„Sveika, Latvija!” šogad saka četrpadsmit jaunieši no Austrālijas un Amerikas 3

"Sveika, Latvija!" jaunieši laikraksta "Laiks" redakcijā kopā ar saviem pavadoņiem. Foto: Lāsma Gaile
Lāsma Gaile
Print Friendly, PDF & Email

ALA organizētās izglītības programmas vasaras nometnē iegūtā draudzība ir iemesls turpināt iesākto Latvijas izzināšanu

„Gribu kaut ko latvisku!” Rīgas kafejnīcā „Fabrika” pie letes skaļi prāto Amerikas latvieši, pētot ēdienkarti. Viņi ir „Sveika, Latvija!” grupas vadītāji. Kad pusdienas galā un jāsteidzas uz latviešiem ārpus Latvijas iznākošā laikraksta „Laiks” redakciju, grupas vadītāja Anita Ozola bērniem vaicā, kā garšojis ēdiens. Atbildes ir dažādas – daži neko tādu nav mājās ēduši, citi nedaudz atturīgi atbild, ka ir ēsts arī kas garšīgāks.

Pagājušajā nedēļā Latvijā ieradās grupa Amerikas un Austrālijas latviešu bērnu, kuri nākamās divas nedēļas apceļos Latviju. Amerikas Latviešu apvienības (ALA) izglītības programmas „Sveika, Latvija!” mērķis ir ļaut Amerikas latviešu bērniem ieraudzīt Latviju, tās kultūru un uzlabot savas valodas zināšanas. Divu nedēļu laikā plānots apskatīt Latvijas ievērojamākās vietas un pavadīt laiku kopā ar vietējiem latviešu bērniem.

Šogad „Sveika, Latvija!” apciemos Madonas novada Mārcienas pamatskolu un Rēzeknes novada Maltas 1.vidusskolu, satiksies ar abu skolu audzēkņiem. Ceļojuma noslēgumā bērni viesosies ASV vēstniecībā Latvijā un satiksies ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu (Vienotība).

Bērni ļoti gaidījuši „Sveika, Latvija!” ceļojumu, Ir.lv stāsta viena no pieaugušajām līdzbraucējām Karīna. Dažs jau četrus gadus – kopš piektās klases – plānojis, kā brauks uz Latviju. Austrālijas latviešu bērniem vispirms ir jāpabeidz Daugavas skola, lai varētu doties „Sveika, Latvija!” ceļojumā.

To apstiprina arī bērni, ar kuriem sarunājos. Piemēram, Gustavs Latvijā sakās bijis jau divpadsmit reizes, bet šurp braukt gribas joprojām.

Savukārt Annelī un Ieva no Ņujorkas stāsta, ka arī ļoti gaidījušas ceļojumu. Pat īsti nevarot nosaukt, ko visvairāk gribas redzēt nākamo divu nedēļu laikā. Vienkārši ir prieks būt Latvijā un Rīgā, kura, salīdzinot ar Ņujorku, ir krietni tīrāka, te ir vairāk zaļuma un mazāk cilvēku.

Arī Tomass no Austrālijas ir priecīgs būt Latvijā. Viņš stāsta, ka ar interesi apmeklējis latviešu skolu, un pieļauj iespēju, ka nākotnē varētu pārcelties uz dzīvi te.

Daudziem bērniem ir latviski vārdi – Sabīne, Gustavs, Ieva un Zīle, kas pat Latvijā ir reti vārdi. Šajā „Sveika, Latvija!” braucienā dodas četrpadsmit jaunieši vecumā no trīspadsmit līdz piecpadsmit gadiem.

Pārpildītās kafejnīcas burzmā apsēžos pie viena galda ar Mārci un viņa mammu Inesi (sirsnība viņa balsī, sakot: „Tā ir mana mamma!”, ir pāri plūstoša un burbuļojoša) no Amerikas un Karīnu no Melburnas Austrālijā. Visi trīs bērnu pavadoņi.

Pašai liekas, ka cits uz citu raugāmies kā uz eksotiku. Es – ar lauku meitēna plati ieplestām acīm uz ļaudīm no tālās zemes pāri plašajam Atlantijas okeānam, Amerikas, bet viņi uz mani – dzimušu un uzaugušu Latvijā – viņiem tālā zemē, ko par sapņu zemi padarījuši vecāku un vecvecāku stāsti.

