Zelta medaļu ieguvēji Oskars Melbārdis (28) un Martins Dukurs (31) tagad uz mirkli atpūšas: ēd, ko vēlas, un audzina bērnus
Līdz šim latviešiem nebija izdevies pasaules čempionātos iegūt zelta medaļas gan skeletonā, gan bobslejā. Dukurs ar kamanām un Melbārža četrinieks ar bobu to paveica 19. un 21. februārī Austrijā. Mājās viņi ieradās tikai marta sākumā, jo pēc čempionāta devās uz Koreju iemēģināt trasi, kurā notiks 2018. gada olimpiskās spēles. Martins šosezon pārrakstījis arī skeletona vēsturi, jo līdz šim nevienam sportistam nav izdevies četras reizes būt pasaules čempionam. Pirms tam trīs tituli bija šveicietim Gregoram Štēli.
Kamanas – viesnīcas numuriņā
«Esmu noguris no tēmas «skeletons». Citādi jūtos brīnišķīgi,» saka Martins. Vai nav apnikusi arī preses uzmanība? Nē, tikko bijis intervijā televīzijā, nu gatavs šai sarunai. Bez ierunām un komentāriem. Vēl nobildējas ar puikām, kuri dīdās pēc selfija.
Pastāstu, ka pirms sešiem gadiem, internetā sekojot līdzi viņa braucienam olimpiskajās spēlēs Vankūverā, solidarizējoties nogūlos uz vēdera gultā. Pēc tam pie ledusskapja saldētavas pieliku bildi ar Martinu uz kamanām Vistleras trasē. Ja jau Martins, tad – ledus. Sportists smaida. «Es novērtēju katru līdzjutēju. Ja vēl ceļas naktī un skatās! Tas motivē. Nevaru atļauties startēt bez pilnas atdevas – ne sevis, ne līdzjutēju dēļ.» Īglsas trasē Austrijā šogad bijis bariņš latviešu ar karogiem. «Malači, ka brauc atbalstīt. Esot prom no mājām, tas man ļauj justies kā savējam,» saka Martins.
Šis Martinam ir ceturtais pasaules čempiona tituls. Vai nevajadzētu būt tā, ka katrs nākamais zelts nāk vieglāk nekā pirmais, jo ceļš zināms? «Nē, diemžēl tā nav. Ir grūtāk, jo no manis gaida. Bet – slikti jau ir arī tad, ja negaida,» Martins smejas.
Šo sezonu viņš sauc par smagu. Lai arī traumu nebija un rezultāti izcili – Kēnigszē sasniedza trases rekordu un tikai vienā pasaules kausa posmā Martins nestāvēja uz augstākā pjedestāla. Tas no viņa prasīja daudz. Jo īpaši uz sezonas beigām. Pietrūka māju, savējo. «Sākumā jau forši izbraukt ārpus Latvijas, jo sen nav būts, bet uz beigām sakrājas nogurums. Lidmašīna, viesnīca, trase, lidmašīna, viesnīca, trase. Un tad vēl lidmašīnā blakus apsēžas indietis, saliek plikas pēdas lotosa pozā un nevar mierīgi nosēdēt.» Vakars – viesnīcā. Labi, ka ir komanda un brālis, jo citādi – sēdi nu viens ar kamanām četrās sienās. Jā, kamanas Martinam ir līdzi pat viesnīcas numuriņā, jo vakarā kaut kas jāpieregulē un nav arī vēlmes, lai kāds nopētītu to tehniskās nianses. «Sieva jau smejas, ka man ir brūtīte.»
Sezonas beigās, kad ir visatbildīgākie mači un kļūst skumji, Martins zvana uz mājām. «Kad parunāju ar meitām, atceros, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Sports nāk un iet, bet bērni stāv pāri visam.»
Šampanietis, himna, zelta medaļa. «Tās ir minūtes divas trīs. Īstais gandarījums ir tad, kad atgriežos Latvijā, kur cilvēki mūsu panākumus ļoti novērtē.» Šogad gan viņš uzreiz mājās netika, devās uz Koreju, kur bija uzaicināts iemēģināt olimpisko spēļu trasi Phjončhanā. Daudz braukt nesanāca, jo bija pārāk silts, taču trases raksturu apjauta. «Bija tauriņi vēderā. Kaut kas jauns, nebijis. Olimpiskā trase tomēr,» sportists atceras.
