9.maijs. Post factum 47

9.maijs pie Uzvaras pieminekļa. Foto: Vadims Lopatenoks, F64
Roberts Rasums
Print Friendly, PDF & Email

Šajā dienā ieraugām nozīmīgu sabiedrības minoritāti, kura visu gadu veiksmīgi ir noslēpta no sabiedrības acīm

9.maijs mūsu acīs ir mirklīgs diskomforta avots, kaut kas līdzīgs pavasara alerģijai, kas katru gadu neizbēgami ierodas, tiek pārdzīvota, izslimota, izsūdzēta un aizmirsta. Līdz nākamajam pavasarim. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu pazuduši mūžīgie jautājumi par to, kur visu pārējo gadu paliek pavasara alergēni, no kuriem viens neapšaubāmi ir 9.maija jautājums.

Izvairoties no ierastās retorikas par to, kad īsti beidzās Otrais pasaules karš un cik lielā mērā šajā datumā tiek svinēta reokupācijas gadadiena, šo datumu var apskatīt citādi. 9.maijs ir problēma. Liela, neatrisināta un Latviju apdraudoša problēma, kas ir daudz nozīmīgāka nekā kārtējais politiskās diskusijas iemesls vidējā tautieša virtuvē.

9.maija pasākumi un tiem sekojošā ažiotāža ir simptoms, kas liecina, ka Latvijas sabiedrības ķermenis ir slims, tomēr, pretēji vispārīgajam uzskatam, mūs nav skāris audzējs, drīzāk tas ir asinsizplūdums, kas ir lokalizēts, taču ne izārstēts, un reizi gadā tas ar apskaužamu regularitāti plīst. Lai kāda būtu ikdienas retorika par šiem cilvēkiem, kas katru gadu svin mistisku uzvaru mistiskā karā (būsim reāli, vidējā cilvēka izpratne par Otro pasaules karu nesniedzas tālāk par dažām ūsainām personālijām), 9.maiju vajadzētu apskatīt ārpus Otrā pasaules kara diskursa.

Šajā datumā ir redzams kas interesantāks – nozīmīga sabiedrības minoritāte, kuru varētu nodēvēt par 9.maija kopienu un kura visu gadu veiksmīgi ir noslēpta no sabiedrības acīm.

Paradoksālā kārtā šī kopiena nav Latviju apdraudoša tiešā veidā – tā ir no Latvijas izolēta un izolējusies. Agresīva šī kopiena kļūst tikai tad, kad tās postpadomju pasaulīte tiek aizskarta. Šajā gadījumā termins „postpadomju” nav jāuztver negatīvi, vienkārši ir jāsaprot, ka to nevar nosaukt par pilntiesīgu Latvijas sabiedrības daļu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo kopienu ar Latvijas sabiedrību nekas nesaista – pēc Padomju savienības sabrukuma tā lielākoties nav spējusi iekļauties jaunajā valstī, taču ceļa nekur citur tai nav. Īstenībā Uzvaras dienas svinības ir vienīgais, kas šiem cilvēkiem rada iespēju sajusties kā piederīgiem kaut kāda kolektīva daļai, tas pat nav tautības jautājums, jo tautība ir tiek pakārtota politiskai pārliecībai, nevis otrādi. Visādā citādā veidā šī kopiena ir visai pazudušu indivīdu bars, kuru raksturo divas lietas: a) viņiem nepatīk tas, kāda situācija ir pašlaik un b) viņi ir gatavi pārmaiņām.

Pārējais sabiedrības ķermenis par šo savu, turpinot izteikties anatomiskos terminos, zilumu ir visai vienaldzīgs, jūtoties pat apmierināts par A izteikumu (jo tas ļauj turpināt šo grupu neņemt vērā, sak’ negribi – nevajag) un ierastā, sev raksturīgā pesimismā, skatoties uz B izteikumu. Rodas iespaids, ka sabiedrību tā vai citādi mierina cerība, ka šī kopiena vienkārši izmirs, aiz sevis atstājot kaut kādā mistiskā veidā veiksmīgi integrējušos sabiedrības daļu. Tā turpinās aizvien spēcīgāka savstarpēja izolācija, kas tālākā nākotnē var vest tikai pie visām nepatīkamām sekām.

