Kad Latvijas Nacionālajā operā top operas jauniestudējums, uz visiem solistu mēģinājumiem iet arī Inese Granovska (55). Viņa jau trīs gadus ir sufliere. «Sauciet mani par solistu glābšanas riņķi,» šāds apzīmējums Inesei šķiet atbilstošāks.
Inese vienmēr ir bijusi saistīta ar mūziku. Dziedāja Latvijas Radio korī (toreiz – Radio un televīzijas korī), pēc tam astoņus gadus Valsts akadēmiskajā korī Latvija, kopš 2000.gada strādāja operā. Kad Inese nosvinēja 50. dzimšanas dienu, viņa nolēma doties izdienas pensijā. Tikai pēc tam aptvērusi, cik ļoti pietrūkst skatuves un aplausu. «Raudāju vismaz mēnesi,» Inese uzliek roku uz krūtīm. Tādēļ, kad pirms trim gadiem operu režisoru asistente Dace Volfarte piezvanīja un sarunu sāka ar teikumu: «Reiz tu teici, ka operā darītu jebko,» Inese jutusies tā, it kā viņai būtu iedoti spārni. Viņa uzsver – opera ir kā narkotikas, kā kaislību pilna mīlestība, no kuras netikt vaļā.
Pirmais noteikums, kas Inesei bija jāņem vērā, – dziedāt viņa nedrīkst! Tikai klusi jāpasaka 1-2 vārdi, lai solists atcerētos dziedājumu. «Ja jūtu, ka dziedātajs aizmirsis melodiju, drīkstu padot toni. Bet nav bijusi vajadzība,» viņa skaidro. Parasti Inese savu darbu dara, sēdēdama sufliera būdā un sekodama dziedātāju acīm. Taču, ja scenogrāfija nepieļauj, ka skatuves priekšplānā ir redzams sufliera būdas jumtiņš, nākas sēdēt aizkulisēs. Vairākumam solistu pietiek uzmest acis suflierei, sadzirdēt dziedājuma pirmos divus vārdus, lai atcerētos tekstu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.