Beigs karjeru
Ziemas olimpiskās spēles Korejā Martinam būs pēdējās. Tad sportista karjeru beigs. «Lēmums nenāca viegli, un bija šaubas, taču katram dzīvē jāsaprot savs laiks.» Nākamajās spēlēs 2022. gadā Ķīnā Martinam jau būtu 37 gadi. Esot skeletonisti, kas brauc arī 40 gados, taču «man gribas aiziet no sporta ar labu sajūtu, nevis tad, kad vairs nespēju». «Negribu vienkārši šļūkāt. Ja darīt, tad kvalitatīvi. Esmu piekusis un pietiekami sevi izdedzinājis, tāpēc, ilgāk sportojot, varētu būt grūtības ar motivāciju.» Ko darīs pēc karjeras beigām, Martins tagad nedomā. Laiks rādīs. Precīzāk, viņš nedomā par to, kā beigt sportot, jo vairāk prātu nodarbina tas, kā būt izcilā formā uz spēlēm Korejā. Un skaidrs, ka viņš negrib būt otrajā vietā. «Man nav raksturīgi gulēt gultā un priecāties par sasniegto: oo, kāds es baigais vecis esmu. Jāiet uz priekšu.»
Domu tīrība. Tas raksturo Martina runas veidu. Savāktība un miers izšķirošos brīžos. Kā viņš ar sevi garīgi strādā? «Es nepieķeros rituāliem. Tas tikai traucētu. Nervozē visi sportisti, taču katrs iemācās ar to tikt galā citādi.» Māka savākt sevi Martinam ir gan dabas dota, gan pats pie tā piestrādājis. Bet ar to nepietiek, vajadzīgi labi darba apstākļi, lai viss notiek raiti. Vajag komandu, kas nečakarē prātu. Saprotošu ģimeni. «Man neviens nepārmet, kāpēc tik ilgi esmu prom un kāda jēga. Ir bijuši grūtāki brīži, bet sieva saprot, ka tas ir mans dzīvesveids, bez kura nevaru.»
Martins mājās domā par daudzām lietām. «Līdz ar to, aizbraucot uz mačiem, galva ir brīvāka. Es mentāli atpūšos un vieglāk varu koncentrēties vienai lietai.» Brīžos, kad jāpārvar grūtības, viņš domā labas domas. Stāsta sev, ka tas būs spēkam. «Jo sports ir nemitīga sevis pārvarēšana.»
Trasē Martins jūt sekundes desmitdaļas, dzīvē gan ne. Kavēt viņš nemēdz, un nepatīk, ja to dara citi. Pieradis sportā pie režīma. Bet ja meita neiet gulēt pēc grafika? Martins smejas: «Ar to esmu samierinājies. Agrāk šķita: kurš kuru, viņa mani vai es viņu, tagad saprotu, ka tam nav jēgas. Ja nenāk miegs, lai paspēlējas. Ja nāk niķis un nevar aizmigt, tad gan jāmēģina.» Tādos brīžos palīdzot parunāšanās. Tomēr Martins atzīst – pateicoties meitām, viņš pārbaudījis savu pacietības mēru. «Brīžam ir grūti savaldīties un tikt galā, bet ar otro bērnu jau viss ir vienkāršāk.» Vecākā Magda ir trīsarpus gadus veca, Marta – pusotru. Sievai Janai viņa prombūtnes laikā palīdz omītes. «Kad esmu mājās, dzīvojos ar meitām, izejam ārā pastaigāties, lai mamma atpūšas. Bet tā sataisīšanās…,» Martins nogroza galvu.
Kad Magda ieraudzīja tēti lidostā, priecājās. Vajadzēja gan laiku, lai pierastu, jo tētis bija drusku piemirsies. Magda seko līdzi tēva braucieniem pa televizoru, un brālēns viņu instruē, kas jādara: abi paņem pa veļas dēlim, saberzē plaukstas un metas uz vēdera «braukt». Arī ar koka ragaviņām no kalna meita reizēm mēdz braukt uz vēdera.
