Vērtību karš 56

Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans (no kreisās) pēc tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Maskavā. Foto: AFP/LETA
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Ukrainas izvēle lielā mērā izšķirs, vai Putinam izdosies uzbūvēt Eirāzijas savienību

Varbūt “jauns aukstais karš” būtu pārāk skaļš apzīmējums Eiropas “pēcpadomju telpā” notiekošajai ģeopolitiskajai un vērtību cīņai. Taču pārāk skaļš varbūt tikai tāpēc, ka jauns “Berlīnes mūris” vēl īsti nav uzsliets un robežlīnija starp Rietumiem un Austrumiem palaikam dramatiski mainās. Kā nupat Armēnijā.

Krievijai varētu būt izdevies apturēt Armēnijas tuvināšanos Eiropas Savienībai. Otrdien Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans pēc tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Maskavā paziņoja, ka Armēnija pievienosies Krievijas veidotajai muitas ūnijai un Eirāzijas savienībai. Tas nāca negaidīti Briselei. Armēnija jūlijā pabeidza sarunas ar ES par asociācijas līgumu, ko bija plānots novembrī parafēt ES Austrumu partnerības valstu galotņu sanāksmē Viļņā.

Sargsjans gan mēģina teikt, ka Armēnija neatteikšoties arī no līguma ar ES. Taču nevar iet abos virzienos. ES asociācijas līguma valstij ir jābūt suverēnai ekonomiskai un tirdzniecības politikai, bet dalība muitas savienībā nozīmē Krievijas dominētu kopēju ārējās tirdzniecības politiku.

Armēnijai, tāpat kā Moldovai un Gruzijai, kuras arī plāno šoruden sanāksmē Viļņā parafēt līdzīgus līgumus ar ES, un Ukrainai, kura tur cer šādu līgumu parakstīt, ir jāizvēlas – vai nu būt ar Eiropas Savienību, vai nu Eirāzijas savienībā.

Draudzīgā dūre

Krievijai pašai Eiropas Savienība ir lielākā tirdzniecības partnere. Taču citām bijušās PSRS valstīm Maskava līdzīgas priekšrocības nevēlas ļaut.

Diezin vai kādam šķiet pievilcīga Krievijas piedāvātā alternatīva – ekonomiska atpalicība un savas suverenitātes ierobežošana , ko sola dalība Eirāzijas ekonomiskajā savienībā. Taču atkarība rada vēl lielāku atkarību, un Krievija pilnam izmanto tās rīcība esošās ietekmēšanas sviras.

Armēnijas gadījumā tā ir ne tikai ekonomiskā, bet arī drošības atkarība no Maskavas. Putins liek lietā abas sviras. Gazprom nesen krasi palielināja Armēnijai piegādātās gāzes cenu. Un Krievija sāka vairāk nekā miljardu ASV dolāru vērtas militāra bruņojuma piegādes Azerbaidžānai, ar kuru Armēnijai kopš deviņdesmito gadu sākuma iesaldēts konflikts par Kalnu Karabahu.

Var iedomāties, ko Putins pateica Sargsjanam – ja Armēnija izvēlēsies līgumu ar ES, tai vairs nebūs Krievijas drošības garantiju. Pēc abu tikšanās Armēnijas prezidents to atzina gana skaidri: “Kad esat daļa no vienotas militārās drošības sistēmas, nav iespējams un nav efektīvi izolēt sevi no tai atbilstošas ekonomiskās telpas.”

Maskava pastiprina spiedienu arī uz Moldovu. Krievijas sanitārais dienests ir pavēstījis, ka Moldovā ražoti vīni neatbilstot Krievijas standartiem. Tas var nozīmēt “vīnu kara” pieteikumu. Bet pirmdien Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins piedraudēja, ka gadījumā, ja Moldova parakstīs līgumu ar ES, tā var šoziem palikt bez Krievijas gāzes un varēs arī atvadīties no cerībām jebkad atgūt Krievijas kontrolēto Piedņestru.

Armēnija un Moldova nav Krievijas veidotajai savienībai ekonomiski izšķirīgi svarīgas valstis. Vienkārši Putins, tāpat kā viņa padomju priekšteči Kremlī, uzskata starptautiskās attiecības par “nulles summu” – Rietumu ieguvums ir Krievijas zaudējums un otrādi. Viņa ieskatā tas tiešām būtu apdraudējums Krievijai, ja tās “ietekmes zonā” kāda sekmīgi attīstītos kā normāla, suverēna, eiropeiska valsts. It īpaši, ja to darītu Ukraina.

Tieši Ukrainas izvēle lielā mērā izšķirs, vai Putinam izdosies uzbūvēt Eirāzijas savienību, kā pats ir izteicies, uz “Padomju Savienības labāko vērtību” pamata. (Krievija bez Ukrainas nav impērija, kā teicis Zbigņevs Bžezinskis.) Līdz šim pūliņi piespiest Kijevu atteikties no eiroatlantiskās integrācijas nav sekmējušies. Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs gan runā par “stratēģiskām partnerattiecībām”, ko saglabāšot ar Krieviju arī pēc līguma noslēgšanas ar ES, taču nav bijis pierunājams atteikties no ieceres šo līgumu parakstīt.

Un jūlija beigās Krievija sāka ieviest plašus Ukrainas ražojumu importa ierobežojumus. To radītie zaudējumi līdz gada beigām varot sasniegt 2,5 miljardus ASV dolāru, lēš Ukrainas darba devēju organizācija.

