Poļu kinorežijas leģenda Andžejs Vajda (1926-2016) – vēsturiskās bezizejas meistars
Svētdien, 9. oktobrī, aizvērās nozīmīga lappuse poļu un pasaules kino vēsturē. Andžeja Vajdas filmas ir pēckara «poļu jaunā kino» pamats un augstākā virsotne – barokālas vizuālo izteiksmes līdzekļu izmantojumā, izsmalcinātas aktierspēles niansēs, tās vienmēr beidzas ar spēcīgu metaforu, kas skatītāju ilgi nelaiž vaļā. Metaforiska ir arī viņa aiziešana – Vajda mira no plaušu mazspējas, viņš vairs nespēja elpot. Kaut arī bija saglabājis radošu elpu vienmēr, tikai 80. gados, kad valdīja ģenerālis Jaruzeļskis, Solidaritātes un poļu «atmodas» bende, strādāja ārpus dzimtenes. Kādā no intervijām viņš sacīja, ka visos laikos esot ticis galā ar mākslas priekšniekiem un politiķiem, ja spējis – pārliecinājis, ja ne – melojis, taču nekad nav ar viņiem kopā dzēris un nav stājies partijā. Kopš 1954. gada viņš uzņēmis gandrīz četrdesmit filmu, radījis teātra izrādes un televīzijas uzvedumus. Daudz kas no Vajdas mantojuma ir pasaules kino klasikas «zelta fondā», viņa pēdējo filmu Atspulgi (Powidoki, 2016) poļi šogad pieteikuši Oskaram.
Tilts starp divām straumēm
«Andžejs Vajda caur savu personisko pārdzīvojumu ir aptvēris gandrīz visus svarīgākos Polijas vēstures posmus,» sazvanīta Berlīnē, saka kinozinātniece Valentīna Freimane. Vēsture dziļi ietekmējusi Vajdu: viņa tēvs kavalērijas virsnieks gājis bojā Katiņā, kur padomju drošības spēki noslepkavoja vairākus desmitus tūkstošus poļu armijas virsnieku, vainu uzveldami nacistiem. Viņš pats jaunos gados nodevis zvērestu pagrīdes cīnītājiem – Tēvijas armijai (Armia Krajowa).
Karš bija viņa pirmo filmu saturs, par to Vajda uzņēma savus darbus visu mūžu. «Karā aizgāja bojā labākie,» viņš sacījis kādā intervijā, domādams par savu paaudzi. «Mēs kļuvām par kritušo balsi.» Sociālistiskās Polijas cenzūras apstākļos viņš radīja savu metaforu valodu, ko perfekti saprata tā laika skatītājs. «Vārdu varēja cenzēt, attēlu – ne.» Vajdas pirmā nozīmīgā filma Kanāls (1957) vēsta par Varšavas iedzīvotāju sacelšanos pret nacistiem, kamēr padomju karaspēks stāvēja otrpus Vislai, bet nenāca poļiem palīgā. Filmas finālā varoņi slēpjas pilsētas pazemes kanālos, cerot iznākt ārā pie upes un izglābties. Meitene, gaismu tuneļa galā ieraudzījusi, apgalvo mirstošajam draugam, ka glābiņš ir tuvu, lai arī redz, ka izejai priekšā ir restes. 2006. gadā, atceroties šo epizodi, Vajda saka: tolaik šo staļinisma metaforu saprata bez komentāriem, šodienas skatītājiem vajadzētu parādīt Vislas otru krastu un padomju tankus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.