Jādomā ārpus kastītes
Darbu Martins cenšas mājās nenest. Tā esot runāšana par netveramām lietām – sekundes simtdaļām, kamanu parametriem. Par to var runāt ar tēvu, brāli un komandas biedriem. Arī ar mammu, jo viņa analizē treniņus. Pieiet sacensībām sīkumaini un tēvu strostē, ka tehnika nav līmenī. Vienu dienu šogad gan vecāki bija ārkārtīgi priecīgi – kad abi dēli stāvēja uz augstākā pjedestāla, ieguvuši pirmo vietu vienā no Eiropas čempionāta posmiem. Abiem – gan Martinam, gan Tomasam – bija vienāds rezultāts. Todien Martins zvanīja tēvam un teica, ka tā ir vislielākā dāvana, kas var būt. Kopvērtējumā pasaules čempionātā Tomass ieguva 6. vietu.
Tieši tētis Martinam iemācījis: ja apsoli, ir jāpilda. Ja apņemies un iesāc, tad pabeidz. Tāpēc viņš 2006. gadā pabeidza klātienē bakalaura studijas ekonomikā Latvijas Universitātē un aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm. «Tas bija baigais terors. Mana iekšējā uzvara to visu savienot.» Martins ne brīdi nedomāja, ka izglītība nav vajadzīga, jo muskuļus taču kustinot prāts. «Sportists nedrīkst būt aprobežots. Ir jādomā arī ārpus sporta. Ārpus kastītes.»
Kas ir mazās ikdienas uzvaras? Martins smejas: «Kad pats kaut ko uzcepu.» Viņš absolūti neesot ēst gatavotājs.
Pirms sezonas viņam vajadzēja nomest trīs kilogramus svara, lai labāk salāgotos ar jaunajām kamanām. Ūdens, nekādu saldo ēdienu un makaronu vai kartupeļu. Salāti un gaļa. «Tā gribējās ēst! Bet izturēju.» Tagad viņš ēd visu. Atpūtīsies kādu mēnesi, pat rīta krosu neizskrienot. Sezona sākas oktobrī, treniņi – maijā. «Kad kokiem lapas plaukst un zāle smaržo. Tad, kad negribas par trasi domāt.»
Kāds Martins būs vecumā? «Ietiepīgs āzis. Ar garāžu, kur ķimerēšos ar drātiņām un līmlentēm.» Jau tagad viņš var izpausties, jo top māja Siguldā, ko būvē uzticama brigāde. Saku, tad jau viss ir: karjera, ģimene, māja. «Kas ir viss?» Martins maina balss toni. «Vai tad dzīve beidzas ar mājas uzcelšanu? Man viss vēl priekšā. Dzīve turpinās. Problēmas un prieki būs gan dzīvoklī, gan mājā.»
Martina feisbuka profilā ir bilde, kur katrā rokā pa meitai. Cits ieliktu torsu, ja ir, ko rādīt! «Kas kuram ir vērtība. Es lepojos ar meitām. Viņas ir manas medaļas. Trofejas.»
Ieplīsa kauls
Oskars Melbārdis ir ne mazāk aizņemts kā Martins Dukurs. Visu pirmdienu auklējis gadu veco dēlu Kārli, otrdien dodas ierunāt BMW reklāmu, jo abiem zelta medaļniekiem uz gadu braukšanā piešķirts jaunais apvidus auto. «Martinam gan iedeva jaudīgāku,» pasmaida Oskars. Sarunas sākumā «aprunājam» Martinu. Stāstu, ko viņš dienu iepriekš teicis intervijā. Oskars saka: «Viņš ir apbrīnojams. Četrkārtējais čempions, tik daudzos kausos vinnējis. Kā viņš var noskaņoties? Kā spēj sevi motivēt? Kaut gan es varu iedomāties, kas viņu motivē, – olimpiskais zelts,» nosaka Oskars. Martinam ir divi olimpiskie sudrabi, bet zelta nav. Tas, ka Dukurs pēc Korejas spēlēm grasās karjeru beigt, esot saprotami. Arī Oskaram ne reizi vien ir gribējies pielikt punktu. Piemēram, pagājušajā vasarā, kad treniņos sākās veselības problēmas. «Atklājas, ka man no pārslodzes ieplīsis viens sīks kauls. Visu augustu nevarēju neko darīt. Šķita, ka ir brīdis paiet malā un beigt sportot.» Tomēr Oskars, sievas Ievas un komandas atbalstīts, turpināja treniņus.
Sezona rudenī sākās labi. Lūzuma punkts bija ziemā Leikplesidā, kad treniņā svaru zālē Oskars satraumēja muguru. Izbīdījās muguras disks. Nav tā, ka būtu nepareizi trenējies, – problēmas ar muguru viņam ir jau kādu laiku. Melbārdis atkopās, nācās izlaist braucienus. Nākamajā posmā Soltleiksitijā viņa vietā pilotēja Uģis Zaļims. Kad Oskars bija uz strīpas, traumu guva stūmējs Daumants Dreiškens. Sezonas beigās pirms izšķirošās cīņas Austrijā, Īglsas trasē, neveiksmīgi pakrita treneris Sandis Prūsis un salauza potīti. Viņa vietā stājās Prūša palīgs un trases treneris Olafs Kļaviņš. Pēc treniņbraucieniem viņš stāstīja, kādas kļūdas manījis trasē, un uzmundrināja vīrus. «Vislabāk motivē zvans uz mājām. Parunāt par kaut ko ar sportu nesaistītu, paskatīties uz dēlu.» Skype esot pieslēgts pie televizora, un puika tēti var redzēt lielajā ekrānā.
Patīk uzticēties
Melbārža komanda nedomāja, ka iegūs zeltu. Šosezon nebija līderos. Pēdējā posmā Austrijā, Īglsas trasē, sestdienas braucienā latvieši palika septītie. Svētdien izšķirošajā braucienā vācieši kļūdījās un ar 0,04 sekunžu starpību ļāva mūsējiem uzvarēt. Ja vācieši nekļūdītos, vai uzvara būtu? «Viņi jau varēja arī nekļūdīties,» smejas Oskars. Šī četriniekam nav pirmā medaļa, olimpiādē Sočos viņi izcīnīja sudraba godalgu. Deviņas sekundes simtdaļas zaudēja krieviem.
«Varbūt televizorā tā izskatās: re, puiši uzstumj, salec un nobrauc tās dažas minūtes un viss, darbs galā. Atliks vienam stūmējam ne tā nolikt kāju, pakritīs, un mačs galā. Tas, kas notiek aiz kadra un ko neredz, ir milzīgs darbs. Treniņi.» Saku Oskaram, ka vēl skatītājs neredz, kā viņi ir saķērušies bobā. Kurš kuram ap vidukli turas? «Tuvība ir diezgan. Daumants man liek rokas pāri pleciem, Arvis un Jānis gar malu.» Arvis Vilkaste, Jānis Strenga un Daumants Dreiškens. Tāda ir Oskara zelta stūmēju komanda. «Es nevarētu būt vieninieku sportā. Vajag komandu. Pat mājās ar moci nepatīk braukt vienam, labāk kopā ar brāli. Man vienkārši patīk uzticēties un sadarboties. Vai man ir sajūta, ka esmu labākais bobslejists Latvijā? Noteikti ne. Mūsu komanda ir liela, un labi brauc arī Uģis Žalims un mazais Osis (Oskars Ķibermanis – red.) ar savējiem.»
Lielais Oskars par sportu patlaban nedomā. Jāsaved kārtībā veselība. Jāatkopjas. Uz olimpiskajām spēlēm Korejā braukt plāno. Trasi Melbārdis apskatījis, taču izbraukt gan nesanāca. Kad ieradās, tā bija pakususi, un nobrauca tikai Martins. Korejieši solīja nākamajā dienā savest labākā kārtībā, bet saplīsa ūdens sūknis un nevarēja uzsaldēt ledu. «Vajadzēja nobraukt kaut pa sliktu, aiz Martina. Nu, neko. Trase izskatījās grūta. Ar daudzām sarežģītām virāžām,» vērtē Oskars.