„Tu esi pavisam latviete?” man vaicā Inese. Viņai šī ir pirmā viesošanās reize Latvijā.

„Mammu, nedzirdi to akcentu?” tūlīt pat no galda otras puses iesaucas Mārcis. Puisis neslēpj, ka pagājušajā gadā kopā ar citiem Amerikas latviešiem piedalījās Dziesmu svētkos.

Savukārt Karīna jau vairākus gadus māca Daugavas skolā Austrālijā, tāpēc ceļojumi uz Latviju un latvietība ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Šoreiz viņa devusies līdzi gan pavadīt jaunāko meitu viņas pirmajā braucienā uz Latviju, gan citus Austrālijas latviešu bērnus.

Latviešu skolas nedēļas nogalēs, vasaras nometnes, deju pulciņi un koris – tie ir veidi, kā latviešu kultūra Amerikā un Austrālijā tiek nodota nākamajām paaudzēm.

„Pirmie gadi ir grūti. Ir tiešām jāstrīdas ar bērniem,” Karīna atzīst, ka ar pamatskolas vecuma bērniem ir grūti. Ir strīdi par to, kāpēc tas vajadzīgs, kāpēc uz skolu jāiet arī brīvdienās, kamēr citiem tā ir brīvdiena. Daugavas skola Austrālijā ir obligāta līdz astotajai klasei, četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumam, pēc tam var izlemt – turpināt mācības latviešu skolā vai nē.

Bērni, ar kuriem runāju, atzīst – celties agri no rīta nepatīk. Toties visi ir vienisprātis, kas iegūtās zināšanas ir vērtīgas.

Karīna gan ir novērojusi, ka kaut kas jauniešos mainās un dumpība pāriet.

Tam piekrīt arī Mārcis. Viņš atzīst, ka agrāk nav sapratis, kāpēc jāmācās latviešu valoda, taču tagad viņš to novērtē. Puisis uzskata, ka tagad viņam ir divas dzīves – viena kā amerikānim, otra kā latvietim. Viņaprāt, tas ir liels ieguvums.

Inese domā, ka te liela loma ir vasaras nometnēm, kuru laikā bērni vairākas nedēļas pavada kopā un cieši sadraudzējas. Draudzība ir iemesls turpināt iesākto un gaidīt nākamo vasaru.

Galvenais neesot kultūra, bet gan draudzība, prāto Mārcis. Jaunieši uz latviešu nometnēm brauc galvenokārt, lai draudzētos. Kultūra un latvietība nāk pēc tam.

„Manu bērnu draugi ir tikai latvieši,” teic Karīna. „Viņus saista kas vairāk nekā tikai skola.”

„Mums ir bagātāka dzīve!” Inese papildina un teic, ka viņas amerikāņu draugi pat esot izrādījuši skaudību. Savukārt Mārcis saka – esot dažādi.

„Tā – ai, whatever, ka es eju uz to savu funky folk dancing,” viņš rausta plecus. Novēroju, ka Amerikas latviešu jaunieši savā runā iestarpina „whatever” un „like” tikpat daudz kā viens otrs tepat Latvijā dzimušais.

„Austrālija ir diezgan multikulturāla,” saka Katrīna. Austrāļus nepārsteidz viņas piederība latviešu kopienai, jo Austrālijā dzīvo vēl daudzu citu tautību pārstāvji, piemēram, grieķi, itāļi, teic Karīna.

Viņa stāsta, ka meitas Līsas draugi esot pat teikuši, ka viņa var būt laimīga, ka viņai ir cita kultūra un valoda, kurā sarunāties.

Visi pie galda sēdošie atzīst, ka nereti izmantojuši latviešu valodu, lai aprunātu citus. Lai gan Karīna atzīst, ka var gadīties arī iekrist – ir bijušas reizes, ka aprunājamais ir sapratis latviski.

„Man vienmēr patīk atgriezties Latvijā. Katru reizi, jau kopš pirmās reizes, kad esmu te viesojusies, jūtos kā mājās,” saka Karīna. Vai viņa vēlētos pārcelties uz dzīvi Latvijā? Nē, doma par garajām, aukstajām ziemām sievietei nepatīk (viņa pieļauj, ka to dēļ cilvēki te nav tik smaidīgi kā Austrālijā), turklāt zināms, ka te skolotāja darbs nav labi apmaksāts.

ALA dibināta 1951.gada 24.februārī ar mērķi apvienot latviešus Amerikā un iestāties par viņu interesēm. Šis ir 32. „Sveika, Latvija!” ceļojums, un šādi pasākumi tiek rīkoti kopš 1997.gada.

 

Komentāri (3)

intars_busulis 19.08.2014. 17.36

Puntains raksts, pilnīga saraudājos ☺ Tikai kapēc jāiet kautkādā daugavas skolā un vē brivdienās? No pieredzes zinu ka valoda nāk ja to mājā lieto. Man tētis nav latvietis, viņs pat nesaprot latviski, vismaz neizrāda ka saprastu un mājās runāju gan vienā gan otrā valodā. Un kas tas par ākstīsanos uz 14 dienām? Tad labāk gadu pamācās Latvijas skolā kā man to nokārtoja. Pazuda akcente apguvu rakstību samācīja man rupjas vārsmas un kāds no manis ko samācījās. Bet tā punķainā viesošanās neko jēgā nedod. Un kas tas par stulbumu tikai draudzēties latviešiem, dīvaina apkārtne kur ko tādu saprot. Un gribat teikt ka vietējie tādu bērnu draudzējas? Bet raksts bija punķains ☺

0
-4
Atbildēt

2

    Edgars > intars_busulis 20.08.2014. 20.25

    Thomas, tu esi parpratis so visu. Sie berni ir gajusi desmit vai vairak gadus katru sestdienu vai svetdienu uz latviesu skolu paraleli amerikanu/australiesu skolai, ka ari latviesu nometnes. Vini ir so pelnijusi un sis dod kontekstu visam, ko vini ir macijusi. Tas ari mudina turpinat macities Garezera vai citur un uzturet latviesu kulturu un draudzibas. Visiem braukt uz Rigu uz gadu macities nav reali. Redzu, ka esi gan apguvis latviesu vardus, bet varbut tu kadreiz ari iemacisies eleganta veida izteikties latviski un nevis berniskiga, ciniska toni ta, ka ists padomju cilveks kas nezin visus faktus.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    intars_busulis > intars_busulis 28.08.2014. 02.43

    Uhodgins, parasti svešinieku uzrunā rakstiski ar lielo burtiņu, bet tas tā. Man nav iebilduma ka meitenes un zēni redz pasauli, bet tas kā to pasākumu noorganizē. Un Tev tiesa ka tas dārgs prieks ar man pai prasīja lielu naudu pateikšu ka summa bija 9000 dolāri. To ne visi var celt, manā gadījumā bija mazāk jo dzīvoju savas valsts pārstāvniecības pajumtē. Bet kas atiecas uz to nacionalitātes uzturēšanu, tad pēc savas pieredzes saku latvieši nemaz nav tik draudzīgi. Nu jau piektais gads iet kopš pametu EU. Bet mani seit latvieši nepienem, to ko man pateica bija ļoti aizvainojoši. ‘Tu neesi latvietis!’Varbūt tā i patiesiba, jo piedzimu valsti kas nav Latvija, bet vienalga man mamma i latviete jo piedzima Liepājā. Vienīgais kas i patiesība, ka mamma nav sanēmuse Latvijas pasi jo Latvija tikai nesen pieņema dubult pilsonību. Tagad gan man gan mamai i divu dažādu valstu pilsonibas un neviena nav Latvijas, bet vienalga savu izcelsmi nenoraidu. Un varbūt valodas pēc tādas latviešu svēdienas skolas var turēt, bet valodu jākopj ģiemenē, nevis kautkādās krietiešu tipa skolās. Un ja valstiski pieietu šaij lietai tad varētu šadas gada garuma skolas uzturēt bez pašu skolēnu maka palīdzības. Bet Latvijā pat skolōtājiem algas nemaksā, tad ko prasīt no tādas valsts var?

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu