Narciss un Zeltamute

Jaunā grāmata par Stīvu Džobsu – pazinēju uzrakstīts izaugsmes stāsts

Pusaudža gados uz mani iespaidu atstāja Hermaņa Heses grāmatas. Stikla pērlīšu spēle, Stepes vilks, bet īpaši Narciss un Zeltamute. Tas ir stāsts par mūku Zeltamuti, kurš pēc čigānu skaistules sastapšanas pamet klosteri, «dzīves jēgu» atrod romantiskās dēkās un kļūst par klejojošu mākslinieku; un tas ir stāsts arī par klostera skolas skolotāju Narcisu, kurš mūžu ziedo grāmatām, bet, kad abi pēc gadiem satiekas, ir kļuvis par klostera priekšnieku. Romānā aprakstītajās izvēlēs ietverta gan kāda vispārcilvēciska «patiesība», gan man – mākslas skolas censonim – nozīmīga mācība. Kad pēc gadiem mēģināju Hesi pārlasīt, par savu sajūsmu izjutu ar kaunu sajaukušos neizpratni – laikam ir tā, ka jaunībā nozīmīgajam labāk tur arī palikt.

Iespējams, tāpat kā mana paaudze uzauga ar Hesi, uz tagadnes jaunajiem cilvēkiem līdzīgu iespaidu varētu atstāt nostāsti par Apple dibinātāju Stīvu Džobsu, jo īpaši nesen iznākusī Brenta Šlendera un Rika Teceli biogrāfija Kā kļūt par Stīvu Džobsu jeb Kā neprātīgs censonis pārtapa par vizionāru un līderi. Vēl pirms tās parādīšanās tagadējie Apple virzītājspēki, arī uzņēmuma vadītājs Tims Kuks un vadošais dizainers Džonatans Aivzs, atzina, ka beidzot tapusi biogrāfija, kurā 2011.gadā 56 gadu vecumā mūžībā aizgājušā Džobsa dzīvesstāsts izklāstīts pienācīgi, iztiekot bez nostāstu, priekšstatu un puspatiesību pārstāstīšanas. Vislielāko Apple darbinieku nepatiku bija izraisījusi tūliņ pēc Džobsa nāves steigā iznākusī viņa autorizētā un sadarbībā ar pašu tapusī Valtera Aizaksona grāmata, kurā Džobss tika atainots kā savā «realitātes mākonī» mītošs sociopātisks nelga. Abu grāmatu atšķirību nav grūti samanīt. Aizaksons pie darba ķērās Džobsa dzīves pēdējos gados, bet par senākiem notikumiem varēja uzzināt vai nu no tobrīd daudz pieredzējušā Džobsa, vai viņa draugu, biedru vai ienaidnieku stāstītā. Abi jaunās biogrāfijas autori, kas grāmatas vēstījumu veido no kopīga «es» skatpunkta, ar Džobsu bijuši pazīstami un tikušies gadiem ilgi – arī tad, kad Džobsu no Apple izstūma un viņu bija pārņēmusi ideja izkonkurēt Apple ar datorražošanas uzņēmumu NeXT.

Jaunā biogrāfija ir klasisks trīsdaļīgs attīstības jeb izaugsmes stāsts, sākot ar Džobsa un Stīva Vozņaka centieniem garāžā uzbūvēt personālo datoru, tad pirmā Apple Macintosh datora radīšana, sekojušās neveiksmes, Džobsa nespēja ar tām tikt galā, aiziešana no Apple, vēl lielāka un dārgāka neveiksme, mēģinot radīt NeXT, tai sekojusī pirmā lielā veiksme, no Džordža Lukasa pārpirkto kino specefektu radīšanas uzņēmumu pārvēršot par pasaulē pirmo sava veida digitālās animācijas studiju Pixar, un visbeidzot ar triumfu atgriežoties nīkuļot sākušajā Apple. Paralēli šim biznesa un tehnoloģiju attīstības stāstam rit kaut kas, ko varētu nodēvēt par Džobsa «garīgo ceļojumu», un tajā ir vieta gan viņa jaunības dienu nepacietībai un neiecietībai, gan «garīguma meklējumiem» Indijā pēc aiziešanas no Apple 1985.gadā (noprotams, ka nekāds garīgums netika atrasts), klejojumiem pa Eiropu un, protams, pieredzei, kas nāca līdz ar NeXT izgāšanos (1997.gadā Apple to pārpirka, un tas Džobsam dāvāja atgriešanās iespēju) un negaidīto Pixar veiksmi. Jā, pie savdabīgiem garīgiem meklējumiem var pieskaitīt arī Džobsa cīņu ar slimību un vēlmi atteikties no tradicionālās medicīnas. Taču pat šādā kontekstā gribas atkārtot banalitāti par to, ka talantīgu cilvēku neveiksmes ir interesantākas, nekā netalantīgo veiksmes.