Drauga kāzās viņa sievas vectēvs iesilis priecīgs stāsta: volga garāžā stāv jau 15 gadu, vedīšot uz Metalurgu. Ballītes karstumā saku, lai neved — mēs par metāllūžņu cenu nopirksim. Pagāja kāda nedēļa, es, protams, šo sarunu biju aizmirsis, viņš zvana — vajagot braukt volgu skatīties. Tā sākas stāsts par brāļu Kreicburgu hobiju. Rīdzinieks Jānis ir projektu vadītājs Skonto Būve, RISEBA Arhitektūras fakultātē māca būvdarbu tehnoloģiju, bet RTU studentiem pārrauga diplomdarbu izpildi, Mārtiņam pieder autoserviss Aizputē. Uz turieni no Liepājas atvilkts par 150 latiem nopirktais pirmais automobilis — gaiši pelēka klasiskā valdības volga. «1985.gada, viens no pēdējiem šādiem modeļiem, taču tur bija iekšā dzīvojušas žurkas, sagrauzti griesti un sēdekļi,» atceras Jānis. Nākamo volgu viņi arī ieguva Liepājā. Ķiršsarkana, 70.gadu beigās nocelta no kuģa — domāta eksportam, bet kāds jūrnieks to dabūjis sev. Tā brāļi pamazām tikuši pie septiņām volgām, restaurējuši piecas. «Viena ir balta, tā šobrīd tiek atjaunota kādam draugam, viena — baložu zila. Ir arī melna. Vienu, pikapvolgu, rakām ārā no kūtsmēsliem Pāvilostā, tā bija sanitārais transports. Vienai braucām pakaļ uz Madonu, volga bija piederējusi kolhoza priekšsēdētājam,» abi atklāj.
Čaļus no Aizputes, kas ņemas ar volgām», tagad jau zinot daudzi. «Tas ir forši, detaļas pašas pienāk klāt, kādreiz bija jāmeklē.» Padomju izcilākā auto tehniskā kvalitāte gan ir zem katras kritikas, remonts neadekvāti dārgs — ko tādu varot darīt tikai tad, ja ir daudz naudas vai patīk pašiem knibināties. Brāļiem Kreicburgiem patīk. Remontam nopirkts arī sūnu zaļš pēckara GAZ-51, smagā mašīna, ar kādu jaunībā brauca vectēvs. Jāni Kreicburgu šī aizraušanās gandrīz katru nedēļas nogali ved uz dzimto Aizputi, līdzi tiek paķerti arī draugi, vasarās kompānija organizē ceļojumus uz jūru retrostilā.
«Braukt ar volgu uz Pāvilostu ir citādi — visi sataisās, priecīgi un smaidīgi, kādam suns līdzi, citam kaits. Pretimbraucēji pīpina. Pagājušogad, kad māsīcai bija kāzas, braucām ar trim volgām, vēl klāt noīrēts vecais koka RAF busiņš. Viņa precējās ar itālieti, radus no lielās itāliešu ģimenes savācām lidostā, pa Siguldas šoseju uz Bīriņu pili mēs pa priekšu braucām ar volgām, viņi ar busiņu no muguras. Šoferis Siguldā izkāpa un teica, ka šitos trakos tālāk nevedīs. Viņi, 28 cilvēki, aiz sajūsmas bija sākuši dziedāt un iet «vilcieniņā» pa busiņu. Nebijām iedomājušies kādu latvieti pielikt klāt, lai viņus bišķiņ satur.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.