Vai slīcēja glābšanai jābūt paša slīcēja rokās? 7

Puikas peldas Daugavā pie Lucavsalas. Foto: Evija Trifanova, LETA
Aivars Platonovs
Print Friendly, PDF & Email

Noslīkušo skaita ziņā Latvija ir viena no līderēm visā Eiropas Savienībā

Pirms nepilnām divām nedēļām, 15.maijā, kad Latvijas siltākajos nostūros gaisa temperatūra paspēja iesilt tikai līdz +14 grādiem, masu medijos lasītāji un klausītāji tika sveikti ar jaunās peldsezonas sākumu. Kā izrādās, viss ir absolūti pareizi – atšķirībā no apkures sezonas, par peldsezonas sākumu signalizē nevis stabila, peldei piemērota gaisa un ūdens temperatūra, bet gan Ministru kabinets. Ministru kabinets ir nolēmis, ka valstī peldsezona sākas 15.maijā un „laikapstāklis” var pūst un saldēt, cik vien vēlas. Peldsezona ir sākusies.

Sagatavošanās darbi jaunajai peldsezonai, kā jau katru gadu, ir bijuši pieticīgi – Veselības inspekcija ir izpreparējusi ūdens mikrobioloģisko stāvokli, paziņojusi, ka valstī viss ir kārtībā un par oficiālajām peldvietām nosaukusi 55 ūdenstilpnes, no kurām sešpadsmit pludmalēs varēsim vērot zilo karogu plīvojam. Būtībā tas arī viss. Nav ne atgādinājumu par aizvadīto gadu skaudro statistiku, ne drošības pasākumiem, atpūšoties pie ūdens. Nav nedz preventīvo, ne profilaktisko pasākumu. Nekā. It kā katru gadu mēs dzīvotu no jauna.

Fundamentāli citādāk jauno sezonu sākumu atzīmē ceļu satiksmē – tur teju ik ceturksni ceļu satiksmes dalībnieki un sabiedrība kopumā tiek apstrādāta ar atgādinājumiem par dažādiem noteikumiem, ierobežojumiem, pienākumiem, labas uzvedības manierēm, profilaktiskajiem reidiem, mācībām, apmācībām, paraugdemonstrējumiem. Bet tie, kas nepakļaujas tik vienkāršai manipulācijai, tiek zombēti ar nāves draudiem no aizgājušo pasaules, cietumsodu vai maigākajā variantā – pielaidi idiota statusam un norakstītu dzīvi. Un tā gadu no gada, it kā cilvēki neko nebūtu iemācījušies.

Sezonas atklāšanas svētku ceļu satiksmē netrūkst – 1.septembris, 1.decembris, pirmais sniegs, Ziemassvētki, jaunais gads, vīriešu diena un sieviešu diena, Lieldienas un garās maija brīvdienas, Vasarsvētki, Līgo svētki, zvejnieksvētki, kāzas un sievasmātes bēres…

Ceļu satiksmes dalībnieku drošība patiesi ir viens ārkārtīgi svarīgs uzdevums un jāsaka, ka Latvijas valsts šajā kontekstā pēdējo desmit – divdesmit gadu laikā ir darījusi ļoti daudz. Mums ir valsts politika ceļu satiksmes drošības jomā, kuras mērķis ir paaugstināt vispārējo ceļu satiksmes drošības līmeni un mums ir visnotaļ simpātisks finansēšanas modelis šīs politikas realizācijai. Apdrošinātāju atskaitījumi divu procentu apmērā no katras pārdotās OCTA polises Ceļu satiksmes negadījumu novēršanas un profilakses fondā un daudzmaz jēdzīga to izmantošana ir uzlabojusi ne vien ceļu kvalitātes stāvokli, bet arī sabiedrības uztveri, izpratni un atbildības sajūtu kā par savu dzīvību, tā arī kopēju ceļu satiksmes drošību. Un tas ir daudz.

Ar drošību uz ūdens mums gan klājas krietni bēdīgāk. Mums nav nedz valsts politikas, nedz daudzmaz sakarīgu preventīvo un profilaktisko pasākumu, nedz arī kārtīgas izpratnes par to, kāpēc cilvēki slīkst.

