Kā vienīgais Saskaņas deputāts ievēlēts Eiropas Parlamentā, bijušais žurnālists Andrejs Mamikins sola – palīdzēs partijai tikt pie varas nacionālā līmenī
Ātri uzvilcis dūmu un ielūkojies saplaisājušā iPhone ekrānā, Andrejs Mamikins beidzot ienāk kafejnīcā Kasha Gourmet. Briseles eirokrātā viņš vēl nav pārtapis – zilas eirooptimista uguntiņas acīs nemirdz, valoda vienkārša, bez svešiem vārdiem, mugurā krekliņš un džinsi. Pret jaunajiem pienākumiem Mamikins izturas rūpīgi, ar lielu pietāti. Brokastu piedāvājumu ignorē, toties pasūta glāzi silta ūdens un koncentrējas atbildēm. Kāpēc nolēma iesaistīties politikā? «Uzdodot sev jautājumu, vai es negribu kļūt par politiķi, atbildēju pozitīvi.» Senākais žurnālista provokatora asums un nekaunība izplēnējis kā nebijis, atbildes lēnas un piezemētas, rada iepriekš iekaltu iespaidu.
Partijai Saskaņa Mamikins pievienojās februāra beigās vai marta sākumā, precīzi neatceroties. Kurš pirmais viņu uzrunājis – Saskaņas centra priekšsēdis Nils Ušakovs vai Saskaņas priekšsēdis Jānis Urbanovičs -, sākotnēji viņš izvairās precizēt. Runājis gan ar Nilu, gan ar Jāni, gan partijas biedriem. Vēlāk atzīst, ka, «iespējams, pats pirmais bija Nils». Skaidro, ka iniciatīva nākusi «no abām pusēm», un uzslavē savu kādreizējo kolēģi žurnālistikā un tagad Rīgas mēru Ušakovu. «Es viņu ļoti cienu, viņam ļoti ticu. Viņš ir godavīrs. Lai ko viņš darītu, cenšas izdarīt labi.»
Veiksmi vēlēšanās, no ceturtās vietas sarakstā apsteidzot daudz pieredzējušākos Saskaņas kandidātus, Mamikins skaidro ar savu atpazīstamību. «Paldies Dievam, cilvēki man tic. Es nezinu – kā žurnālistam, kā pilsonim, kā cilvēkam, kurš visu laiku maksājis nodokļus,» saka Mamikins, uzsverot – «es nenodarbojos ar «džinsu», jūs ziniet, tā ir liela problēma vismaz krievu žurnālistu vidū». Krievu medijos par «džinsu» sauc apmaksātus rakstus. Ironiska sakritība – es pirmoreiz par šo jēdzienu uzzināju, pirms pāris gadiem lasot medijos nonākušo Nila Ušakova e-pastu saraksti, kas raisīja aizdomas par žurnālistu uzpirkšanu. Mamikins gan apgalvo, ka nezinot nevienu gadījumu, kad viņa pašreizējie politiskie domubiedri būtu uzpirkuši žurnālistus. «Ne visam, kas rakstīts internetā, var ticēt. Tas ir viens aspekts, otrs – diez vai tiesā par pierādījumu var uzskatīt to, kas ir nozagts. Treškārt, es rūpīgi izpētīju tā saukto saraksti, es biju aculiecinieks dažām epizodēm – tur tā nebija!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.