Miķelis ir īpašs dakteris. Viņam uz palodzes dīgst paprikas un tomātu stādi. «Jo gribu nomirt vesels!» viņš smejas. Lielākoties pārtiku izaudzē pats, dzīvnieku izcelsmes produktus neēd. Pirms 20 gadiem palasījis grāmatas par uzturu un sapratis, ka nelipīgo slimību izraisītāji saistīti ar vidi un uzturu. Bez gaļas, piena un olām ēdienkartē sajuties labāk. Ikdienā arī redz, kas darās lopu fermās, tāpēc ēst gaļu nespētu. «Dzīvnieks tik mazā sprostā, ka nevar apgriezties,» Žunda stāsta, ka uz govju fermām, kur galvu skaits ir ap simtu, viņš nebrauc. Dzīvnieks tur esot darba mašīna – teļam jādzimst konkrētā mēnesī, pienam jābūt noteiktā daudzumā. Konveijers. Ne reizi vien ārstam lūgts, lai iešļircina govīm hormonus, kas liek labāk strādāt olnīcām, un govs sāk meklēties dažu dienu laikā. «Es to nedaru. Ja ir olnīcu mazspēja, tad jā, bet ne jau speciāli. Nabaga dzīvnieks…»
Viņam esot pretenzijas arī pret māk-slīgo apsēklošanu, viņš to neveic. Fermu skaits gan Saldus pusē pieaugot. «Vēl nav tik traki kā ārzemēs, kur ož pēc fermām un rūpniecības. Mums paveicies – smaržo mežs. Skuju, priežu jaunaudze.»
Tomēr darba dakterim pietiek, un viņš spēj strādāt saskaņā ar sirdsapziņu: dodas uz nelielām saimniecībām, pieņem praksē kaķus un suņus. Arī pa kādam papagailim, bruņrupucim. «Pirms divdesmit gadiem tādu ādas slimību nebija, arī tik daudz ar vēzi neslimoja dzīvnieki,» saka Žunda. Iemesls – vide, pārtika. Lētu kaķu barību Žunda salīdzina ar čipsiem un kolu. Tā uzbaro. «Kad saku – jāmaina ēdienkarte, man atbild, ka kaķis neko citu neēdot. Nu ko, tad turpinām barot ar to pašu un dodam medikamentus?» Ieteicamāk esot ēst gaļu, zivis, biezpienu vai profesionālo barību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.