina Geidmane
Recenzijas autore — Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Bulgāru režisora Aleksandra Morfova izrādi Svinības var skatīties gan kā mākslas darbu, gan kā komerciā-la teātra produktu, un izvēle ietekmēs to, kā šo uzvedumu uztversit. Skatīties ir vērts. Jūs gaida patīkams vakars, bet var gadīties arī kas vairāk.

Svinības veidotas pēc Tomasa Vinterberga filmas scenārija, ko teātrim adaptējis Bo Hr. Hansens. Filma ir nozīmīgs darbs tā aizsāk veselu  kinolaikmetu, ir pirmā, kas iznāca uz ekrāniem pēc tam, kad dāņu kinorežisori Vinterbergs un Larss fon Trīrs bija publiskojuši Dogma 95 manifestu, uzstājot, ka kino jāfiksē nevis sarežģīti konstruētas fantāzijas, bet realitāte, izprotot to gluži ekstrēmā veidā (filmā nedrīkst būt mākslīgu gaismas avotu, skaņu ieraksta filmēšanas laikā, kameru tur tikai cilvēka roka, filmētās vides un cilvēkus nepārveido utt.).

Prasība pēc godīguma ir arī Svinību tēma. Ģimene ir sapulcējusies uz tēva sešdesmito jubileju, kuras laikā vaļā pasprūk neirozes, aizspriedumi, pat noziegumi. Vinterbergu esot iedvesmojis kāds radioraidījums, kurā jauns vīrietis stāstījis par savu drūmo bērnības pieredzi, un filma, protams, nav viegls skatāmgabals. Tāpēc tas, ka izrāde ir tik dzirkstoša un nešausmina, pat pārsteidz.

Un te jāatgriežas pie jautājuma, kā šo iestudējumu skatīties. Kad filma jau bija uz ekrāniem, izrādījās, ka tās stāsts nav bijis patiess, proti, tas ir psihiski slima vīrieša fantāzijas auglis. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot: vai un kura varoņa tekstam izrādē ticēt. Atbilde: tas atkarīgs no teātra veida. Psiholoģiskā mākslas darbā, tāpat kā dzīvē, nozīme ir tikai darbībai reakcijām, intonācijām, ķermeņa valodai. Pagātnes ainas mēs neredzam, un atliek minēt, kas noticis. Versijas ir dažādas: tēvs Helge ir noziedznieks vai upuris; viņa dēls Kristians saka patiesību, melo vai ir vājprātīgs; ģimenes locekļi klusē izdevīguma vārdā, paši cenšas saprast, kam ticēt, vai arī sejas saglabāšanas vārdā gatavi pamest saplosīšanai to, kurš vienkārši izskatās sliktāk… Svinības var skatīties arī kā t. s. well-made jeb «labi taisīta» teātra piemēru, un ticēt galvenajam varonim uz vārda. Atšķirība var likties maznozīmīga, lai gan īstenībā tā šķir mākslas darbu no labi veidota iestudējuma. Pirmais pretendē būt sarežģīts, pretrunīgs, aizskart un aizkustināt; otrais izstāstīt sižetu, lai jums nebūtu jāskatās filma.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu