Jūrmalgeitas telefonsarunu ieraksti pirms gadiem tieši un bez aplinkiem parādīja, kā politikas smagsvari kārto lietas Latvijā. Kukuļa piedāvājums domes tualetē, lai pašvaldības vadībā iebīdītu «savējo», bet, ja tas nenostrādā, tad augstajam amatam pagaidām derēs arī «lielākais kretīns».
Pirms korupcijas fakti ir pierādīti tiesā, mediju ziņās tie parasti jāaptamborē ar mīkstinošām «iespējams» un «visticamāk» mežģīnēm. Minējumu un anonīmu avotu gūzmā ir grūti nošķirt patiesību no «melnā PR» samazgām un reizēm sāk šķist – varbūt korupcijas velns nav nemaz tik melns, kā to mālē? Tādos brīžos izmeklētāju ierakstītas sarunas un tiesā nostiprināti pierādījumi atsauc realitātē, jo skaidri parāda, ka melns ir melns, nevis tikai «iespējams, pelēks».
Ar līdzīgu tiešumu kā Jūrmalgeitas materiāli, nupat vairāki svaigi spriedumi krimināllietās rāda, kā korupcijas sērga izpūdējusi Rīgas pašvaldību. Bēdīgi slavenā dzīvokļu pārvaldes vadītāja Ārija Stabiņa jau teju gadu slēpjas no tiesas, taču vairāki viņas koruptīvo darījumu līdzdalībnieki ir atzinušies un jau saņēmuši sodu. Šo lietu materiāli sausā faktu valodā atklāj, cik labi ieeļļota ir kukuļu došanas un ņemšanas mašinērija. Tagad Stabiņa slapstās ārzemēs, bet darba vietā un laikā bez liekas kautrēšanās ņēma piķi, organizēja shēmas un kārtoja darījumus tik lietišķi, it kā tieši šim nolūkam viņu būtu algojuši pašvaldības nodokļu maksātāji. Stabiņa ir prom, taču viņa nebūt nav pēdējā aizturētā šajā Rīgas saimniecībā. Jautājums, kuru joprojām klāj cakainās «iespējams» mežģīnes – cik tālu un augstu pašvaldībā sniedzas šī korupcijas sērga?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.