Diena: 17. maijs, 2017

Austrumu slimnīcā trūkst vairāk nekā 200 mediķu

Posted on maijs 17, 2017 by - Ziņa

Slimnīcā ar esošo finansējumu izdevies paaugstināt algas vairākās svarīgās nodaļās

Patlaban piecos Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāros ir 77 vakantas vietas ārstiem, 105 vakances māsām un 21 – māsu palīgiem, aģentūrai LETA pavēstīja slimnīcas pārstāve Aija Lietiņa. Savukārt Stradiņa slimnīcā, kur iepriekš ziņoja par operāciju pārplānošanu personāla trūkuma dēļ, vakantas 160 māsu un viņu palīgu vietas.

Lietiņa norādīja, ka mediķu trūkums netraucējot pacientiem sniegt gan plānveida, gan neatliekamo palīdzību 24 stundas diennaktī, ārstu un māsu aizplūšanu no slimnīcas nevarot raksturot kā masveidīgu. Slimnīcas valdei kopā ar finansistiem mēneša laikā izdevies esošā finansējuma robežās paaugstināt darba samaksu vairākos svarīgos posteņos.

Algas paaugstinātas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā, Operatīvās ķirurģijas centrā, Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikā, kā arī stacionāra “Gaiļezers” intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā. Lietiņa piebilda, ka paaugstināt atalgojumu visam slimnīcas ārstniecības personālam būs iespējams tikai tad, kad jautājums par papildu finansējumu būs atrisināts valsts līmenī.

Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) trūkst 100 māsu, tostarp anestezioloģijas un operāciju māsu, kā arī 58 māsas palīgu-sanitāru, aģentūru LETA informēja slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle. Viņa norādīja, ka ārstu speciālistu trūkums neesot tik izteikts, bet tiek meklēti anesteziologi, zobārsti, kā arī ķirurgi dežūrposteņos Neatliekamās medicīnas centrā.

Sīle skaidroja, ka spriedzi slimnīcā rada māsu trūkums un tas, kā būs iespējams plānot operācijas. Problēmas plānošanā sākas, ja kāds kolēģis ir pēkšņi saslimis vai devies atvaļinājumā. Tomēr māsu trūkums slimnīcā esot pastāvīgs. “Jautājums joprojām ir aktuāls un kļūst aktuālāks,” norādīja Sīle.

Viņa uzsvēra, ka slimnīca operāciju plānošanā ir elastīga, vienlaikus norādot, ka tā nenozīmē tikai datuma un pacienta ierakstīšanu, jāņem vērā māsu skaits, resursi, medikamenti un citi faktori. Operāciju pārplānošana saistīta ar slimnīcas darba optimizāciju.

Kā informēja Sīle, Stradiņa slimnīcā ārsta vidējā bruto mēnešalga ir 1182 eiro, māsas – 779 eiro, māsas palīga – 561 eiro, bet sanitāra – 463 eiro.

Kā ziņots, otrdien Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) padome lēma aicināt veselības aprūpes darbiniekus brīdinājuma akcijas veidā brīvprātīgi atteikties strādāt pagarināto normālo darba laiku no 1.jūlija līdz 31.jūlijam. Sīle skaidroja, ka lēmums par dalību akcijā ir individuāls, vienotu lēmumu no darbiniekiem slimnīcas valde nav saņēmusi, jo ne daudzi nav gatavi atteikties no zināmas daļas ieņēmumu.

Vakar esot noplūduši arī latviešu valodas eksāmena rezerves domraksta temati

Posted on maijs 17, 2017 by - Ziņa

Par plašāku informācijas noplūdi ir informācijas gan Rīgas, gan citās valsts skolās

Vakar esot noplūduši ne tikai  latviešu valodas eksāmena domraksta temati, bet arī rezerves varianti, ko vidusskolēniem izdalīja pēc ziņām par informācijas priekšlaicīgu noplūdi, vēsta aģentūra LETA. Jau vēstīts, ka vidusskolēni vakar Latvijā kārtoja latviešu valodas eksāmenu, ko traucēja priekšlaicīga tematu noplūde.

Kā aģentūrai LETA pēc Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes šodien apstiprināja Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas pārstāve Aija Melle, viņai ir informācija par to, ka vakar vairākās Latvijas skolās skolēniem bija zināmi ne tikai eksāmena trešās daļas temati, bet arī rezerves temati.

“Man ir šāda informācija, ka ir ne viena vien skola visā Latvijā, kur temati bijuši zināmi. Ne tikai pirmie, bet arī rezerves variants,” teica Melle. Viņa solīja par notikušo runāt ar Valsts izglītības satura centra (VISC) vadību. Pašlaik Melle neatklāj, kurās skolās būtu varējusi notikt eksāmena daļas noplūde, taču viņa piebilda, ka tās ir skolas ne tikai Rīgā, bet arī citur Latvijā.

Kā aģentūrai LETA norādīja VISC, līdz šim oficiāla informācija vai sūdzības par šādu gadījumu nav saņemtas. Tomēr VISC uzsvēra, ka eksāmens šādu bažu dēļ nebūs jāpārkārto un katra situācija, ja tā tiks fiksēta, jūnijā labojot eksāmenus, tiks vērtēta atsevišķi.

Kā ziņots, vakar pirms latviešu valodas centralizētā eksāmena latviešu valodā bija noplūduši tā trešās daļas jeb domraksta temati. VISC norādīja, ka temati tikuši laikus mainīti pret rezerves variantiem, tādējādi netraucējot eksāmena norisi. Taču pēcpusdienā kļuva zināms, ka, iespējams, ne visi skolēni, neskatoties uz VISC norādījumiem, saņēmuši rezerves variantus. VISC sola izmeklēt šo gadījumu.

Anekdotes

Posted on maijs 17, 2017 by - Radars

Nogulēju 14 stundas un esmu ļoti apmierināts! Jo guļot:
1) negribas ēst;
2) negribas lamāties;
3) netērēju naudu.

Nekad nesaki: «Es kļūdījos!» Tā vietā saki: «Re, cik interesanti sanāca!»

Vakar nopirku savam kaķim diētisko pārtiku, lai nomestu liekos kilogramus. Kaķis šai pārtikai pat virsū neskatās! Bet varbūt tieši tāds arī ir šīs diētiskās pārtikas darbības princips?

Vakarā pēc darba ar autobusu braucu mājup. Iepretim sēž kāda pievilcīga sieviete ap gadiem 35. Viņai rokās krāšņa rožu buķete, bet acis skumjas jo skumjas. Es ar skaudību aplūkoju rozes. Viņa uzķer manu skatienu un jautā: «Vai jūs esat precējusies?»
«Nē,» pārsteigta par šādu jautājumu atbildu.
«Tātad jūs vēl drīkstat atgriezties mājās ar ziediem!» viņa man ieliek rokās buķeti un izkāpj.

Apģērbu veikalā kāds pircējs dodas uz pielaikošanas kabīni. Pēc mirkļa iznāk un grozās pie spoguļa. Piesteidzas kāda pārdevēja: «Nē, nē, jums šie džinsi nepiestāv! Atnesīšu citus!»
«Vispār es atnācu kreklu pielaikot,» apstulbis atbild pircējs.

Sludinājums. «Naktsklubs Naktsklubs meklē radošo direktoru. Steidzami!»

«Tēti, vai tā ir taisnība, ka dažās Austrumu zemēs līgavainis nezina, kas ir viņa sieva, kamēr neapprecas?»
«Tā ir visās valstīs, dēliņ!»

Kaimiņiene no augšējā dzīvokļa šorīt tik briesmīgi kliedza uz savu bērnu, ka arī es ātri uzkopu savu istabu un apģērbos siltāk.

Izrādās, ka tējkarote, kas pa nakti tiek atstāta izlietnē, spēj pievilkt sev veselu kaudzi nemazgātu trauku!

Smēķēšana vislielāko ļaunumu nodara tad, kad tu izej laukā uzsmēķēt, bet kopmītņu biedri tikmēr apēd tavus pelmeņus.

Uz darbu iespējams braukt arī ar velotrenažieri, ja jūs strādājat no mājām.

Laukos vecāki vienmēr zina, cikos no balles atgriežas viņu dēls, jo ar traktoru klusi atgriezties mājās nav iespējams.

«Kāds ir tavs firmas ēdiens?»
«Es māku lieliski uzlikt tējkannu uz plīts!»

Jauns puisis cenšas panākt pievilcīgu meiteni: «Skaistulīt, skaistulīt!»
«Kas noticis?»
«Jūs aizmirsāt savu lietussargu tramvajā!»
«Oi, tiešām aizmirsu!»
«Tad skrieniet pakaļ tramvajam, tas vēl nekur tālu nav ticis!»

«Atvainojiet, vai drīkst jums uzdot vienu jautājumu?»
«Drīkst! Bet jūs jau uzdevāt!»

