Pa stikloto skatlogu SIA Informatīvo tehnoloģiju centra birojā raugās vilcene. Pa kreisi ir aļņa galva, vilkam pretim – mežakuiļa biste. Virs šo trofeju ieguvēja, firmas līdzīpašnieka Alda Behmaņa galda – aļņa ragi. Kad uzņēmums pirms padsmit gadiem tika pie 45 kvadrātmetru īres telpām Rīgā, Zemkopības ministrijas augstceltnes pirmajā stāvā ar ieeju no pazemes autostāvvietas, protams, tādas eksotikas te nebija. «Šo riesta laikā pievilināju ar balsi,» Aldis norāda uz izbāzeni, kurš birojā ieradās pirmais. «Draudzīgais internets,» atbild uz jautājumu, kas iemācījis atdarināt aļņa aurus.
Pirms 2007.gadā makšķernieka kaislībai pievienot medību hobiju, rīdzinieks Aldis baidījās pieskarties stirniņai, ko nejauši ar auto bija notriecis, atgriežoties no slēpošanas Žagarkalnā. Tagad viņa mednieka kontā ir pat Jēkabpils pusē satiktais pelēcis. «Ej mežā, atrodi zvēru takas, sāc izlikt pārtiku, pievilināt,» viņš stāsta. «Tālāk ir divcīņa – vai nu tu, vai zvērs.» Tas pats 200 kg mežakuilis, ko mednieks sauc par ruksi, ievainots varēja būt patiešām bīstams. Aldis milzeni pārtvēra Burtnieku novada Ēveles mežos, kad tas atdalījās no bara. Pirms likt lietā ieroci, paspēja pārliecināties, ka nemērķē uz cūku māti, kuru nošaut būtu neētiski. «Figūra un, protams, «pindzele», uz sniega fona to labi varēja saskatīt.»
Lai arī Aldis ir Jēkabpils novada Tadenavas mednieku kolektīva biedrs, viņa sirdslieta ir individuālās medības. Behmaņa uzņēmums konsultē klientus IT koncepciju izstrādē un nodrošina datorsistēmu darbu, ikdienā viņa mobilais telefons ir karsts, pa logu daba nav redzama. Mežā ir brīvība un klusums. Hobijs, kā Aldis formulē, palīdz izpildīt «pārtikas programmu», tomēr trofejas viņam ir būtiskākas nekā daudziem amata brāļiem. Ar to pašu vilceni pie talantīgā taksidermista Jura Limbažos Aldis no medībām ieradās nakts vidū, mērojis vairāk nekā 200 km. Ievērojot norādījumus, ik pa pusstundai apstādināja mašīnu, lai kastē ielikto medījumu apgrieztu uz otru pusi. Juris jau gaidīja, gatavs darbam. Konstatēja, ka meža plēsoņas vecmāmiņa, iespējams, sagrēkojusi ar suni – dzīvnieka acu varavīksneņu tipiskajam zeltainumam bija piejaukti citi toņi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.