Man ir 17 gadu, un es gribu studēt žurnālistiku. Viena lieta, ko vēlētos ieviest žurnālistikā, ir godīgums un viedoklis, jo uzskatu, ka šobrīd abas ir reti sastopamas. Mana iespēja to izdarīt būs jau šodien!
Ēnu dienā pieteicos ēnot Rīgas galvu. Lai arī galva proporcionāli nav ķermeņa lielākā daļa, ēna tai ir milzīga, jo galva ir tā vieta, kur gaisma rodas, un – kur gaisma, tur ēnu spēles; kur spēles, tur noteikumi; kur noteikumi, tur tos pārkāpj; kur pārkāpj, tur vajag tiesnešus/žurnālistus. Tātad mani tur vajag, un tas, ka esi vajadzīgs, ir labi.
Jo tālāk no Imantas, jo mans satraukums aug, bet jo tuvāk Strēlnieku laukuma pieturai, jo mierīgāk. Paradokss. Ik pa brīdim atkārtoju: «Es to varu!» Visu rītu telefonā klausos Boney M – Sunny. Noskaņojos. Mums ar Nilu sarunāts, ka man jābūt domē precīzi deviņos. Šobrīd jau piecpadsmit pāri, bet es nesatraucos, domāju, ka sapratīs. Lai arī Ēnu diena bija pirms laba laika, mani saprata un ļāva stāvēt ēnā šodien. Piekrita ne tikai ļaut ēnā stāvēt, bet arī intervijai piekrita. Un žurnāls Ir piekrita to publicēt. Nils atsakoties ar viņiem runāt, bet caur skolēna muti patiesība runā, tāpēc neatteica. Fakts.
Tramvajs velkas, nezina, ka kavēju, bet es nedusmojos, jo tramvajs jau nav vainīgs. Kaut arī lēns, bet šorīt īpaši silts un patukšs, lai arī ir puteņa biļešu diena. Putenis gadījumā nebija vakar? Izkāpu uz 13. janvāra un skrēju uz domi. Siltumā nedaudz biju iesnaudies, nepamanīju strēlniekus. Pie sevis nodomāju – labi, ka nav karš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.