Otrdien Krievija šai “pātagai” pievienoja “burkānu”. Putina padomnieks Sergejs Glazjevs izteica piedāvājumu Ukrainai, ja tā piekristu ES līguma vietā “piedalīties Eirāzijas integrācijas procesā”: 12 miljardi ASV dolāru gadā, samazinātas gāzes cenas, kas dotu vēl 8 miljardus, naftas un gāzes muitas nodevu un tirdzniecības “tehnisko barjeru” atcelšana.

Toties, ja Ukraina parakstītu līgumu ar ES, tā pārstātu būt ne tikai stratēģiskais, bet pat vienkārši Krievijas partneris un “zaudēs savu neatkarību”, brīdina Glazjevs. Viņaprāt, vienošanās ar ES būtu “asimetriska” – “ES saņems visu, bet Ukraina – tikai to, ko ES uzskatīs par vajadzīgu”.

Impērija bez vērtībām

Glazjeva teiktais par “asimetriskumu” ir caurspīdīgi ciniska biedēšana ar ES prasītajām politiskajām, tiesiskajām un ekonomiskajām reformām kā asociācijas līguma priekšnoteikumu. Likuma vara, cilvēktiesību ievērošana, korupcijas apkarošana ir Eiropas standarti, kuriem jātuvinās ikvienai valstij, kas vēlas ciešākas attiecības ar ES. Savukārt Krievija par pievienošanos savai ietekmes zonai pretī neprasa neko, turklāt piedāvā ekonomiskas dāvanas.

Kādai daļai pēcpadomju valstu “politiskās elites” šāds piedāvājums var šķist pievilcīgs. Taču diezin vai šo valstu pilsoņu vairākumam šķiet vilinoša pievienošanās politiskajai un ekonomiskajai telpai, kurā demokrātija, tiesiskums, politiskā brīvība un godīga uzņēmējdarbība ir nicināmas vērtības. Vēl jo īpaši – redzot, kā praksē notiek attiecību kārtošana starp valstīm, kuras tai jau pievienojušās.

Vai Krievijai ir labāks “draugs” un “stratēģiskais partneris” Eiropā par Baltkrieviju? Tomēr pagājušonedēļ Krievija samazināja naftas piegādes kaimiņvalstij par ceturtdaļu un pošas ierobežot tās piena produktu importu. Tāpēc, ka Minskā arestēts Krievijas uzņēmuma Uralkaļij izpilddirektors. Jo trīs nedēļas pirms tam uzņēmums pārtrauca sadarbību ar Baltkrievijas minerālmēslu kompāniju Belaruskaļij. (Varbūt tāpēc, ka tas bija sācis koķetēt ar Krievijas konkurentiem Ķīnā, bet varbūt Putina ieskatā apzaga viņu nu jau mazliet par daudz.) Šīs “partnerattiecības” dinamiski attīstās – Minska gatavojas izvirzīt kriminālapsūdzības Putinam pietuvinātam miljardierim un aplikt ar nodokli Krievijas naftas tranzītu, bet Maskava kopš 30.augusta aizliegusi Baltkrievijas cūkgaļas importu.

Diemžēl Krievijai ir gana iedarbīgi un nebūt ne “maigās varas” līdzekļi, ar ko piespiest kaimiņvalstis stāties tās komandētajā ierindā. Trešdien arī Gruzijas premjerministrs Bidzina Ivanišvili bilda, ka viņa valsts “vērtējot” muitas ūniju un pagaidām “mums nav nostājas”. (Tas izraisīja sašutuma vētru Tbilisi, un ārlietu ministre Maija Pandžikidze pasteidzās precizēt premjerministra sacīto – ka “kļūšana par dalībvalsti Gruzijai nav variants”.)

Ja šķiet par skarbu dēvēt Krievijas izvērsto ofensīvu bijušās PSRS telpā par “auksto karu”, tad saukt to par eiroatlantisko un Eirāzijas vērtību karu nebūs pārspīlēti. Šis process tuvākajos gados izšķirs, vai Eiropas kontinents būs vienots un brīvs, vai arī to atkal sašķels dalījums ietekmes “zonās”. Baltijas valstis ir uz šīs frontes līnijas gan ģeogrāfiski, gan arī politiski.

 

Komentāri (56)

buchamona 08.09.2013. 08.54

Par uz Padomju Savienības labāko vērtību balstītajām savstarpējām valstu “attiecībām” interesantāk un lietderīgāk būtu bijis lasīt intervijas formātā. Teiksim intervija ar Urbi, vai Ušakovu, vai Ameriku, jeb Repši, piemēram, jeb ar viņiem visiem vienlaikus 🙂

+13
0
Atbildēt

0

Eleonora Maisaka 08.09.2013. 01.00

Добить москалей!
http://ipvnews.org/gulagin_article05092013.php
Ja armēņi nenāks pie prāta, nelikvidēs savus promaskaviskos valdoņus, nepatrieks krievu okupantu karaspēku un nepārtrauks krievu interesēs naidoties ar kaimiņiem, Aizkaukāzā neviena armēņa nepaliks.

+12
-1
Atbildēt

0

Timurs Čuntonovs 08.09.2013. 16.37

Un ar Putina partiju, kuras vadonis Putins ar savām kaimiņvalstīm “strādā” ar gāzes piegriešanas untamlīdzīgām metodēm, Urbanoviča un Co partijai ir noslēgts līgums. Smalki!

+10
-1
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu