1. septembrī tēvs mani aizveda uz skolu ļoti apdāvinātiem bērniem. Lai parādītu man, kādu bērnu viņš bija vēlējies.
«Mammu, es rīt tavā istabā sarīkošu rūpīgu tīrīšanu!»
«Nē!»
«Mammu, varbūt es rīt varu iet uz veikalu – nopirkšu dažādus produktus un pagatavošu gardas vakariņas?»
«Nē!»
«Mammu, tad varbūt…»
«Nē un vēlreiz nē! Rīt iesi uz skolu!»
1. klase.
Skolotāja: «Bērni, lūdzu nolieciet malā savus viedtālruņus! Pietiek sūtīt īsziņas. Šodien mums jāiemācās burts «a».»
Kā es pavadīju 1. septembri? Tāpat kā visus iepriekšējos gadus – paņēmu brīvdienu. Sēdēju pie loga un vēroju, kā uz skolu soļo drūmi skolēni. Visu vasaru es viņus apskaudu, jo brīvdienas tik garas. Bet tagad es sēžu siltā halātā un gandarīts malkoju konjaku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.