Tajā pašā laikā jebkurš kopienas mēģinājums kaut ko darīt B izteikuma labā tiek uztverts kā skandāls vai, labākajā gadījumā, ar stingrām aizdomām. 9.maija kopiena apzinās to, ka pastāvēt pati par sevi tā nav spējīga – pēc PSRS sabrukuma to kopā saista tikai atrašanās izolētā pozīcijā no pārējās sabiedrības, taču uz tāda pamata nav iespējams attīstīt tālāku eksistenci. Šā iemesla dēļ kopiena meklē tādu pārmaiņu ceļu, kas radītu jaunu centru tās pastāvēšanai, neliekot zaudēt tās identitātes druskas, kas ir palikušas, tai skaitā nejusties cietējiem Otrā pasaules kara kontekstā.

Nav dūmu bez uguns. Notikumi Krimā un Austrumukrainā parāda, ka vismaz sākotnēji šāda sabiedrības daļa kaut daļēji tik tiešām ir gatava „bučot tankus”.

Tomēr būtu pavisam muļķīgi uzskatīt, ka Krievija ir kaut kāds dzīves ideāls šai kopienai, drīzāk tā ir iespēja izlauzties no izolācijas kā atzītai sabiedrības daļai.

Šis ir svarīgs punkts, jo tas parāda iespēju pieņemt, ka abas daļas varētu pastāvēt viena otrai blakus, tajā pašā laikā izvairoties no mistiskas divkopienu sabiedrības veidošanas, vajadzīgs ir tikai šīs grupas deizolēt.

Šīs esejas mērķis, ko ir nepieciešams uzsvērt, nav dot 9.maija kopienai autonomiju vai likt balstu divkopienu sabiedrībai Latvijā. Tā vietā Latvijā beidzot ir nepieciešams spēks, kas ir gatavs abām grupām norādīt, ka tās savā starpā realitātē nav antagoniskas. Patiesībā šīs grupas šķeļ uzskats, ka kādai no tām ir lielākas tiesības dzīvot šeit nekā otrai, ka viena ir okupanti, savukārt otra – cietēji. Tas pat nav jautājums par kultūru, jo realitātē jau 20 gadus šīs abas kultūras veiksmīgi sadzīvo kopā, spējot vienlaikus viena otru tolerēt un neizzust.

Risinājums ir vajadzīgs vienkārša iemesla dēļ – situācija ir kritiska un reiz tā no stāvokļa „kritisks, taču stabils” varētu pāriet stāvoklī „miris”. No 200 000 cilvēku izdalījusies neliela radikāļu daļa varētu radīt lavīnveida reakciju, kas beigtos ar jaunu 1905.gada revolūciju. Rezultāts, visdrīzāk, nedotu nekādas nopietnas politiskās konsekvences, taču sociāli tā būtu tāda pati katastrofa, kāda izveidojās pēc 1905.gada starp latviešiem un vāciešiem, kuru starpā esošā platā plaisa pārvērtās nepārvaramā aizā.

Meklējot risinājumus, ir jāatgriežas pie Latvijas sabiedrības tabu – 9.maija un 16.marta. Uzskatīt šīs dienas par karavīru, upuru vai kādām citām piemiņas dienām realitātē ir smieklīgi – veterāni šajās dienās ir otrajā plānā. Šīs dienas ir simbolisks pušu determinācijas līdzeklis – realitātē nav iespējams norobežoties no kāda šā datuma, jo eksistē pierādījums no pretējā – ja persona ir izvēlējusies atzīt 9.maija eksistenci, tad tā atrodas pret to neatzinušo sabiedrības daļu un vice versa.

9.maija kopiena ir izolēta no pārējās sabiedrības, taču arī pārējā sabiedrība ir izolēta no 9.maija kopienas, abas jūtas viena otras apdraudētas, abas redz otru kā oponentus.

