Nedēļas laikā Caicu ģimene – tētis Jānis, mamma Rita un viņu dēls Artūrs – noskrien vidēji 250 kilometru. Viņi skrien tikai un vienīgi savam priekam
Žilbina pavasara saulīte vai lietus gāž aumaļām, sniegputenis vai svelme, Caicu ģimenē visi rīti ir līdzīgi. Tētis Jānis, mamma Rita, abu dēls Artūrs uzvelk sporta tērpu un kurpes un katrs atsevišķi, pielāgojis treniņu darba grafikam, dodas uz piemājas mežu skriet savu kilometriem garo distanci. Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā nebija daudz tādu skriešanas fanu, taču pēdējo vismaz piecu gadu laikā pieaugošais dalībnieku skaits dažādos skriešanas pasākumos liecina – drīz būs grūti atrast ģimeni, kur nav neviena skrējēja. Piemēram, Nordea Rīgas maratonā dalībnieku skaits kopš 2007.gada pieaudzis 20 reižu, pagājušajā gadā sasniedzot 22 020. Skriešanas seriālā Skrien Latvija, kas kopš 2011.gada notiek dažādās pilsētās, pirms trim gadiem bija 6901 dalībnieks, 2012.gadā – 8575, pērn – jau vairāk nekā desmit tūkstoši. Kas skriešanu padara par vienu no populārākajiem tautas sporta veidiem?
Ja šo aizraušanos mēģina uzlūkot ar Caicu acīm, tad skriešana ir daļa no dzīvesveida, bez kura grūti iedomājama ne tikai ikdiena, bet arī svētki – uz dažādiem skrējēju pasākumiem Caici dodas kopā. Ģimenes aizraušanās sākās no tēva Jāņa Caica mīlestības pret šo sporta veidu. 16 gadu vecumā viņš, izlasījis kādā avīzē par 60.gados visā pasaulē slaveno Austrālijas atlētu, vidējo un garo distanču skrējēju Ronu Klarku (Ron Clarke), nolēma sekot labam paraugam un aizgāja trenēties pie tolaik Latvijā labākā skrējēju trenera Imanta Gaiļa. «Citi mani uzskatīja par izcilu nekauņu, jo iepriekš skrējis nebiju, tehnikas nekādas, bet gribēju trenēties pie Latvijas labākā trenera. Tomēr jau pēc pusotra gada nokļuvu junioru un jauniešu izlasē un kļuvu par junioru čempionu 800, 1500 un 3000 metru distancēs,» atceras Jānis Caics. Kad viņš beidza studijas un sāka strādāt, profesionālo sportu pameta, tomēr skriešana palikusi viņa nopietnākā aizraušanās līdz pat šai dienai. Jānis Caics piedalījies neskaitāmās sacensībās, skrienot gan pusmaratona (21 km), gan maratona (42,195 km) distances. 80.gados divas reizes pat noskrēja 100 kilometrus garu posmu.
Rita atzīstas, ka viņai kādreiz nepatika skriet. «Taču reiz vīrs paņēma mani līdzi uz veikalu Maratons un teica, ka varu ņemt, ko vien vēlos. Un es izvēlējos skaistas skriešanas kurpes,» saka Rita. Ļoti gudra vīra rīcība, jo, tikusi pie labiem skriešanas apaviem, Rita atklāja, ka šis sporta veids patiesi sagādā prieku. Kopš tā laika, kamēr ģimenes vīrieši ik rītu skrien vairāk nekā desmit vai pat 20 kilometru, viņa mierīgi pieveic savus trīs, brīvdienās piecus kilometrus. Šogad kopā ar vīru sākusi arī nūjot, abi nosoļojot aptuveni 10-15 kilometru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.