Latvijā pat cilvēki smaržo pēc pipariem, tas man atgādina par bērnību, piparkūkām un pīrāgiem – pirmos iespaidus senču dzimtenē aizrautīgi apkopo Brazīlijā dzimušais latvietis Kārlis Kāpiņš. Lai arī latviski viņš nerunā un Latvijā ir pirmo reizi, Kārlis apgalvo, ka jūtas te kā mājās. Ieradies pieredzes apmaiņas vizītē Bērnu slimnīcā – viņu uzaicinājis ārstu konferencē Frankfurtē sastaptais kardioķirurgs Valts Ozoliņš, bet tikpat svarīga pašam ir latviskās identitātes meklēšana. Kārļa tēvs vēlas atgūt Latvijas pilsonību, tāpēc daļa vizītes paiet arhīvā, neveiksmīgi dzenot pēdas bēgļu gaitās nozaudētajai vecvecāku laulības apliecībai.
Vecmāmiņa ir Kārļa dzīvākā saite ar latvietību – viņa ar bērniem runā tikai latviski, bet mazbērnus agrāk iesaistījusi dažādu tautu sadraudzības festivālā. Mazie ģērbuši tautastērpus, ēduši pīrāgus un auksto zupu, bet Kārļa māsa vilnas tautastērpā pat noģībusi no lielā karstuma. «Brazīlija man ir par karstu. Eiropā jūtos kā mājās. Pat kartupeļi man garšo labāk nekā rīsi vai pupiņas,» viņš skaidro, kāpēc Latvija viņam uzreiz iepatikusies.
Arī izaugsme esot acīmredzama, salīdzinot ar Rīgas attēliem no 80.gadiem, ko Kārlis redzējis latviešu luterāņu baznīcā Sanpaulu. Blakus arhitektūras pieminekļiem slejas jaunas ēkas, gaisā jūtams inovāciju gars. Viņš cer uz savu darbavietu uzaicināt arī dakteri Ozoliņu, jo Latvijas slimnīcās daudz labāks esot gan aprīkojums, gan ārstu zināšanas. Sarunas laikā Kārlim piezvana pacients no Brazīlijas, lūdzot konsultāciju. «Man ir svarīgi, ka esmu vienmēr pieejams. Bieži ārstam ir daudz vieglāk pārvietoties nekā pacientam, tāpēc es strādāju visā Brazīlijas teritorijā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.