Kā jau tika minēts agrāk, 9.maijs ir vienīgais, kas šo kopienu satur kopā, tāpēc to var (un vajag) izmantot šīs sabiedrības daļas deizolācijai. Tieši tādēļ 16.marts ir svētīgs Latvijas integrācijas politikas instruments, ko nevienam nav drosmes izmantot – jebkurā retorikā tas dabiski līdzsvaro 9.maiju. Tas ir akmens gan kreiso, gan labējo pušu dārziņā – kreisie spēki tik tiešām Latvijā varētu būt sabiedrības integrācijas flagmanis, ja tie būtu spējīgi uzskatāmi parādīt varēšanu atrasties abās pusēs, savukārt centriski labējo spēku vēlme norobežoties tikai veicina pušu konfliktu. Ir ļoti svarīgi saprast to, ka nostāšanās tikai vienā pusē ir abpusgriezīgs zobens, kas tajā pašā laikā atgrūž pretējo.

Sabiedrība var iztikt bez 16.marta un varētu iztikt bez 9.maija, par to nav šaubu, taču neviens cits datums nerada tik stipru 9.maija kopienas reakciju kā 16.marts, tāpat kā ikdienā nekas tik ļoti neaizskar pārējās sabiedrības jūtas kā 9.maijs. Vienkāršs likums nosaka, ka dubults noliegums ir apstiprinājums – ja politiskā elite masveidīgi būtu spējīga apmeklēt abus pasākumus bez ironijas pilnu lenšu apsietiem vainagiem, paziņojot, ka ir beidzies gan karš, gan okupācija, tas, iespējams, ļautu sabiedrības daļām atzīt vienai otras eksistenci, jo lepnums aizskarts būtu abām vienādi, vienlaicīgi un bez iespējas patverties pie kāda „savējā”.

9.maijs ir nozīmīga 9.maija sabiedrības identitātes daļa, kuras atzīšanu pārējā sabiedrība varētu pieņemt tikai tad, ja redzētu tikpat radikālu nostāšanos arī otrā pusē. Protams, tas, ka pēkšņi “Saskaņas centrs” vai “Visu Latvijai!” noliktu ziedus un pateiktu kādu labu, skaļu vārdu par attiecīgi 16.martu vai 9.maiju, ir iedomājams tikai cilvēkam ar ļoti plašu iztēli, taču tas varētu būt pirmais solis uz jēgpilnu sabiedrības ārstēšanu. Vispirms ir jānolīdzina krasti un tikai tad starp tiem var būvēt tiltu.

Autors ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes students

 

Komentāri (47)

Neticis 14.05.2015. 13.46

No kurienes autors izsecināja, ka “9. maija kopiena” ir gatava pārmaiņām?

Man šķiet, ka šī kopiena kā reiz nav vēlējusies mainīties 25 gadus, un arī nevēlas to darīt.

+20
-1
Atbildēt

1

    edge_indran > Neticis 14.05.2015. 16.55

    ——–

    “Cilvēki no Latvijas emigrēs vēl trīs četrus gadus, kuru laikā valsti pametīs vēl aptuveni 100 000 iedzīvotāju, prognozē 2011.g. Spīdolas balvas ekonomikā ieguvējs, Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans.” http://bnn.lv/eksperts-tuvako-gadu-laika-latviju-pametis-vel-100-000-cilveku-46702

    ===============================================================================

    No pētījumiem par aizbraucējiem var izdarīt šādu secinājumu par “gatavību pārmaiņām” (mobilitāti). 9. maija – Eiropas dienas svinētāju kopienā jau daudzu tautību bērni piedalās, daudzās ES valstīs.

    https://www.youtube.com/watch?v=5FAyLag5cog

    0
    -1
    Atbildēt

    0

klans 14.05.2015. 12.24

Tev, puis, vēl jāpastudē.