Statistiski noslīkušo skaita ziņā Latvija ir viena no līderēm visā Eiropas Savienībā un, šādi turpinot, mēs būsim nevis dziedošā tauta, bet slīkstošā tauta. Pērn Latvijas ūdenstilpnēs dzīvību zaudēja 191 iedzīvotājs!

Tātad vairāk kā 10% gadījumu ārējais nāves cēlonis Latvijā bija tieši slīkšana un noslīkšana, tikmēr ceļu satiksmes negadījumu īpatsvars bija 13% apmērā (skat. 1.attēlu). Respektīvi, ārējo nāves cēloņu skaita ziņā Latvijā nav lielas skaitliskās atšķirības starp bojāgājušajiem uz ceļa un ūdenī. Attieksme gan ir atšķirīga.

2014.gadā noslīkušo skaits ir patiesi šausminošs. Vai mēs piedzīvojām „baigo vasaru” globālās sasilšanas, meteoroloģisko klimaksu vai saules dieva pārprastās labvēlības ietekmē, kas Latvijas tautai dēvēja nepierasti karstu vasaru un teju divus simtus bojāgājušo? Nē! Patiesībā pērnā gada vasaras mēnešu gaisa vidējā temperatūra bija ievērojami zemāka nekā 2013.gadā (141 noslīkušais) un 2011.gadā (152 noslīkušie), kad vidējā gaisa temperatūra sasniedza 18% (skat. 2.attēlu).

Ne jau karstums ir pie vainas lielajam noslīkušo cilvēku skaitam mūsu valstī, un diez vai vienīgā problēma ir alkohols, kuru atpūtnieki mēdz iedzert, lai sasildītos aukstajās vasaras dienās. Jo slīkst ne tikai pieaugušie, bet arī bērni un jaunieši – pērn vecumā līdz 19 gadiem no ūdens dzelmes izvilka 18 jauniešus.

Šīs nelaimes pamatā ir sistemātiskas problēmas gan valsts politikā un izglītības sistēmā, gan sabiedrības domāšanā un uzvedībā. Ir skumji, ka, iesākoties peldsezonai, mēs runājam par publiski pieejamo peldvietu skaita pieaugumu, to ūdens kvalitāti, bet aizmirstam par drošības jautājumiem. Mēs aizmirstam, ka mums katram būtu jāprot peldēt un jāsaprot, ko nozīmē prasme peldēt. Mēs aizmirstam, ka mums būtu jāizprot ūdens dzelmes nāvējošais spēks un riski, izaicinot to. Galu galā – mēs aizmirstam, ka patiesībā katrā peldvietā būtu jābūt glābējam un ka katram atpūtniekam pie ūdens būtu jāprot un jāspēj sniegt palīdzība nelaimē nonākušajam, līdzīgi kā tas tiek noteikts Ceļu satiksmes noteikumos. Kā savulaik uzsvēra bijusī veselības ministre Ingrīda Circene: „Tas, ka mūsu bērni nemāk peldēt, ir kauns izglītības sistēmai, bērnam ir jāprot peldēt, bērnam ir jāzina satiksmes noteikumi”.

Var diskutēt par obligātās bērnu peldētapmācības programmas ieviešanas nepieciešamību un faktiskās realizācijas iespējām, vai to, kāpēc citās valstīs peldētprasme ir noteikta par obligātu un bez tām nav iespējams sākt mācības 5.klasē (Zviedrijas piemērs), bet Latvijā tas nav nepieciešams, tomēr gribētos, lai mēs visi esam vienisprātis, ka bojāgājušo skaits uz ūdens ir valstiska mēroga problēma un ne mazāka par ceļu satiksmes drošību. Gribētos, lai mūsu valsts vīri saprot, ka valstī nepieciešami kaut vai preventīvi instrumenti sabiedriskā saprāta pamodināšanai. Gribētos, lai slīcēju glābšana nav tikai pašu slīcēju rokās. Vismaz vienreiz gadā – līdz ar peldsezonas atklāšanu.

Var jau teikt, ka ceļu satiksmes organizācijā pastāv daudz augstāki riski un tās atstāšana bez uzraudzības uzšautu debesīs ne vienu reiz vien vairāk autovadītāju, līdzbraucēju un gājēju. Protams. Bet ar tādu pašu pārliecību varam teikt, ka ikviena dzīvība, kuru mums izdodas nosargāt, ir zelta vērtē, neatkarīgi no tā vai esam spējuši likt apstāties orgānu donoram, kam vējš galvā svilpo, vai apreibušam fanātam zemūdens niršanā.

Autors ir Latvijas Peldēšanas federācijas ģenerālsekretārs

 

Komentāri (7)

Absints 29.05.2015. 12.32

Jautājums jau vienkāršs – lai organizētību slīcēju glābējus arī tajā meža ezeriņā ir vajadzīga nauda. Kur to ņemt? Vai precīzāk – kam atņemt, pārdalīt?

Bez tam mums ir augsts pašnāvnieku procents – arī tur vajadzēt ko darīt.

Uz zīdaiņu mirstība, aborti. Darba vietās ir daudz pārkāpumu-.. Un Sudānā badā mirst bērni…

Vajag! Taisnība! Piekrītu! Tik no kā pārdalīt?

Otra doma, kas ienāk prātā – cik daudz cilvēks ir jāsargā no sevis paša? Jāatrunā no pašnāvības, jāglābj no slīkšanas, jāsprādzē drošības jostas, jāatgādina, ka smēķēšana ir kaitīga? Varbūt, lai tie kas grib līst Vantīs, lai lien? Vai uzņemties par sevi atbildību nebūtu katra paša uzdevums? Jeb man ir arī jāatbild par Annu, lai nesmēķē, nepeldas, nelec, nerāpjas, piesprādzējas?

+3
0
Atbildēt

3

    AivArs > 29.05.2015. 12.43

    Jā, problēmu ir daudz un droši vien visam naudas nekad nepietiks. Taču tas nenozīmē, ka tās nevajadzētu risināt. Vismaz preventīvi.

    Otra lieta – par drošību ir jāmaksā, bet ne vienmēr vajadzīga liela nauda, lai iegūtu labu rezultātu. Un ne vienmēr kādam tā ir jāatņem. Ja, piemēram, ceļu satiksmes drošības profilaksei nepieciešamie līdzekļi tiek iegūti pašas nozares ietvaros, tad kāpēc citur to nevar darīt? Sabiedrībai kopumā ir jāapzinās savas problēmas un kopīgi tās jārisina. Arī iemaksājot kādu centu kopējā katlā

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kristaps_freimanis > 29.05.2015. 13.05

    “Otra doma, kas ienāk prātā – cik daudz cilvēks ir jāsargā no sevis paša? Jāatrunā no pašnāvības, jāglābj no slīkšanas, jāsprādzē drošības jostas, jāatgādina, ka smēķēšana ir kaitīga?”

    ===

    Dzīvi un veseli ļautiņi strādā un maksā nodokļus, tāpēc vismaz kaut kāda atrunāšana un pierunāšana un paradumu veidošana (sprādzēšanās) ir vajadzīga, cita lieta, ka tā ir jālidzsvaro ar cieņu pret cilvēka autonomiju.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Ēriks > 29.05.2015. 17.38

    Varbūt skolā vajag iemācīt peldēt,tas būs lētāk.Un mācīt tikumību,lai pēc nepareizas dzīvošanas nevajadzētu iet slīcināties.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Tezos 15.08.2019. 11.57

… [Trackback]

[…] Here you can find 84125 more Info to that Topic: ir.lv/2015/05/29/vai-sliceja-glabsanai-jabut-pasa-sliceja-rokas/ […]

0
0
Atbildēt

0

tractable.pl/ 06.08.2019. 21.46

… [Trackback]

[…] Information to that Topic: ir.lv/2015/05/29/vai-sliceja-glabsanai-jabut-pasa-sliceja-rokas/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu