Latvijā arvien populārāka kļūst biodeja. Izstāstīt, kas tas ir, esot grūti. Tāpēc, pirms rakstīt, nolemju izmēģināt pati
Uz biodejas nodarbību eju ar nelielu skepsi. Man labāk patīk paskriet vai aiziet uz boksa treniņu, nekā apskauties ar svešiniekiem. Arī internetā atrodamie video, kuros apgaroti cilvēki aizvērtām acīm virpuļo pa pļavu, mani neiedrošina. «Kas ir biodeja?» smīkņā kāds draugs. «Kaut kas līdzīgs ekokorim?» Viegli nervoza, domājot, ko man liks darīt, pirmdienas vakarā dodos uz sporta klubu. Taču līdz ar pirmajām minūtēm mana attieksme mainās.
Pārējie nav ienaidnieki
Uz nodarbību atnākušas desmit sievietes, vīrieša gan neviena nav. Uz aci vērtēju, ka vecumā aptuveni no 30 līdz 60. Nodarbības sākumā sasēžamies aplī, un pasniedzēja Vineta Grīvza lūdz katru pastāstīt, ko viņai nozīmē biodeja. Ar sarunu sākas katra nodarbība. «Man patīk ballītes, esmu adrenalīna ķērāja, taču tas ir īslaicīgs eiforijas mirklis, kuram seko kritiens atpakaļ. Taču biodejā iegūtās sajūtas ir stāvoklis, kurā droši var palikt. Biodeja man dod enerģiju,» kāda saka. Vairākas atkārto, ka biodeja ir laiks sev, iespēja nonākt kontaktā ar sevi, ar visumu. Saprast, ka visi esam vienādi. Kādai biodeja palīdz atbrīvoties no kautrības. «Mēs šeit nevērtējam cita citu un arī pašas netiekam vērtētas.» Vineta piebilst, ka tāpēc arī visi spoguļi nodarbību zālē ir aizklāti. Paraugos apkārt. Tiešām! Ieejot telpā, to nemaz neievēroju. Vairākas atkārto, ka, pirmoreiz atnākot uz biodeju, bijušas pārsteigtas, kādu atbalstu iespējams saņemt no pilnīgi svešiem cilvēkiem. «Biodeja man palīdzēja saprast, ka ar cilvēkiem visu var sarunāt. Nav tā, ka ir ģimene, bet visi pārējie – ienaidnieki,» saka kāda sieviete. Kāda cita, tērpusies garā, baltā kleitā, atceras, ka pirmo gadu uz nodarbībām spītīgi nākusi tikai melnā apģērbā. «Laikam tāpēc, ka par daudz netīrā bija sakrājies iekšā,» viņa min. Kaunīgi paveros apkārt un saprotu, ka esmu vienīgā, kas ir pilnībā ģērbusies melnā. Taču neviens uz mani pārmetoši neskatās. Valda sirsnīga atmosfēra.
Atmetu ar roku un ļaujos
Pēc tam vairs nerunājam, tikai dejojam. Pirmā nodarbības daļa ir ātra, skan regeja un latīņu ritmi. Dejojam aplī, pa vienai, divām, trim, četrām, bariņos. Par katru vingrinājumu Vineta vispirms pastāsta un nodejo priekšā, pēc tam mēs atkārtojam. Taču nav nekas jāmācās. Katrs dejo, kā prot. «Skolotājs dod impulsu, nevis liek mācīties soļus. Tālāk ritmā katrs var izdejot savu kustību,» skaidro Vineta. Kad pirmoreiz apskauju svešu cilvēku, jūtos mazliet neveikli, taču tas nešķiet nemaz tik dīvaini, kā biju iedomājusies. Apskāvienu te ir daudz. Nodarbības otrajā daļā telpā tiek samazināts apgaismojums, mūzika un kustības kļūst lēnākas. Vienā no vingrinājumiem jāsadalās pāros, vienam jāaizver acis un jāļaujas, lai otrs, pieturot ap elkoņiem, lēnām tevi vada pa telpu, līdz sastopies ar kādu citu, kuram, tāpat kā tev, acis ir aizvērtas. Jūs apskaujaties. Sākumā aizvērtām acīm mēģinu uzminēt, kurš ir tas cilvēks, kuram esmu apķērusies apkārt un pieglaudusi vaigu kā tuviniekam, taču vēlāk atmetu ar roku un ļaujos. Visi ķermeni pēkšņi šķiet ļoti līdzīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.