Drošības policijā uzņem jaunus darbiniekus. Pēc pirmajām pārrunām katram kandidātam iedod aploksni ar norādi «Īpaši slepeni» un lūdz aiznest uz kādu kabinetu. Viens pa ceļam ieiet tualetē un ziņkārīgi atver aploksni. Lasa: «Jūs mums derat! Varat nākt atpakaļ!»

Daba uz šķīvja

Posted on maijs 17, 2017 by - Labsajūta

Met līkumu piemājas veikalam, tirgum un omes dārzam! Pēc maltītes sastāvdaļām dodies dabā – visu ko var atrast Latvijas pļavās un mežos

Neskaiti dienas līdz pirmajām zemenēm un jaunajiem kartupeļiem – jau tagad dabā sastopami produkti, ko celt galdā dažādās ēdienreizēs. Lakši, skābenes, gārsas un visu veidu uzturvērtībām bagātie pumpuri. Bet – kā zināt, kurus augus drīkst likt mutē, kurus ne? «Grāmatas, omes, interneta vietnes un pat mobilās lietotnes,» uzziņas resursus uzskaita Valmiermuižas vēstniecības Rīgā vecākais pavārs Žanis Raivo Behmanis. 

Žanis dažkārt izmanto lietotni PlantNet. Taču visbiežāk ar augu iepazīstas pats, to nogaršojot. «Mazās devās nekas nav kaitīgs. Es domāju – viss, kas ir zaļš, ir ēdams.» Žanis pēc garšaugiem uz mežu dodas divas trīs reizes nedēļā, un katru viesošanās reizi pagaršo ap trim viņam līdz šim nezināmiem augiem. Ja tā garša pavāru uzrunā, viņš par to ievāc papildu informāciju un dažkārt arī integrē savās receptēs.

Egļu kaperi

Vietējā alternatīva dienvidu kaperiem

Sastāvdaļas
Mazie, jaunie egļu čiekuriņi
Etiķis (vislabāk – ābolu)

Pagatavošana. Burciņā ber čiekurus un lej virsū etiķi tik daudz, lai tie tiktu pārklāti. Uzliek burciņai vāku un stingri aizver, lai gaiss netiek klāt, citādi čiekuri sāks bojāties. Egļu kaperi savā garšas zenītā būs pēc aptuveni mēneša. Tad tos var likt salātos vai uzkost tāpat.  

Gārsas un zaķkāpostu jogurts

Vitamīniem bagāts brokastu dzēriens

Sastāvdaļas
Sauja gārsas
Sauja zaķkāpostu
Trīs nelielu gurķu sula
Bezpiedevu jogurts (viens iepakojums)

Pagatavošana. Zaķkāpostus, gārsu un gurķu sulu liek blenderī. Zaķkāpostu ziediņus ārā nemet – tie noderēs kā dekors. Gurķu sulu var iegūt, tos izspiežot sulu spiedē vai sarīvējot un izkāšot caur sietu vai marlīti. Tad iegūto masu iemaisa jogurtā. Jogurtu neblendē kopā ar augiem, jo tas mēdz saiet kunkuļos. Var pielikt šķipsnu sāls.  

Lakšu un nātru eļļa

Pildi pudelītē un dāvini citiem vai paspilgtini savus salātus

Sastāvdaļas
Liela sauja lakšu
Liela sauja nātru
200 ml augu eļļas

Pagatavošana. Katliņā uzvāra ūdeni. Blakus liek bļodu ar ledusaukstu ūdeni. Lakšiem norauj kātiņus, nātrēm atstāj tikai lapiņas. Augus met karstajā ūdenī, patur 10 sekundes. Izņem ārā un pārliek ledusūdenī. Augi iegūs intensīvi zaļu krāsu, un nātrēm tiks atņemts dzēlīgums.  Eļļu un apstrādātos augus liek blenderī un blendē apmēram 10 minūtes. Masu izspiež caur sietu vai marli un iegūto šķidrumu pilda pudelītē. Sulīgi zaļo eļļu ieteicams izlietot nedēļas laikā.

Kartupeļu klimpas ar kazas sieru un nātrēm

Sanāks kārtīgas vakariņas

Sastāvdaļas
2-3 kartupeļi
1 ola
2 ēdamkarotes griķu miltu
2 tējkarotes sviesta
Šķipsna sāls
Sauja nātru
1 dāsna ēdamkarote skāba krējuma
Pārkaisīšanai kūpināts siers

Pagatavošana. Izvāra kartupeļus, sastampā biezenī, pievieno olu. Visu samaisa. Iesijā miltus un pieber sāli. Mīklu atdzesē un no tās ripina mazas, īkšķa lieluma klimpas. Klimpas divas minūtes vāra ūdenī, tām pievienojot vienu tējkaroti sviesta un sāli. 

Sakarsē pannu, izkausē atlikušo sviestu un nedaudz apcep klimpas. Kad tās jau gandrīz zeltaini gatavas, uz pannas uzliek nātres un skābu krējumu. Izkarsē. 

Tad ņem nost no pannas, liek trauciņos, pa virsu uzberot kūpinātu sieru.

Pļavas zaļumu salāti ar rabarberu mērci

Visi maija gardumi vienā šķīvī

Sastāvdaļas
Lakši
Skābenes
Gārsa
1 liels vai 2 mazāki rabarberu kāti
Ēdamkarote medus
200 ml neitrālas augu eļļas

Pagatavošana. Notīra rabarberu kātus un liek sulu spiedē vai sarīvē un notecina caur sietu. Sulu sajauc ar medu un, vienlaikus maisot ar putojamo slotiņu, lēnām pielej eļļu. Sastāvdaļas vieglāk sajauksies, ja eļļa būs atdzesēta. Ja mērce šķiet par skābu, var pielikt šķipsnu cukura. Uz šķīvja liek zaļumus un pārlej mērci. Salātus var papildināt ar gurķiem, tomātiem, redīsiem. Starp citu, arī redīsu lapiņas ir ēdamas.

Masaki Nakagava, dzied Prāta vētras dziesmu

Posted on maijs 17, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Kad tokijietis Masaki 24. aprīlī YouTube augšupielādēja Renāra Kaupera Manu dziesmu savā izpildījumā, viņš negaidīja tādu popularitāti. Maija vidū video bija vairāk nekā 127 000 skatījumu, tieši no viņa Facebook profila M_Voice ar to bija dalījušies vismaz 1300 cilvēku. «Tie ir vārdi no manas tautas, un dziesma man arī no tās. Un es zinu – neviens manā vietā to nedziedās,» japānis ar izjūtu skandē latviešu valodā.

Sazvanīts Skype, 27 gadus vecais Masaki stāsta, ka Manu dziesmu viņš pirmoreiz dzirdējis Rīgā, ar to svinīgā sarīkojumā uzstājušies universitātes absolventi. «Es neko nezināju par šo dziesmu, bet tā mani ļoti iespaidoja. Izlēmu ierakstīt to Japānā. Man patīk spēlēt ģitāru un uzdziedāt, un es mīlu Latviju.»

Masaki mūsu zemi iepazinis tūrista statusā pirms četriem gadiem un bijis tik lielā sajūsmā, ka atradis iespēju apmaiņas programmā astoņus mēnešus mācīties Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. «Tad vēl nesapratu, ko saka cilvēki, bet viņu temperaments man lika justies ļoti komfortabli. Pavadīju daudz laika ar latviešiem, man patika gan cilvēki, gan tradicionālā kultūra.» Viņam garšo Latvijas alus, vislabāk – Valmiermuižas. Mīļākā vieta, kur to baudīt: Folkklubs Ala Vecrīgā. «Japānā nevar atrast latviešu alu. Un tas alus, ko mēs paši ražojam, ir ļoti atšķirīgs. Latvieši, visticamāk, to pagaršojot, būtu vīlušies,» japānis nopūšas. 

Rīgā Masaki bijis ļoti apmierināts ar Tokyo City piedāvājumu. «Protams, ievēroju, ka cilvēki neko daudz nezina par Japānu, tāpat kā japāņi nezina par Latviju. Tagad Tokušimas Universitātei, ko pirms gada beidzu, ir kontakti gan ar Latvijas, gan Jelgavas universitāti. Esmu laimīgs par to, bet mans sapnis ir izveidot vēl vairāk kontaktu.»

Ar ceļojumu plāniem tomēr ir jāpagaida, Masaki ir sācis darbu autobūves uzņēmuma Mercedes-Benz birojā. «Japānā uzmanīgi izturamies pret vecumu, vecākiem cilvēkiem ir grūti atrast labu darbu. Svarīgi ir arī būt vienā uzņēmumā ilgu laiku, man gan tas liekas diezgan nepieņemami,» viņš atzīstas. Puisis nemitīgi domājot, kā atgriezties Latvijā, sapņos pat redzot sevi staigājam Vecrīgā. «Un man patīk latviešu valoda. «Prieks iepazīties» ir pats pirmais, ko iemācījos. Ļoti juka vārdi «ģimene» un «dzimene», mocījos ar izrunu, kamēr paliku traks.» 

Manu dziesmu Masaki YouTube ievietojis tikai tad, kad ne tikai bija apguvis vārdus, bet arī saprata to nozīmi. «Gribēju padalīties ar šo skaisto mūziku un arī gribēju savest kopā divas zemes – Latviju un Japānu. Mans sapnis ir arī komponēt oriģināldziesmu ar latviešu vārdiem.»

«Neticēju, ka cilvēki skatīsies manu video tik daudz reižu. Izpētu komentārus un bieži arī atbildu,» stāsta  Masaki Nakagava. «Nē, Prāta vētra neko nav komentējusi. Bet es ceru! Man ļoti patīk Prāta vētra. Jau esmu YouTube ievietojis otru viņu dziesmu – Spogulīt, spogulīt.»

Melnu muti

Posted on maijs 17, 2017 by - Personība

Pauls Jonass (20) patlaban ir labākais pasaulē MX2 klasē motokrosā. Nekad neviens latvietis nav braucis tik labi, ka ar viņu līgumu noslēdz motociklu rūpnīcas komanda. Kā Jonasam tas izdodas?

Kāda vāciete sportistu backstage pasaules čempionāta MX2 posmā Ķegumā saldi nodūdo: «Ouuuu, Pauls is nice guy.»* Un viņai taisnība. Pauls ir jauks. Pēc finiša viņš ilgi fotografējas ar skatītājiem. Latvijā viņš ir netipiski garu laiku – divas nedēļas, jo nākamajam posmam, kurš notiks svētdien, 21. maijā, Vācijā, Pauls trenējas piemājas trasē Kalvenē. Turp arī dodos viņu satikt.

Sāp viss

Pauls tiešām ir jauks. Uztaisījis viesiem kafiju, viņš noklausās manus pirmos iespaidus par motokrosu Ķegumā un pastāsta, ka arī pats reiz bijis skatītājs. Pirms diviem gadiem traumas dēļ nav varējis braukt, tāpēc noraudzījies uz visu no malas. «Kā man skudriņas skrēja! Kad pats esi uz starta, to tā nejūti,» saka Pauls un labprāt paskaidro dažādas nianses, ko par motokrosu nezinu. Piemēram, kā var no briļļu stikla notīrīt dubļus. «Ir speciālas plēves – salīmētas vairākās kārtās, un, kad vairs neko neredzi, tad tik rauj nost!» viņš stāsta. Kā var aizmigt pēc tādām sacensībām? «Nevar! Miegs nāk, bet aizmigt grūti. Adrenalīns vēl ķermenī,» saka Pauls. 

Nākamajā rītā pēc mača Ķegumā pamodies piecos. Gājis pastaigāties pa Kalvenes ceļiem. Ar grūtībām, jo ķermenis bijis kā izpumpēts. Pa kāpnēm kāpt bijis grūti. «Visvairāk sāpes jūtu otrajā dienā. Īpaši jau muguru, ja trase smaga. Tad palīdz vispārēja masāža un treniņi. Katru rītu pusstundu vingroju, pārsvarā stiepšanās vingrojumus.»  Tad seko glāze ūdens, vitamīni. Ķermenis atmostas. Brokastis. Stundu ilgs skrējiens vai pusotras stundas mīšanās ar velosipēdu. Tad sportists ir gatavs sēsties uz moča. «Treniņš, ēst, treniņš, ēst, treniņš, ēst, gulēt,» sportists ātri atreferē savu režīmu. Un nosmejas: «Nekas tāāāds.»

Patlaban Pauls mīt Beļģijas ciematā Nēroeterenā pie Vācijas robežas. Tas ir pavisam neliels – divi veikali, četras beķerejas un viena frizētava. Divu stundu attālumā ir Amsterdamas, gandrīz stundas – Eindhovenas lidosta. Beļģija ir motosporta lielvalsts, jo tajā ir bāzes vairākām rūpnīcu komandām: Yamaha, Suzuki, Kawasaki, Honda un citām. Jonass ir austriešu ražotāja KTM braucējs.

«Viens es neko nevarētu,» Pauls stāsta, ka viņa panākumi ir daudzu cilvēku nopelns. Piemēram, braukšanas trenera holandieša Marka de Rūvera, kurš strādā ar Paulu trasē. Fiziskās sagatavotības treneris ir beļģis Villijs Lindens. Treniņmehāniķis ir latvietis Gatis Frinde. «Dvēseles treneri man ir tētis, menedžeris Kristers Serģis un abi treneri, kā arī Gatis.» Komandā vēl ir arī osteopāts, dakteris un «meitene, kura visiem KTM braucējiem rezervē lidojumus un īrē mašīnas, un vēl finišā uzliek cepuri ar pareizo logo – apbrīnojami, kā viņa to visu spēj».

Vistuvāk Paulam dzīvo fiziskās sagatavotības treneris, nepilna kilometra attālumā. Katru rītu ir klāt, zvana pie durvīm. Pauls dodas skriet, bet treneris ar velosipēdu minas pa priekšu. Reizēm skrien abi kopā. «No rīta noskrienu stundu, pēcpusdienā stundiņu ar riteni paminos. Tas tāds standartiņš,» saka Pauls. Aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā dzīvo osteopāts. Ļoti pozitīvs cilvēks, un pēc seansa Pauls dodas mājās uzlādējies no smiešanās. Masieris Paulu sakopj pirms mačiem un dienu pēc. Lai izvadītu no muskuļiem laktātu, vakarā pēc brauciena vajag pamīties ar velosipēdu. «Savu ķermeni izprast nav vienkārši, visu laiku uzzinu kaut ko jaunu,» saka jaunais motobraucējs.

Vientuļie rudeņi 

Rudens un ziema ir grūtākais laiks, jo tad nav maču, ir tikai treniņi – gatavošanās sezonai, kas sākas februārī. «Katru dienu viens un tas pats. Brīžam nosēžas baterijas, ir vientuļi,» saka Pauls. Vakaros viņš mēdz aizbraukt pie treniņmehāniķa Gata, kurš dzīvo aptuveni stundas attālumā. Parunāties gan nesanāk vairāk par stundu un tad jādodas atpakaļ. Tad jau labāk esot palikt mājās, nevis ceļā pavadīt divas stundas. Piecpadsmit minūšu braucienā ir kinoteātris. Reiz zālē Pauls bijis vienīgais skatītājs. Par laimi, ik pa laikam ir KTM treniņnometnes. Pērn divas nedēļas viņš sabija Sardīnijā, vienu – Itālijā.

Ciemiņi ir retums. Visi zina, ka Paulam jādzīvo stingrā režīmā. Reiz puisi pārsteidza zvans pie durvīm. Dopinga pārbaude! 

Parasti tās notiek pēc mačiem, taču tā bija nejauši izvēlētā kontrole. Jonass smējies, ka nāksies uzgaidīt, jo tikko bijis tualetē. Uzvārījis tēju, aicinājis piesēst. Pasēdējuši, parunājušies un sagaidījuši vajadzīgo brīdi. «Bikses līdz ceļiem un gaidi. Un uz tevi vēl skatās,» smejas Pauls. 

Tumšos rudens vakaros jaunais sportists skatās televīzijas pārraides, piemēram, Sporta studiju un Overtime. Taču tie jau nav katru vakaru, tāpēc laiku īsina ar seriālu Ugunsgrēks. Mehāniķis Gatis savās mājās arī skatoties. Varot abi otrā dienā pārrunāt. «Ja iekavēju, noskatos pēc tam visas sērijas,» smejas Jonass. Tieši Beļģijā garajos vakaros viņš sācis lasīt grāmatas. Lielākoties par sportu. Līdz 12. klases beigšanai gan bijusi tikai viena grāmata, ko viņš izlasījis no vāka līdz vākam – pieckārtējā pasaules čempiona Kristera Serģa biogrāfija. Skolā uzdoto literatūru tikpat kā nav nopietni lasījis: tikai sākumu, beigas un anotāciju. 

Februārī Francijā Pauls krita un traumēja galvu. Smadzeņu satricinājums. Ne-dēļu vienam nīkt un neko nedarīt bija grūti. «Guli un skaties griestos. Zvanīju māsai, lai brauc ciemos. Tieši ģimene mani uzlādē visvairāk.» Māsa Ilze ir pāris gadus vecāka un studē. Jaunākā, Kate, iet pamatskolā. Mamma Daina ir sporta un rokdarbu skolotāja. Tētim Kasparam kopā ar brāli pieder palešu zāģētava. Kaķis Pikačū izskatās kā siāmietis, bet Pauls paskaidro, ka «nav šķirne, bet miksiņš».

Reakcija Paulam ir lieliska. Ieraudzījis, ka aiz loga māsa Kate mēģina izvilkt no garāžas spiningu, viņš pielec kājās un saka: «Neiecērt galu!» Klakts! Durvis aizcērtas un gals spiningam nolauzts. «Krusttēva makšķere! Zvani un stāsti, ko izdarīji,» saka lielais brālis, labestīgi smaidīdams. Pats vakar noķēris mazu asari, atlaidis atpakaļ.

Divas nedēļas gadā Pauls var neko nedarīt. Pēc sezonas noslēguma. Tad viņš oktobrī ar draugiem aizbrauc uz kādu spa un pļauj zāli ap māju. No rīta uzkāpj uz traktoriņa, vakarā nokāpj. Katru dienu ēd biezpienu un rupjmaizi. «Beļģijā tāda biezpiena nav, tikai cottage cheese, kas drīzāk ir kā mājas siers.» Pirms nedēļas, Latvijas čempionātā motokrosā, viņam uzdāvināti divi biezpiena sacepumi: vienu izcepusi krustmāte, otru atvedis bijušais braukšanas treneris. «Kā es ēdu! Man tie tik ļoti garšo! Man vispār patīk ēst.» Ikdienā gan jāpiedomā, ko ēd. Pašam arī jāgatavo. «Reiz saliku kopā rīsus, biezpienu un tunci. Šķiet, ka nav saderīgi, bet bija garšīgi.»

Par kausu beļģu alus pēc brauciena Pauls nesapņo. Alkohola viņam nepietrūkst. «Un nav arī vajadzīgs. Kam sportistam alkohols?» – tā Jonass.

Izsisties pasaulē

Beļģijā Pauls dzīvo kopš 2014. gada oktobra. Viņam bija 18 gadu, kad tur pārcēlās. Ceļš līdz tam bija tāls un sākās, kad Jonasam bija pieci gadi. Tētis Kaspars ar brāli nodarbojās ar skijoringu, un dēls brauca līdzi. Tēva brālim bija moči. Viņš dzīvo pāri kalnam, kaimiņos. Pauls sāka ar tiem braukt. Patika un padevās. Visos Latvijas mēroga mačos Jonass brauca pa priekšu. To pamanīja Kristers Serģis, pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžām. Serģis ir KTM rūpnīcas dīleris un izplatītājs Latvijā. Kristers uzrunāja Paula tēvu, teica: te ir materiāls. Brīdī, kad Paulam bija svarīgi parādīt sevi un iekļūt ārzemju klubā, finansiālo atbalstu sniedza kāds labvēlis, kura vārdu Paula tēvs Kaspars nosaukt nevēlas. Pats ieguldīja visu, ko vien spēja, taču vislielākais paldies esot tieši Serģim, kurš mācējis un māk pastāvēt par Paula interesēm. «Mēs zinājām, ka ir jātiek rūpnīcas komandā. Un tad, kad bija piedāvājums no kāda vācu kluba, caur viņiem tikām pie KTM menedžera kontaktiem. Kristers sazinājās,» atceras tētis.

2011. gadā Kristers Serģis kļuva par Paula menedžeri. Paulam tolaik bija 14 gadu. Vairākus gadus viņš brauca kā Kristera Serģa motokluba pilots, tikai itāļu un vācu komandās. Kļuva par divkārtēju pasaules junioru čempionu. Arī par Eiropas čempionu. Nav daudz braucēju, kam ir tādi panākumi. «Laikam ieraudzīja, ka esmu cīnītājs,» Pauls prāto, kāpēc Austrijas motociklu rūpnīca KTM viņam piedāvāja līgumu. To brīdi viņš labi atceras. Ar mehāniķi Gati bijis Beļģijā treniņos, kad telefonā pienāca e-pasts. «Attaisu. No KTM bosa. «Vai vēlies būt KTM pilots?» Es biju šokā. Stāvu un skatos. Tā ir realitāte?» Sajūta bijusi tāda pati, kā pirms vairākiem gadiem, kad Serģis Ķegumā aizveda jauno braucēju paskatīties motokrosa aizkulises un Pauls ieraudzīja KTM lielos braucējus. Bija siltām kājām no laimes, ka var sasveicināties ar zvaigznēm. Tagad visi savējie.

Kā otru svarīgo mirkli karjerā Pauls nosauc 2011. gada beigas, kad viņš parakstīja sadarbības līgumu ar Red Bull. Ne katrs motobraucējs tiek rūpnīcas komandā, un ne katru atbalsta Red Bull. Red Bull atbalsta visus Red Bull KTM komandas braucējus, bet ne visus KTM sportistus.

Pauls aprada, ka ar darbu saistītos publiskos pasākumos viņš valkā šā zīmola apģērbu. Ikdienā var vilkt, ko vien vēlas. «Nē, man nav grūti valkāt drēbes ar logo. Labi saprotu, ka, pateicoties atbalstītājiem, es varu braukt.» Pat apakšbikses uzsauc sponsori. Tikai džinsi jāpērk pašam. Arī automašīna ir «sadarbības projekts». Škoda. Ātrums patīk? Jonass attrauc: «Jāāā. Patīk. Pēc rakstura esmu mierīgs, varbūt pat par daudz, taču lēns gan neesmu.»

Tikt galā ar emocijām visgrūtāk ir pēc slikta brauciena. Nenāk miegs. Pamostas naktī un sāk analizēt. Kad braucieni ir otrpus okeānam, tad laika starpību palīdz pievarēt miega zāles. Pirms brauciena atslēgties uz piecām sešām stundām arī ir svarīgi.

Pirms un pēc braucieniem ļoti palīdz tēva vai menedžera klātbūtne, taču šosezon Kristers bijis klāt tikai divos posmos. Tētis arī. Sakrājis naudu un 2016. gada sezonā atbraucis uz Dienvidameriku. Pirmoreiz bijis pāri okeānam, un ļoti patikusi Argentīna. «Iepriekš tētis runāja, ka Kalvene ir vislabākā, taču tur domas mainīja un teica, ka varētu dzīvot Argentīnā.»

Interesējas citas komandas

Spēcīgs un mērķtiecīgs. Atvērts un sirsnīgs. Talantīgs un strādīgs. Pauls ir ļoti labs braucējs, tāpēc par viņu interesējas arī citas komandas. Redz potenciālu. Kāpēc tieši Jonass? To zina sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns. «Mūsu puikas ir bijuši junioru čempioni, taču līdz solo klasei tādā līmenī nav tikuši. Pauls ar savu talantu un darbu ir nopelnījis tādu moci. Tālākais jau ir paša rokās,» saka Kreipāns. Rūpnīcas radot motociklus speciāli braucējiem, un tādus nopirkt veikalā nevar. Jonasam esot paveicies, ka KTM uzreiz ticis pie laba trenera – desmitkārtējā čempiona Stefana Everta. «Pauls strādāja melnu muti – tiešā un pārnestā nozīmē,» vērtē Kreipāns. Kad Everts pametis KTM, bijis jūtams, ka Paulam pietrūkst trenera un izaugsme nav tik strauja. Arī tagadējo treneri Marku de Rūveru sporta žurnālists vērtē augstu, jo viņš savulaik bijis pasaules līmeņa braucējs un tagad kā trenerim ir lielas ambīcijas aizvest Jonasu līdz pasaules čempiona titulam.

Pirms gada Kristeram un Paulam bijusi stingrāka saruna. Viņš vaicājis, vai Pauls vēlas stāvēt uz pjedestāla. Vēloties. Kristers sacījis: «Ir jāsaprot – esi armijā. Tikai tev ir nevis ierocis, bet – mocis. Vēlies iegūt – nāksies šo to uz kādu laiku zaudēt.»

Kamēr Pauls fotografējas, pienāk viņa tētis. Pasaulē izsisties esot izdevies, jo «Pauls ir strādīgs». Lai to sasniegtu, bijis no daudz kā jāatsakās. Piemēram, vidusskolas pēdējo klasi Pauls pabeidza, taču eksāmenus nenolika. Sporta stundās nedrīkstēja spēlēt futbolu un basketbolu, lai netraumētos. No redzesloka nācās izslēgt arī meitenes, lai nenovērš uzmanību no sporta. Pauls domā, ka ir iespējams apvienot attiecības un sportu. Šobrīd viņš gan tās nevēlas. «Ar meitenēm grūti. Vajag daudz uzmanības. Aizmirsīsi kādu īpašo dienu, kad bija pirmā buča, un būs! Speciāls kalendārs ar atgādinājumiem jātaisa,» viņš smejas. Reti esot braucieni, kad viņš trases malā paspēj pamanīt kādu meiteni. Katrā ziņā uz starta līnijas Paulam var māt kaut skaistumkaralienes, viņš neko neredz. «Tad ir vislielākā koncentrēšanās. Kad barjera krīt, man ir melna bilde.»

Bišķi rūgts. Tā par šampanieti nesen pēc 2. vietas pasaules kausa posma Ķegumā Pauls atbildēja menedžerim Kristeram Serģim. «Otrā vieta nav nekas labs. Punkti labi, brauciens labs, bet – otrais. Visi grib būt labākie. Tad jau es nebūtu sportā, ja negribētu zeltu,» saka Pauls.

* Pauls ir jauks džeks – no angļu val.

Pārsteigums ģērbtuvē

Posted on maijs 17, 2017 by - Personība

Diriģents Ainārs Rubiķis (38) pirms desmit dienām Berlīnes Komiskajā operā parakstīja līgumu un trīs gadus būs tās muzikālais direktors. Vai izrādēm viņš pieaicinās arī latviešu režisorus?

Opera Deguns, ko Koventgārdena operā pagājušajā rudenī iestudēja austrāliešu režijas zvaigzne Barijs Koskis, Eiropas teātros bija viena no sezonas pasakainākajām izrādēm. Pasakainākajām tiešā nozīmē – skatītāji, režisora bagātās iztēles savaldzināti, izrādes laikā elsa, pārsteigumā sita plaukstas. Kas to būtu domājis, ka pēc dažiem mēnešiem, pavasarī, Koskis, viņš arī Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs, būs tas, kurš pēc kādas izrādes ar skaļu brēcienu ievelsies viesdiriģenta Aināra Rubiķa ģērbtuvē, lai uzaicinātu strādāt kopā. Pirms desmit dienām, 8. maijā, uzzinājām, ka latviešu diriģents kļuvis par Berlīnes operas muzikālo direktoru – no 2018. gada viņam ir līgums trim teātra sezonām.

Nākamā gada vasarā Rubiķis kopā ar Koski Berlīnē iestudēs Šostakoviča Degunu – tikai stunda lidojuma, un varēsim vērot, kā Gogoļa un Koska sirreāli baismie deguni diebj pa skatuvi Rubiķa diriģenta zižļa taktīs. Berlīnes Komiskā opera vācu teātra tradīcijā pazīstama ar drosmīgiem eksperimentiem.

Jaunais latviešu diriģents pirmoreiz plašu ievērību Eiropā guva 2010. gadā ar uzvaru starptautiskajā Gustava Mālera diriģentu konkursā Vīnē. Soli pa solim Rubiķis virzījies uz karjeras virsotnēm, pats apgalvodams, ka panākumi un balvas viņam daudz nenozīmē. Ļoti patīk savs darbs, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ mūzikai atvēl gandrīz visu dzīvi. Rīgas operā viņš diriģējis Mocarta Burvju flautu un Donu Žuanu, kā arī komponista Kristapa Pētersona novatorisko operu Mihails un Mihails spēlē šahu. Bijis Novosibirskas Operas un baleta teātra muzikālais vadītājs. 

Par Bernsteina Mesas iestudējumu kopā ar dzīvesbiedri Rēziju Kalniņu 2014. gadā saņēmis Krievijas teātra balvu Zelta maska. Pēdējās divās sezonās strādājis pie izrādēm, koncertiem Šveicē, Vācijā, ASV, Somijā. Tuvākā mēneša laikā Rubiķis diriģēs valsts svētku koncertu Helsinkos, kā arī gatavosies Vāgnera Klīstošā holandieša iestudējumam Somijas Nacionālajā operā šovasar. 

Sazvanīts pirms dažām dienām Skype, diriģents vaļsirdīgi atzinās, ka uz pašvaldību vēlēšanu laiku aizvien nebūšot Latvijā. Tas nozīmē – palikt bez smagās izvēles, par ko balsot. Rubiķis nevēlas jaukt mākslu ar politiku. Tomēr viņa stāstītajā par darbu klasiskajā mūzikā netieši var ieraudzīt noderīgas idejas sabiedrībai kopumā. 

Vai nu tev ir sajūta – «man ir ļoti laba starptautiskā karjera, uztraukumu, nedrošību varu nolikt malā»?
Man aizvien ir panika tajā rītā, kad jāiet uz pirmo mēģinājumu, lai kurā pasaules teātrī tas būtu. Parasti tajā brīdī neko nerunāju, jo esmu «aizgājis ciet». Man saka: tu tik mierīgs! Patiesībā iekšā ārkārtīgi liels nervu kamols. Ir īss mirklis – piecas vai septiņas minūtes, kad vai nu atrodi atslēgas durvīm pie orķestra, vai neatrodi un līdz tā sirdij netiec. Atceroties darbu Novosibirskā [pirms trim gadiem] – man pat nebija svarīgs rezultāts. Mūsu koncertprogrammā mēdza būt skaņdarbi, kurus normāli orķestri spēlē divos koncertos. Mēs likām vienā. Tas bija apzināti, lai mūziķus ātrāk izvilktu no putekļiem. 

Piemēram, Igora Stravinska baleta Svētpavasaris simtgadei iestudējot šo darbu, labi sapratu, ko tas man maksās – orķestrim tas tobrīd nebija pa spēkam, arī baletam ne. Nebija atbilstoša līmeņa izpildījuma tehnikas, arī sapratnes, kā Stravinskis jāspēlē – mākslinieki bija pieraduši pie krievu tradicionālās klasiskās mūzikas, Čaikovska baletiem. Vienkārši paskaidrojot – tas bija tāpat kā autovadītājam pēkšņi pacelt gaisā lidmašīnu. Vakars, kad Lielajā teātrī spēlējām Stravinski… Man kā diriģentam neko nevajadzēja darīt – orķestris bija tik ļoti darbā iekšā. Aci saistīja, kā mani mūziķi atdodas Stravinskim. Tieši atdodas, nevis strādā. 

Kā tev izdevās viņus motivēt?
Kad ienācu Novosibirskas teātrī, sajutu cehus kā atsevišķas vienības. Taisījām Bernsteina Mesu. Viens no iemesliem bija tas, ka man teātrī vajadzēja dabūt [skatītājus] jauniešus. Otrs iemesls bija vēlme apvienot teātri – baletu, orķestri, solistus, kori. Bija daudz jārunā par to, ka, mīļie draugi, mēs visi strādājam vienam mērķim! Nevar atnākt balets un pateikt: mēs nevelsimies pa grīdu, jo šeit nav ierastā pārklājuma! 

Reti teātri dzīvo vienā elpā, cits par citu rūpējoties. Tas neatšķiras Krievijā, Latvijā, Rietumeiropā. Ja tu man prasi, kā diriģentam izdodas sasniegt kopējo mērķi, atbilde ir vienkārša – esi cilvēks! Reiz mana cigun skolotāja stāstīja par kādu klientu, kurš atnācis uz nodarbību un teicis: jūs vispār zināt, kas es esmu!? Viņa mierīgi atbildējusi: jā, jūs esat cilvēks. Pēc tam jūs droši vien esat dēls, varbūt arī vīrs, tēvs un strādājat kādā profesijā. Bet pirmām kārtām jūs esat cilvēks. Ja to neapzinās, darbā ar cilvēkiem neko nevar panākt. Kā teicis komponists Rimskis-Korsakovs, dirižirovaņie – tjomnoje delo*. Tā ir, mana profesija ir mistiska. Jebkurš mākslinieks var viens pats iziet uz skatuves un kaut ko izdarīt – nospēlēt koncertu vai kādu lomu. Diriģents viens nevar neko. Viens uz skatuves viņš ir pilnīgi bezjēdzīgs. 

Izvēršot plašāk to, ko stāsti par darbu opernamā, – nav pasaulē tādu sabiedrību, kurām «der tikai stingrā dūre», kuras neprot dzīvot demokrātijā. Visi cilvēki ir gatavi sadarboties, strādāt mērķa vārdā, ja pret viņiem izturas ar cieņu, ļauj ieraudzīt jēgu un vērtību. Vai piekrīti?
To, ka tā ir, rāda pati daba un Dievs. Mums ar Rēziju mājās ir sunītis Umka. Viņu savā laikā aiz žoga kaitināja kaimiņu puika. Vienmēr, kad puika ir ārā, kaut kur tuvumā, Umka vienkārši jūk prātā. Nesen pat dabūjām viņu vest uz klīniku. Atklāja gastrītu. Uz nervu pamata. Pārfrāzējot – ja suni sitīsi, viņš kodīs. Visas dzīvās radības grib mīlestību. Tiecas pēc sapratnes. Tas pats attiecas uz cilvēkiem. 

Atceros, kādas tik «padenes» mums nelika, kad ar Rēziju strādājām pie operas Jevgeņijs Oņegins Rīgas operā. Kad pusnaktī atbraucām mājās, tas prieks, ko Umka izrādīja, vienmēr aizslaucīja visas grūtības. 

Tu jau zini, ka sabiedrībā, arī kritiķu vidē, tiek spriests, vai ir labi, ka Rēzija iestudē izrādes. Kā tu uztver kritiskās piezīmes, ko saņem viņas darbs režijā?
Kā māksliniekam, diriģentam man nav bijis vieglāka režisora par Rēziju. Strādājot kopā, pirmkārt, varam to darīt jebkurā laikā. Esam arī četros naktī Novosibirskas dzīvoklī spēlējuši Žannas d’Arkas kāršu spēli no Onegera oratorijas. Cenšoties izprast, ko libreta autors ar to centies pateikt. Izspēlējot partiju, tiešām sapratām. Otrkārt, man ar Rēziju ir viegli strādāt, jo daudz nav jārunā. Mums sakrīt izjūta. Treškārt, kad Rēzija ķeras pie kāda skaņdarba, vienmēr iegūstu vērtību, jo viņa man atklāj lietas pavisam citādi – dziļāk, ar detaļām, ko varbūt esmu palaidis garām, pārlieku koncentrējoties uz muzikālo materiālu. 

Mēs iestudējumus neuztveram kā darbu. Tā ir mūsu dzīve, misija. Reiz Imants Kalniņš pateica Rēzijai ļoti labu frāzi – neesmu tevi audzinājis, lai tu rakātos pa mēsliem! Tas, runājot par anonīmajiem komentāriem, ko viņa internetā saņem. Redz, kas ir noticis ar ideju, ka sabiedrībai jākļūst vienotai – ir izveidota virkne sociā-lo tīklu, diskusiju platformu. Gribēdami tuvināties, esam pasauli sašķēluši, gāžot žulti pa labi, pa kreisi cits uz citu. Gļēvi, jo parasti bez sava īstā vārda. Es laikam esmu nepareizā laikmetā piedzimis. Arī Rēzija stāsta, ka jūtas tāpat. Kaut vai Oņegina laiku ņemot – ja uzdrīkstējies aizskart kāda godu, sekoja duelis. Tagad jebkurš jebkuram var pateikt jebko. Kur palicis cilvēku gods? 

Tevi aizskāra kritika par Oņegina iestudējumu Rīgas operā?
Nespēju vairs personīgi komunicēt ar mūzikas kritiķiem, kuri nav atvēruši operas partitūras pirmo lappusi. Atceros, kā Bāzelē lasīju šo konkrēto  recenziju. Kad ielidoju Rīgā, nometu mājās koferus un sniegotiem zābakiem iegāju darbistabā. Atvēru Oņegina pirmo lappusi. Visu lidojuma laiku biju mocījies ar vienu jautājumu: vai tiešām šo [recenzijā minēto] remarku uzrakstījis komponists citā operā? No stresa biju sācis šaubīties.

Vai Rēzija brauks tev līdzi uz Vāciju, kad nākamvasar sāksi strādāt Berlīnes operā?
Plānosim tā, lai Rēzija var būt gan Latvijā, gan Vācijā. Es jau arī visu laiku nebūšu tur. Kā viss būs, pirmo reizi aizdomājos 8. maijā, kad Berlīnē parakstīju līgumu. 

Pieteicies konkursā, vai teātris pats tevi uzmeklēja?
Mēs, mūziķi, lietojam vietni Musicforchairs, kur darba piedāvājumus ievieto visi lielie un mazie orķestri pasaulē, arī teātri un mūzikas augstskolas. Tā ir viena prakse. Otra – tev nekas nav jāmeklē, vienā skaistā dienā pienāk vēstulīte ar uzaicinājumu. Tā, piemēram, bija Gunāram Upatniekam (Berlīnes Filharmoniķu orķestra mūziķim – red.). Mums padomā kopējs projekts Latvijas simtgadei. Latvijā ir izcili mūziķi! Piemēram, pirms dažām dienām lasīju, ka Santa Vižine dabūjusi vietu Concertgebouw orķestrī Amsterdamā altu grupā. Lieliski! 

Mans stāsts ar Berlīnes Komisko operu ir šāds: pēc tam, kad pagājušajā gadā steidzamā kārtā biju aizvietojis diriģentu Berlīnes Komiskās operas iestudējumā Jevgeņijs Oņegins, notikumi savērpās neticamā ātrumā. Dažas minūtes pēc izrādes pie ģērbtuves durvīm jau dauzījās teātra galvenais režisors Berijs Koskis (Barrie Kosky). Mana vājā vieta ir mugura. Pēc iespējas ātrāk visas slapjās drēbes pēc izrādes jāvelk nost – krekls, bikses. Parasti esmu iemanījies pārģērbties divās minūtēs, bet Berijs bija naskāks. Vēl tikko bijām kopā bijuši uz skatuves, bet nu es stāvēju savā ģērbtuvē vienās apakšbiksēs un viņš kopā ar operas intendantu bija klāt. Berijs sauca: tev vajag darbu?! Šī opera meklē muzikālo direktoru! Jā, Berij, es teicu, man vajag darbu! Jau tajā pašā vakarā pārrunājām idejas. 

Esmu diezgan bieži bijis šādās situācijās: teātriem ir jāiepazīst diriģenti atsevišķos projektos, lai varētu tālāk domāt par sadarbību. Zināmā mērā tagad Helsinkos esmu līdzīga iemesla dēļ. Zinu, ka opera meklē muzikālo direktoru. To var savienot. Ir diriģenti, kuri vada divus orķestrus, divus teātrus vienlaikus. Andris Nelsons ir izcils piemērs.

Man ārkārtīgi patīk Berlīnes Komiskā opera. Un ārkārtīgi patīk, kā strādā režisors Berijs Koskis. Viņš mūziķiem dod brīvu māksliniecisko elpu. 

Vai jaunais amats nozīmē, ka tu izvēlēsies arī solistus izrādēm?
Operai ir saplānotas divas sezonas uz priekšu. Mana piedalīšanās plānošanā sāksies nākamā gada septembrī – par trešo sezonu, 2021.-2012. gadu. Taču, jā, manos pienākumos ietilps ar savu parakstu apliecināt orķestra sastāvu, mēģinot to ietekmēt. Tas attiecas arī uz sadarbību ar viesdiriģentiem, konsultācijām, kādus dziedātājus viņi izrādēs grib redzēt, kādus negrib. 

2018. gada jūnijā Berlīnē sākšu ar Šostakoviča Degunu. Pēc tam augustā – darbs pie iestudējuma, ko esmu gribējis nodiriģēt visu mūžu, bet šeit gadījās laimīga sakritība, nevis mans lēmums – Eriha Volfganga Korngolda Mirušo pilsētu. Katrā sezonā man [kā diriģentam] būs divi jauniestudējumi. Vēl būs jāpaceļ augšā Mocarta Burvju flauta, Prokofjeva Mīla uz trim apelsīniem, ko ļoti gribēju iestudēt Novosibirskā. 

2019. gada sākumā Maskavas Lielajā teātrī ar «trako» režisoru Timoteju Kuļabinu iestudēsim Dvoržāka Nāru. (2015. gadā pēc Tanheizera iestudējuma Novosibirskas operā Kuļabinu atlaida no amata, jo pretenzijas par «simbolu apgānīšanu» bija izteicis vietējais pareizticīgo baznīcas metropolīts; iestudējuma diriģents bija Ainārs Rubiķis – red.)

Vai varam alkatīgi cerēt, ka Berlīnes Komiskajā operā, tev esot muzikālā vadītāja amatā, pie izrādēm būs iespēja strādāt latviešu režisoriem vai solistiem?
Tas iespējams 2021., 2022. gadā, kad plānošu sezonu.

Tu vēlētos, lai Alvis Hermanis vai Viesturs Kairišs iestudē?
Ar Viesturu esmu strādājis kā asistents diviem viņa Vāgnera iestudējumiem. Runājot par Alvi, notiek lieka kultivēšana. Sekoju viņa darbiem kopš pirmā operas iestudējuma. Dievs mūs 2011. gadā nolika vienā vietā: es Zalcburgas festivālā saņēmu jauno diriģentu balvu, bet Alvis iestudēja Cimmermana operu Zaldāti. Tas bija izcils notikums! Tomēr, runājot par pēdējiem gadiem, ir bijuši arī fiasko – gan Berlīnes Komiskajā operā, gan Francijā. 

Gribētu, lai tiek saprasts: es absolūti neesmu pret Alvi! Taču, kontaktējoties ar cilvēkiem, arī teātra profesionāļiem Latvijā un citur Eiropā, esmu kā starp dzirnakmeņiem. Tas ir, runājot par viedokli, kas skar viņa iestudējumus. Domāju, ka māksliniekiem katrs septītais gads jāpaņem brīvs, lai atpūstos. Lai uzkrātu spēkus. Ja tā nenotiek… Nav noslēpums, ka opernamiem Eiropā ir finansiāli izdevīgi režisori, kuri pie iestudējuma strādā ļoti īsu laiku, teiksim, vienu nedēļu.

Kurš iestudējums tev pašam kā diriģentam atnesis vislielāko gandarījumu?
Karmena Čikāgas Liriskajā operā. Mūsu Oņegins Rīgā. No simfoniskajiem pārdzīvojumiem – koncerts šāgada februārī Berlīnes Komiskajā operā.

Vai ilgojies pēc mājām, nedēļām un bieži pat mēnešiem strādājot pie iestudējumiem citās valstīs?
Ir grūti. Mums ar Rēziju tie vienmēr ir pārbaudījumi. Jo tālāk viss [karjerā] iet, jo atšķirtības periodi kļūst garāki. 

Rēzija lieliski gatavo ēst. Vai, esot prom no mājām, pats to dari?
Kad iepazinos ar Rēziju, teicu sev, ka viņas virtuvē nesperšu kāju. Lai gan nevar teikt, ka pirms tam biju vīrietis, kurš neprot uztaisīt ēst. Viņa to dara pārāk labi! Man nav speciālas ēdienkartes. Ēdu visu, kas ir vienkāršs, – der kartupelis, gaļa, zivs. Koncertu dienā ēdu vēlākais trīs stundas pirms izrādes, visbiežāk – makaronus. Pēc tam neko vairs nevaru ieēst.

Tu par savu darbu runā ar patiesu mīlestību – sīkumos un lielā mērogā. Ir liela laime tā justies, vai ne?
Bet vai tad kaut kam citam ir jēga?

* Diriģēšana ir tumša lieta – no krievu val.

Kā dzīvs!

Posted on maijs 17, 2017 by - Veiksme

Papildinātās realitātes veidotāji Overly dažu gadu laikā guvuši starptautisku atzinību un klientu simpātijas pat Kenijā

Kaila cilvēka galva «atdzīvojas», tiklīdz pavēršu pret to savu viedtālruni. Kaila nevis tāpēc, ka bez cepures. Kaila tāpēc, ka bez ādas. Skaidri saskatāmi visi ķermeņa audi. Galva savelk muskuļus smaidā, tad kļūst atkal nopietna. Ekrānā redzamais trīsdimensiju attēls it kā «izlien» no parastas papīra izdrukas, kad zīmējumam pievēršas tālruņa kameras acs. Smaidošā galva demonstrē sejas muskuļu kustības, cita klanoties rāda kakla skriemeļus darbībā. Šī kustīgā bildīte ir «papildinātā realitāte», un tās radītās iespējas neapstājas tikai pie anatomijas grāmatām. Skatoties uz lietām caur telefona kameru, īpaša lietotne spēj atvērt jebkādu iepriekš sagatavotu digitālo papildinājumu – palaist video, «atdzīvināt» attēlu; iespējas ir gandrīz bezgalīgas.

Šī digitālā risinājuma autors Overly mīt Rīgā, Artilērijas ielas mājā ar nelielu zaļu pagalmu, kurā sagumusi veca lapenīte. Telpu sienas klāj mākslinieces Daigas Krūzes gleznas, bet pie datoriem sasēduši pārdesmit cilvēku. Koprades telpa pulcē vairākus nelielus uzņēmumus, Overly septiņu cilvēku lielā komanda iekārtojusies vienā stūrī. Sarunai apsēžamies uz ērtiem dīvāniem – tā ir Overly līdzdibinātāja Aināra Kļaviņa snaudas vieta, kur atjaunot spēkus.

Ēšana bija sekundāra!

Ideja darboties ar papildināto realitāti Aināram dzima pirms pieciem gadiem. Tolaik viņš vadīja projektus reklāmas aģentūrā un pamanīja, ka šādus risinājumus sāk piedāvāt Amerikā. Uzreiz jutis, ka tā ir īstā lieta, bet vajadzēja partneri, kas palīdzētu idejas realizēt. Apstaigājis vairākus programmētājus, saņēma līdzīgas atbildes – tas nav vajadzīgs, neviens to neizmantos, nav vērts tērēt laiku. Bet tad viņš satika Gati Zvejnieku, kurš tobrīd radīja spēles sociālajam tīklam Draugiem.lv. Bija spēles Ferma zelta laikmets. Gatim bija dziļākas zināšanas par papildinātās realitātes tehniskajām niansēm, bet trūka ideju, kur to pielietot. Tieši tas Aināram bija vajadzīgs! 2013. gadā abi pameta līdzšinējos darbus un lika visas likmes uz papildināto realitāti, gadu vēlāk nodibinot Overly.

«Acis deg un pagulēt vairs nevar,» tālaika satraukumu atceras Ainārs. Turklāt iekrājumi pirms drosmīgā soļa bija pavisam niecīgi – ar tiem «varēju nosegt tikai to, ka pirmos pāris mēnešus nenomirstu badā», viņš tagad pasmejas.

Pirmais gads uzņēmumam noslēdzās ar nepilnu 20 tūkstošu eiro apgrozījumu. Smags, bet romantisks laiks, atceras Ainārs. «Bija apziņa, ka dari kaut ko sev, savas idejas labā, ēšana bija sekundāra.» Lai iekustinātu uzņēmumu, Aināram un Gatim izdevās piesaistīt finansējumu no Altum, vēlāk saņemt arī grantu Atspēriens. Tas bija dzīvības pavediens, tagad viņš atklāj – neilgi pirms Atspēriena likās, ka biznesam būs jāliek punkts. Tomēr tad Overly sāka uzņemt apgriezienus. Otrajā gadā apgrozījums četrkāršojies līdz 80 tūkstošiem un pirmo reizi atnesa nelielu peļņu. Pērn apgrozījums uzlēcis jau līdz 200 tūkstošiem, un vairāk nekā 30 tūkstošu peļņa ieguldīta uzņēmuma attīstībā. Šogad Ainārs cer biznesu atkal dubultot – līdz 400 tūkstošiem.

«Esam jaudīgi»

Politisko reklāmu uzlaušana. Tāds bija Overly pirmais lielais papildinātās realitātes projekts, ko izdevās realizēt kopā ar žurnālu Ir pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Kad telefona ekrāns, kurā atvērta Overly lietotne, tika pavērsts pret kādu no politiskajām reklāmām, papildinātā realitāte ļāva ieraudzīt to, kas noslēpts aiz politiķu smaidiem un solījumiem – lasīt par skandāliem, līdz šim paveiktajiem darbiem un nepiepildītiem solījumiem. To visu izgaismoja Pilna bilde. «Uzlauztas» bija partiju reklāmas avīzes un bukleti, vides reklāmas un pat uzlīmes. Šī kopā ar reklāmas ekspertu Voldemāru Dūdumu realizētā kampaņa līdztekus citām balvām nupat saņēmusi prestižo World Summit Award.

Projekts ne tikai pierādīja pašmāju uzņēmumiem, ka Overly patiesi ir gatavs darbam, bet radīja rezonansi ārzemēs. Ainārs saņēma aicinājumu kaut ko līdzīgu atkārtot arī Horvātijā, Gruzijā un pat šogad Lielbritānijā gaidāmajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Laika trūkuma dēļ gan to neizdosies realizēt, jo vēlēšanas notiks jau jūnijā.

Aktīvs uzņēmuma pārstāvis darbojas Beniluksa valstīs, no janvāra uzņēmums darbojas arī Kenijā. Izņēmuma kārtā tur Overly pazīst kā Ona. Āfrikai pielāgota īpaša lietotnes versija ne tikai tāpēc, ka ir tāls ceļš līdz serverim Eiropā, bet arī tāpēc, ka kenijieši nespējot izrunāt vārdu «Overly».

Kenijā pavēries perspektīvs reklāmas lauks. «Tehnoloģiski viņi ir ļoti attīstīti,» aizrautīgi stāsta Ainārs. Āfrikas valsts piedzīvojusi strauju tehnoloģiju lēcienu – no nekā uzreiz uz 4G internetu. Lai gan liela daļa no 46 miljoniem iedzīvotāju cieš nabadzību, daļa ir pietiekami turīga. Turklāt Kenijā mobilie telefoni vienmēr ir pie rokas – tiek izmantoti pat norēķiniem maksājumu karšu vietā.

Overly ir vienīgie Latvijā un Baltijā, kas piedāvā papildinātās realitātes risinājumus, tomēr Eiropā un pasaulē ir jākonkurē ar citiem. Pērnā gada nogalē Ainārs devās uz papildinātās realitātes ikgadējo konferenci Berlīnē. «Sēžot Latvijā, rodas mazas valsts sindroms – ko tad es? Tad aizbrauc uz konferenci un saproti, ka mēs esam diezgan jaudīgi. Bija vairāki piemēri, kurus rādu milzīgiem ASV uzņēmumiem, un viņi saka: wow!»

Spēles ar dzeju

Lai gan uzņēmums arvien aktīvāk iekaro ārzemju tirgus, vismīļākie projekti paveikti mājās. Piemēram, Rīgas Motormuzejā, pateicoties papildinātajai realitātei, «atdzīvojas» oldsmobiļa šasijas eksponāts. Šis bija izaicinošs projekts, prasījis aptuveni pusgadu ilgu darbu. Ir samērā vienkārši likt telefonam atpazīt zīmējumu vai plakātu, taču reaģēt uz trīsdimensionālu objektu ir sarežģīti, jo lietotnei «jāiemāca» atpazīt objektu dažādos griezumos un stāvokļos. Rezultāts ir tā vērts – pavēršot telefona vai planšetes kameru pret šasiju, ekrānā modelis sāk rūkt, ļaujot izpētīt, kā darbojas katra skrūvīte mašīnas «vēderā». Lai to paveiktu, mašīnas modelis bijā trīsdimensionāli jāskenē, tāpēc tagad nepieciešamības gadījumā 3D printeris to varētu arī izdrukāt.

Tāpat īpašs ir kopā ar Anatomy Next veidotais anatomijas grāmatu projekts skolēniem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti izstrādāti precīzi cilvēka zemādas ķermeņa atveidojumi, kuri iekustināti 3D zīmējumos. Telefona ekrānos tie iznirst no grāmatu lapām, ļaujot skolēniem smalki izpētīt, kā ķermenī notiek kustības. Latvijā radītās grāmatas tiek tirgotas Amerikā. Tāpat arī Amerikas un Japānas tirgu Overly palīdzējis veiksmīgi sasniegt vietējam spēļu zīmolam Brain Games. Viņi jau iepriekš bija radījuši loģikas kārtis, izaicinot spēlētājus risināt dažādus uzdevumus. Agrāk pareizās atbildes bija pievienotas kastītē ieliktā lapā, bet tagad spēlētājs par risinājumu var pārliecināties, pavēršot pret kārti savu tālruņa kameru – ekrānā tiks izspēlēts atrisinājums.

Tas, cik ilgi jāprogrammē šādi triki, atkarīgs no projekta sarežģītības. Piemēram, no papīra lapas iznirstošu galvu varētu uztaisīt arī nedēļas laikā, taču tas būtu bez anatomiskas precizitātes. Savukārt līdz niansēm precīzs ķermenis un tā kustības prasījušas vairāku mēnešu darbu. Savukārt video pievienošana attēlam prasa tikai piecas minūtes – ja ir jau gatavs gan video, gan attēls. «Arī videoklipu var uztaisīt par 200 eiro, un var uztaisīt par 20 tūkstošiem eiro,» salīdzina Ainārs.

Ar Overly veikumu var iepazīties arī Lavijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur, pavēršot pret gleznu kameru, var uzzināt informāciju par kādu konkrētu vietu gleznā vai kaut ko sīkāk par tās restaurēšanu. Savukārt Aspazijas mājā Jūrmalā griestu lampā ieslēpts dators, projektors un skaļruņi ļauj tās apgaismotam galdam pēkšņi pārvērsties skārienjutīgā virsmā, uz kuras var spēlēt ar Aspazijas dzeju saistītas spēles un uzzināt vairāk par muzeju.

Turpmāk Overly raugās divos attīstības virzienos – uz izglītību un izklaidi. Viņi plāno izmantot papildināto realitāti, lai atrisinātu problēmas, «ar kurām pasaulē vispār nekas nav darīts», intrigu piešķiļ Ainārs. Sīkāk neko atklāt neļauj ar kādu ārvalstu uzņēmumu parakstīts līgums, taču risinājums tikšot publiskots jau šovasar. «Papildinātā realitāte iet uz to, ka atpazīst vidi tev apkārt un iedod digitālo saturu. Jautājums – cik ilgi skatīsimies melnajā kastītē?» Proti, telefonā. Viņaprāt, tuvāko 5-10 gadu laikā telefonus nomainīs īpašas brilles – daudz jaudīgākas un stilīgākas par šobrīd pazīstamajām.

Ainārs zina stāstīt, ka lielās starptautiskās kompānijas iegulda miljonus, lai sekotu līdzi šīs tehnoloģijas piedāvātajām iespējām. Kā paraugu viņš demonstrē video no kurjerpakalpojumu sniedzēja DHL noliktavas. Darbinieks, kas uzlicis interaktīvas brilles, gluži kā datorspēlē redz uz noliktavas grīdas iezīmējamies bultiņas, kas aizved līdz vajadzīgajai paciņai. Kad noliktavas mašīna pie tās piebrauc, kastīte sāk mirgot zaļā krāsā. Darbinieks to paceļ acu augstumā un brilles noskenē svītru kodu. «No vienas puses, baisi, no otras – efektīvi,» Ainārs smaida.

* Pieņem ātri, atlaid ātri – angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ir ļoti laba sajūta būt daļai no cilvēkiem, kas strādā pie mūsu nākotnes.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Sākot uzņēmējdarbību, biju pārliecināts, ka uzņēmums var būt virtuāls – katrs strādā no vietas, kur vēlas, un komandas darbs notiek ar datora palīdzību. Pēc pirmā darbības gada sapratu, ka nekas nevar aizstāt klātesamību vienā telpā kā komandai.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Hire fast, fire fast!* Ja esi sapratis, ka cilvēks nav atbilstošs darbam, nevajag auklēties, mēģinot «kaut ko izspiest» – zaudēsi laiku, enerģiju un naudu.

Ir iesaka

Posted on maijs 17, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

19. maijs. KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA SEZONAS NOSLĒGUMA KONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ. Koncertprogrammā mūzikas stilu daudzveidība – Jozefa Haidna, Džovanni Botezīni, Džona Adamsa un Stīva Reiha mūzika. Solists – kontrabasists Matīss Eisaks (attēlā), diriģents Normunds Šnē. Koncerts izpārdots. Bilesuparadize.lv

20. maijs. PASĀKUMS. MUZEJU NAKTS DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Piedalīsies 172 muzeji un sabiedriskās organizācijas visā Latvijā. Šogad Muzeju nakts norisināsies dzejnieka Eduarda Veidenbauma zīmē, vēstot par mūžīgo jaunību un pārdomām par laika ritējumu, tāpēc tēma – laika rats. Muzeju-nakts.lv

23. maijs. OPERA. TANHEIZERS NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Modernā cilvēka ciešanu drāma – tā Riharda Vāgnera operas jauniestudējumu raksturo režisors Vilpu Kiljunens no Somijas. Izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Titullomā Korbijs Velčs vai Andris Ludvigs. Biļetes cena 9-65. Bilesuparadize.lv

24. maijs. IZRĀDE. CINIĶI JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ. Darbība notiek Maskavā pirmajos gados pēc Oktobra revolūcijas. Pasaule neatgriezeniski mainās. Izrāde ir stāsts par to, kas notiek ar aizejošā laikmeta inteliģentiem. Režisors Vladislavs Nastavševs. Lomās Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Jevgēnijs Isajevs un citi. Biļetes cena 7-30 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās grāmatas

Posted on maijs 17, 2017 by - Grāmatas

NULL


VĒSTURE. BAIBA VASKA. ROTAS UN ORNAMENTS LATVIJĀ NO 13. GS. LĪDZ 18. GS VIDUM. IZDEVĒJS LNVM. Darbs aptver laika posmu, kurā notiek nozīmīgas izmaiņas Latvijas pamatiedzīvotāju kultūrā. Monogrāfija skar ne tikai arheoloģiskas tēmas, bet arī ietiecas etnogrāfijā un mākslas vēsturē. Grāmatas cena muzejā 14,50 €.

ROMĀNS. DŽONS GRIŠAMS. GREJA KALNS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Pazīstamā rakstnieka romāns detalizēti ataino gan Ņujorkas megafirmu darbības skarbākās aizkulises, gan Volstrītas kraha patieso seju un kā pretmetu drudžainam darbam korporācijā rāda dzīvi vēl joprojām mežonīgajos Apalaču kalnos. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 16,99 €.

BĒRNIEM. EMĪLIJA GRAVETA. TĪRĪGAIS. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. Āpsim Ansim nepatīk nekārtība. Viņš kārto, tīra un rosās bez mitas. Tomēr reizēm labāk nepārspīlēt. Slavenās angļu mākslinieces stāstā āpsis mācās mīlēt savu mežu tādu, kāds tas ir – ar visu jucekli un kņadu. Apgāda cena 9,90 €.