Trīs latvieši pavada sešas dienas pasaules noslēgtākajā valstī – Ziemeļkorejā un bieži vien jūtas kā nokļuvuši Džordža Orvela romānā
Ziemeļkoreja un tās vadoņa kults lūgtin lūdzas, lai tiktu parodēts. Nu kaut vai ar aizliegumu necienīgi izturēties pret avīzi, kurā nodrukāta vadoņa fotogrāfija. Avīzi aizliegts ne tikai saburzīt, bet pat pārlocīt uz pusēm. Mauzolejā, kur atdusas abi iepriekšējie aizsaulē aizgājušie valsts vadoņi, ar pilnu nopietnību tiek apgalvots, ka Kima Čenira nāvi 2011.gadā Ziemeļkorejā sāpīgi pārdzīvojusi ikviena dzīva radībiņa – dzērves pat lidojušas šurp kāšiem vien. Kā izrādās – lai paraudātu. Savukārt pirms divdesmit gadiem mirušais Kims Irsens joprojām bauda «mūžīgā prezidenta uz mūžu» statusu, kas faktiski nozīmē, ka Ziemeļkoreja ir pasaulē vienīgā nekrokrātija jeb valsts, ko vada miris prezidents.
Ziemeļkoreja ir arī viena no noslēgtākajām valstīm pasaulē, ko apmeklēt izdodas tik niecīgai saujiņai ārzemnieku, vidēji – ap 3000 tūristu gadā. Atšķirībā no agrākiem laikiem mobilos telefonus uz robežas vairs neatņem, taču lielas jēgas no tiem nav, jo pieslēgties tīklam nav iespējams, un tas pat nav izmantojams kā ierīce interneta lietošanai – tā valstī nav vispār. Tā vietā, vismaz «uz papīra», esot pašu neatkarīgs tīmeklis intranets.
Visiem iebraucējiem, tajā skaitā mūsu triju cilvēku grupai no Latvijas, tiek norīkoti divi gidi un šoferis, kas uzrauga katru soli – tik cieši, ka gidiem pat pavēlēts naktis pavadīt viesnīcā, nevis ļauts doties mājās. Uzraudzīti tiek arī paši gidi, bet viesnīcā atrodam pierādījumus, ka mūsu prombūtnes laikā pārmeklētas mantas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.