Būvniecība zem lupas?

”Bardaks” būvlaukumā un ziņās par būvniecību

Pēdējā laika lasot daudzu mediju ziņas par būvniecību, šķiet, ka žurnālisti speciāli uzvilkuši brilles ar šilierēšanas efektu. Rakstu nosaukumi ambiciozi, bet saturs pliekans. Sirsnīgi varu ieteikt paņemt lupu un papētīt nozares norises pa īstam.

Neesoša problēma
Piemēram, ziņa ar šādu vai līdzīgu nosaukumu ”Būvniecība zaudēs simtiem būvdarbu vadītāju”. To rosinājušas dažas nozares nevalstiskās organizācijas (NVO) saistībā ar iespēju zaudēt daudzus sertificējumus un attiecīgi arī ienākumus dēļ nosacījumiem jaunajā Būvniecības likumā, kas aizliegs būvtehniķiem, uzsveru vēlreiz – būvtehniķiem, nevis būvdarbu vadītājiem! – ar padomju laikos iegūto vidējo izglītību vadīt un ATBILDĒT par objekta būvniecību ar savu parakstu.

Vai kaut kur ir minēts, ka pieredzējušie profesionāļi nedrīkstēs strādāt vai nebūs vietas, kur strādāt?

Strādāt varēs. Arī augstāko izglītību varēs iegūt un tad saskaņā ar likumu darboties kā atbildīgie būvdarbu vadītāji. Ja atceramies, savulaik visas bērnudārzu audzinātājas rindiņā, lai cik tām būtu gadu, devās mācīties uz augstskolu. Pārejas perioda garums ir 3 gadi. Pietiekami.

Par ko satraukums? Vai tas būtu NVO pagādāts politiskais pasūtījums tiem žurnālistiem, kas neko no būvniecības nesaprot un kā antiņi paši secinājumus neizdara, bet tikai raksta priekšā teikto? Uz Zolitūdes notikumu fona jebkura ziņa par būvniecību apriori ir popularitātes reitinga virsotnē, un tad jau var izpūst arī ko galīgi šķērsām. Es neslinkoju, bet apzvanīju daudzus strādājošus būvniekus, būvkompānijas un būvdarbu vadītājus.

Tikai daži profesionāļi zina, kas tas tāds būvtehniķis ir un kādas funkcijas pilda.

Būvkompānijas te problēmas nesaskata, tajās lielākoties strādā būvdarbu vadītāji ar augstāko izglītību. Turklāt sertificēti. Ir tikai daži jautājumi, kurus varētu uzdot: 1.Cik valstī ir būvtehniķu? 2.Cik no viņiem ir sertificēti? 3.Cik no viņiem reāli vada būvdarbus? Ar atbildēm uz tiem pietiktu, lai saprastu, ka problēma patiesībā neeksistē, taču kādam ir vēlme, lai tā tiktu radīta un apspriesta.

Arī Ekonomikas ministrija pacietīgi un sakarīgi ir skaidrojusi un atbildējusi uz žurnālistu jautājumiem, bet saņemtās atbildes tiek izkropļotas. Precīzi atreferēts skaidrojums skan: ”Jau šobrīd tiek uzsvērts, ka būvspeciālistu pienākums ir paaugstināt savu profesionālo kompetenci un zināšanas par prasībām, kas izvirzītas būvniecības procesā, kā arī jaunākajām tehnoloģijām. Mācības ir viens no veidiem, kā to sasniegt. Lai cik labi praktiķi mēs esam savā nozarē, izglītībai jābūt otram būtiskam kritērijam, vērtējot kādus pienākumus un atbildību uzticēt speciālistam. Jo atbildīgāks process, jo būtiskāka ir šo abu kritēriju izpilde.”

Neuzdots jautājums
Vēl viens piemērs. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) preses konferencē publiski paziņoja visnotaļ šokējošus faktus par neatbilstīgu būvmateriālu un būvizstrādājumu izmantojumu būvēs, kas konstatēti saskaņā ar būvizstrādājumu tirgus uzraudzības procesā. Gan skrūves, gan logi, gan siltinājums, gan daudzi citi būvizstrādājumi pārbaudītajos būvlaukumos bijuši piegādāti bez atbilstības deklarācijām, tajās nav bijušas norādītas visas obligāti nosakāmās ekspluatācijas īpašības, vai arī deklarētās vērtības nav atbildušas faktiskajām vērtībām. Jebkurā būvlaukumā ir uzietas nepilnības. Kādi ir secinājumi? Visi būvnieki ir slikti?

Taču neviens neuzdod acīmredzamu jautājumu – ko tādā gadījumā dara būvuzraugi, kuru pienākums ir kontrolēt, lai būvēts tiktu saskaņā ar projektu un iebūvēti būtu atbilstīgi materiāli?

Kāpēc šāda pozīcija kā būvuzraugs galu galā ir vajadzīga, ja tiek iebūvēts ”Dies’ zin’ kas”? Kāpēc šie speciālisti tiek sertificēti, un vai patiešām sertificēšanas institūcija ir tik akla, ka neko no tā nemana? Vai varbūt būvuzraugi pēdējā laikā tiek sertificēti tieši tad, ja māk pieļaut nepareizu būvizstrādājumu iebūvi?

Starp citu, ja nedaudz iedziļinās, var redzēt, ka būvuzrauga postenis ir viens no visvairāk korupcijas riskiem pakļautajiem būvobjekta izpildes gaitā. Varbūt der uzdot jautājumu, cik no būvuzraugiem pēdējo gadu laikā ir atļāvušies iegādāties dārgus automobiļus, lietas vai īpašumus, kaut arī nozarē pamatoti īd par zemākās cenas principa prevalēšanu iepirkumos.

Noslēgumā anekdote ”iz dzīves”. Kā zināms, nododot ēku ekspluatācijā, vajadzīga būvuzrauga klātbūtne, starp citu, tāpat kā būvniecības procesā ikdienā topošajā objektā. Viens no tādiem ”fruktiem” dienu pirms ”uzraudzītās” ēkas nodošanas ekspluatācijā, kur dokumentos bija reģistrēts kā tās būvuzraugs, atļāvās piezvanīt pasūtītājam un precizēt ceļu uz objektu, lai neapmaldītos… Man nez kāpēc smiekli nenāca. Trīs reiz visi kopā minēsim, cik reizes šis būvuzraugs ir bijis būvobjektā un vai viņš ir saņēmis algu?

Agrita Lūse ir žurnāla ”Latvijas Būvniecība” galvenā redaktore.