Dziesmu un deju svētki Igaunijā ir kā Ziemassvētki – visi priecīgi, paēduši un satikušies. Dziedāšanas līmenis nav svarīgākais
Tā sajūta nav diezko laba. Aizbraukt uz Igauniju un saprast, ka arī viņiem ir Dziesmusvētki. Svētki, kas ir mani! Man, lauku bērnam, pakrūte trīcēja, ejot gājienā pa Brīvības ielu. Autobusa aizmugurē māju rīdziniekiem, līdz aizmigu uz matračiem. Dziedāju uz lielās skatuves, un man aplaudēja! Mana māsa pazuda, un viņu meklēja pa skaļruni! Es noķēpāju blūzi ar saldējumu un pleķi piesedzu ar apvītušām margrietiņām. Tas viss bija mans arī brīžos, kad pa ausu galam dzirdēju, ka igauņiem un lietuviešiem arī tādi svētki ir, bet ar piebildi – švakāki nekā mums. Tas, ko redzēju pagājušajā nedēļā Tallinā, nav nekas švakāks.
Dziesmusvētku tradīcija igauņiem ir kopš 1869.gada, savukārt Rīgā pirmie bija 1873.gadā. Taču pirmie dziedāšanas svētki Dikļos gan datēti jau ar 1864.gadu. Lai vai kā, šo gadu starpību nejūt, un tai nav nozīmes, jo svētkos gandrīz viss ir tāpat – gatavošanās vairākus gadus, lielais gājiens, tribīne diriģentiem, skatītāju jūra, estrāde ar dziedātājiem, gulēšana skolās. Latvijā nav tādas atklāšanas detaļas kā uguns iedegšana. Lāpa deg augstā, samērā nepievilcīgā tornī, kas tikpat labi varētu būt kolhoza ūdenstornis. Bet uguns skaista.
Biļetes ir!
Igauņu svētki ir labāki ar to, ka tajos var pabūt katrs, kam ir vismaz seši eiro biļetes iegādei. Biļetes dabūjamas īsi pirms koncerta kasēs pie estrādes. Skatītāju vietas ir 70 000 cilvēku, un vēl pilni zālāji segām, piknika groziem un salokāmiem krēsliem. Vaimandieniņ, kas notika pērn, kad prasīju, vai varu Mežaparkā ienest salokāmo krēslu! Protams, ne! Ka tik es tās tautas sacerētās dziesmas neapdraudu, tā krēslā sēdēdama.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.