Mājas trases priekšrocības spēlēs izmantos korejieši, kuri esot spēcīgi bobsleja divniekos. Četriniekos ne tik ļoti. Arī skeletonā nav nekādi švakie. Pasaules čempionātā korejietis ieguva 2. vietu.
Dēls staigā ķiverē
Lai arī nedēļu kā atgriezies Latvijā, Melbārdis vēl nav saticis vecākus. Pēdējoreiz redzējās Ziemassvētkos. Ilgākais laiks šosezon, kad bija prom no sievas un dēla, – sešas nedēļas. «Atskrienu pa sezonas vidu uz pāris dienām, bet tas nav nopietni – domās tāpat esmu sportā,» viņš saka. Kad ziemā ieradies uz nedēļu, dēls Kārlis tuvojies tētim lēnām, jo bijis drusku piemirsies. Lidostā gan atcerējās. «Man ļoti patīk ar dēlu dzīvoties, neesmu ilgi viņu redzējis. Gribas atgūt to laiku, ko biju projām.» Oskars labprāt ar dēlu pavada visu dienu. Pusdienlaiku guļot kopā. Reizēm lielajā gultā. «Labi pēc Korejas laika joslu maiņas tā pagulēt.»
Mazā Kārļa mīļākā rotaļlieta ir tēta ķivere. Oskars parāda video, kur mazs vīriņš staigā pa māju ar milzu melnu ķiveri, aiztaisītu aizsargstiklu. «Vienīgais, kas man nesanāk, ir bērnu grāmatu lasīšana. Mammai tas izdodas dabiskāk,» Oskars smejas. Sieva slavējot, ka viņam viss izdodas tik labi, ka mierīgi varētu piedalīties raidījumā, kur vecāki apmainās lomām un tēviem jāauklē bērni. «Jā, diezgan labi tieku galā ar visu, izņemot mazgāšanas programmu uzlikšanu veļasmašīnai,» Oskars saķer galvu.
Visu dienu ar dēlu ir jādzīvojas arī tāpēc, ka sieva raksta maģistra darbu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, darba vides ekspertīzē un aizsardzībā. Bakalaura grādu Ieva Melbārde ieguva Rīgas Stradiņa universitātē sabiedrības veselības specialitātē. Oskaram gan augstākās izglītības nav. «Bet vajag. Jā, arī sportistam vajag izglītību.» Oskars pabeidza vienu kursu Policijas akadēmijā, studijas patika, bet tad likvidēja neklātieni un nevarēja vairs studēšanu apvienot ar sportu. Iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet «tas nebija tas, ko vēlos». «Gan jau vēl paspēšu izmācīties.»
Mājās Oskars sekundes neskaita. Nejūt desmitdaļas. «Esmu lēnīgs. Labprāt atkrītu dīvānā pie televizora.» Un ļaujas pēcsezonas priekiem. Oskaram ļoti garšo saldumi. «Vakar puskasti saldējuma apēdu. Pat auk-sti palika. Kilograms šokolādes konfekšu manī var pazust kā nebijis. Uzliec uz vēdera un laid tik iekšā.» Līdz ar to aug svars. Un Osim tas nākot klāt ātri jau izsenis. Sezonas laikā viņš uz svariem kāpj ik dienu un ļoti domā, ko ēd. «Šonedēļ uz svariem nekāpšu. Bail salauzt,» Oskars smejas. Nākamnedēļ gan uzkāps un sāks sevi fiziski nodarbināt. Padarbosies arī ar tehniskām lietām. «Ļoti patīk koka darbi. Terasei pats uztaisīju dārza mēbeles.» Melbāržu ģimene dzīvo dzīvoklī Baložos, netālu no Rīgas.
Oskaru nevilina lielpilsēta. Vienmēr tuvi bijuši lauki. Dzimis Valmierā, audzis netālajos Kauguros. Tur dzīvo viņa vecāki. «Kāds es būšu vecumā? Gribētu dzīvot atjaunotā senā lauku viensētā un darboties ar močiem. Man patīk tehnika. Patīk izjaukt un salikt.»