+21
-2
Atbildēt

2

    aivarsk > klans 15.05.2015. 15.20

    Kara beigu atzīmēšana atšķiras, piemēram, Norvēģijā un krievijā ( tai skaitā, viņuprāt, provincē vai iekarotajā teritorijā ar nosaukumu Latvija) Norvēģijā, Francijā u.c. atzīmē atbrīvošanos, uzvaru pār Hitleru, piemin kritušos. Pie mums viņi atzīmē uzvarēšanu, pusEiropas okupāciju, kak mi ņemcov naibaļi! Un tā ir būtiska atšķirība! Tas, kas viņiem šeit traucē ir “fašisti ņedabitije” un to sponsorē un atbalsta krievija visiem spēkiem!

    Ja toreiz 90tajos mēs būtu viņiem iedevuši pilsonību un “integrējuši”, mēs nekad nebūtu ne ES, ne NATO valsts.

    Tieši tā izdarīja Ukraina. Lūk IDEĀLS piemērs, kas notiek ja krievus iesaista valsts pārvaldē.

    Lietuva arī nav piemērs, Lietuvā ir 90 % lietuviešu un viņiem “aliens” pases būtu dārgāk drukāt, nekā nedrukāt! Lietuvā krievu faktiski nejūt, tie NEKO neietekmē.

    http://www.csb.gov.lv/sites/...

    Bez tam, saskaņa nav Latvijas partija, tā ir krievijas kremļa partija, pielaist to pie varas nozīmē – uzreiz atdoties krievijai. Padomā- visas pielaides, iespēja bloķēt jebkuru lēmumu valdībā, piekļuve resursiem, milzīgs polulisms uz valsts izsaimniekošanas rēķina, kā Rīgā!

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

    lno > klans 14.05.2015. 12.34

    Apzinīgi un nopietni:)

    +13
    0
    Atbildēt

    0

Ciniķis 14.05.2015. 16.20

Autors ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes students – vēl viens ijabizācijas upuris…

+14
0
Atbildēt

7

    Valdis Eiserts > Ciniķis 14.05.2015. 22.30

    Fikseris! Vai 9.maijs vairs nav Eiropas diena!?

    0
    0
    Atbildēt

    0

    edge_indran > Ciniķis 15.05.2015. 01.16

    ———–

    Vajag smaidīt un uzdziedāt, tad sapratīs!

    Ein bißchen frieden / A little peace (2015)

    https://www.youtube.com/watch?v=UODTKKbYK9M

    0
    0
    Atbildēt

    0

    edge_indran > Ciniķis 14.05.2015. 16.41

    ———Roberts Razums:”Šajā dienā ieraugām nozīmīgu sabiedrības minoritāti, kura visu gadu veiksmīgi ir noslēpta no sabiedrības acīm.”

    ===============================================================================

    Būsim reāli,jo Latvijas eiropeizācija un Rietum-krātijas vērtību iedzīvināšana nenorit “kā pa sviestu” – un 9.maijā “baļķi savā acī” nevar ieraudzīt objektīvu iemeslu dēļ:

    “Teikmanis: Latvija dzīvo pēc Eiropas laika un 9.maijā atzīmē Eiropas dienu”

    http://www.la.lv/teikmanis-latvija-dzivo-pec-eiropas-laika-un-9-maija-atzime-eiropas-dienu/

    https://www.youtube.com/watch?v=DQ9lyEKuWi8

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Valdis Eiserts > Ciniķis 14.05.2015. 23.49

    Tad runā ar sevi, liec mieru Teikmanim.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Fikseris > Ciniķis 14.05.2015. 22.39

    Runa iet par WW2 beigām, nevis Šūmana deklarāciju 1950. gadā.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Fikseris > Ciniķis 15.05.2015. 00.16

    Es saprotu par ko Teikmanis runā, bet krievi to nesaprot. Viņi domā ka Teikmanis runā par “viņu” 9. maiju.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Fikseris > Ciniķis 14.05.2015. 17.01

    Teikmanis sajaucis 9. maiju ar 8. Tie kuri svin 9. maiju ir āzija, nevis Eiropa, un vērtības tur ir pavisam citas.

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu