Neslēpšu, ka gaidu šī romāna iznākšanu 20. gadsimta vēstures romānu sērijā. Ne tāpēc, ka vēlreiz gribētu lasīt par kara un staļinisma brūcēm, bet autores Ingas Ābeles – viņas pamatīguma un talanta – dēļ. Laikā, kad visapkārt nekontrolētā daudzumā aug infromatīva draza, ir bauda lasīt rūpīgi meklētu un auklētu stāstu. Tas ir spēka avots.
Žurnāla intervijā rakstniece stāsta, ko par latviešiem un dzīvi sapratusi, veidojot jau trešo vēsturisko darbu – šoreiz aizvedot pēckara Latvijā pirms 1949. gada izsūtīšanām. Kā valdīt pār laiku, kura mānīgajā bezgalīgumā ir tik viegli aizmirst par katra mirkļa jēgu, bet citreiz tieši nespēja tikt pie gala, atšķetināt bijušos samezglojumus nedod mieru un smacē? Piemēram, kā mūsdienu Latvijas neatrisinātā čekas maisu sāga, kad pagātne turpina gruzdēt, pārogļot šodienu. Ingas Ābeles vērojumi ir dziļi, bet ne tumši, tie izstaro iekšēju spēku.
Citāds spēks – ātrums un izturība – mutuļo no jaunā sniega vilka Induļa Bikšes, kurš pirmās slēpes dāvanā saņēma, kad viņam palika trīs gadi, bet 21 gada vecumā kļuvis par Latvijas labāko distanču slēpotāju. Nupat Indulis ar pasaules kausa punktiem atgriezies no pretižajām sacensībām Tour de Ski. Viņa karjeru līdz šim balstījis tikai tēvs treneris un ģimenes zemnieku saimniecība, taču Indulis nebaidās stāties uz vienas starta līnijas ar pareizi iesmērētā Skandināvijas slēpošanas sporta pārstāvjiem. Zemi griesti neļauj augt, tas viņam ir skaidrs. Indulim Bikšem patīk mēroties spēkiem ar pasaulē stiprākajiem, jo tikai tā pats var kļūt arvien ātrāks un izturīgāks. Jaušams, ka šī muskuļu spēka avots ir griba un prieks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.