Kā atgūt kontroli

Kompromisa meklētāju uzvedība ir objektīvi saprotama, bet subjektīvi tracinoša

Koalīcijas pēc savas būtības ir klamzīgi veidojumi. Visi lēmumi ir kompromisi, un rezultātā neviens lēmums nekad nevienu pilnībā neapmierina. Koalīcijas dalībniekiem jārēķinās, ka publisks uzbrukums koalīcijas partnerim šodien noteikti izpelnīsies atriebību rīt. Visērtākais veids, kā nonākt līdz kopējam viedoklim, ir visas sarunas un domstarpības risināt privāti, bet publiski tikai smaidīt, spiest citam cita roku un par nesaskaņām vai nu klusēt, vai nepārliecinoši apgalvot, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Ja nu dūša pilnīgi apskrienas, tad kādā intervijā varbūt var atļauties par savu «partneru» vārdiem vai rīcību atļauties izteikt «neizpratni» vai paziņot, ka tie «nav konstruktīvi». Kad lēmums beidzot pieņemts, katrs no partneriem var pasūdzēties par tā trūkumiem, tā novirzot uzmanību no fakta, ka pats tam ir piekritis. Savukārt, ja kādam tomēr ir izdevies panākt sev tiešām izdevīgu lēmumu, nebūtu prātīgi par to publiski lielīties, jo tāpēc vien jau tuvākajā nākotnē partneriem varētu būt sevišķs dzinulis liegt veiksminiekam vēl vienu uzvaru, lai pats izvairītos nonākt pastāvīgā zaudētāja lomā.

Šāda politiskā dinamika ir raksturīga divām svarīgākajām politiskajām sistēmām, kuras veido Latvijas dzīvi – mūsu Satversmē noteiktajam parlamentārismam un Eiropas Savienības valstu kopā sapludinātajai suverenitātei. Abas sistēmas ir radītas ar skaidru mērķi novērst vienas partijas vai valsts neiegrožotu dominanti un lēmumu pieņemšanā nodrošināt pēc iespējas plašāku interešu pārstāvniecību. Lai gan neviena politiskā sistēma nav simtprocentīgi pasargāta no kļūdainiem lēmumiem – galu galā, tās veido cilvēki ar visiem saviem iedzimtajiem trūkumiem -, uz plašu līdzdalību un kompromisiem balstītās konstitucionālās konstrukcijas kopumā ir spējušas gan sa-sniegt lielus mērķus, gan pārvarēt krīzes.

Tomēr cilvēkiem tās nepatīk.