Iesakņota saimniekošana un neredzamais darbs Latvijas laukos 21

Foto: Ķestutis Vanags, F64/BFL
Rita Kaša
Print Friendly, PDF & Email

Recenzija grāmatai: Cimdiņa, A., Raubiško, I. (2012). “Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums”. Rīga: Zinātne.

Pirms dažiem mēnešiem Latvijas akadēmiskās literatūras klāstu bagātinājusi Agneses Cimdiņas un Ievas Raubiško grāmata „Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums“. Šī grāmata lasītājam saistošā veidā – viegli uztveramā, taču dziļā vēstījumā – atklāj to, kā dzīvi un darbu pieredz Latvijas lauku ļaudis.

Grāmatas kodolu veido novērojumi 85 mazajās un vidējās saimniecībās visā Latvijā, ietverot 92 dziļās intervijas ar šo saimniecību pārstāvjiem un papildus 35 dziļās intervijas ar dažādiem iedzīvotājiem Latgalē un Kurzemē. Tāpat grāmatā detalizēti un analītiski apskatīts valsts lauku attīstības politikas dokumentu un ar grāmatas tematiku saistītās literatūras kopums.

Pamatojoties uz divus gadus ilgušajā pētījumā gūtajiem datiem, Cimdiņa un Raubiško konfrontē dominējošo politikas diskursu un sabiedrībā kultivētus stereotipus par laukiem kā vietu, kur darbs nenotiek, kur dzīvo neracionāli sliņķi un dzērāji, kur mazās lauku saimniecības ir neefektīvas un inovācijas klāt neesošas.

Grāmata parāda, kā sekmīgas saimniekošanas un darba definīcija valsts lauku un reģionālās attīstības politikā ignorē plašu iedzīvotāju grupu pieredzi.

Izsmeļošā un raitā stāstījumā Cimdiņa un Raubiško atbilstoši sociālās antropoloģijas disciplīnai iepazīstina lasītāju ar Latvijas lauku cilvēku dzīvēm, apsvērumiem, kas pamato viņu saimnieciskos lēmumus par darbu, lauksaimniecisko ražošanu, atbildību pret dabisko vidi un līdzcilvēkiem. Cimdiņas un Raubiško darbs analītiskā stāstījumā ļauj izprast sociālās un ekonomiskās uzvedības modeļus mazo un vidējo lauku saimniecību un dažādu lauku iedzīvotāju vidē; to, kāda saimniekošanas un dzīves bilde izskatās „ no iekšpuses” pašu laucinieku acīm, salīdzinot ar formālo publiskās politikas zīmēto makro ainu.

Cimdiņas un Raubiško darbs atklāj pretrunas šajos skatījumos „no iekšpuses” un „no ārpuses”. Abu Latvijas sociālantropoloģu pētījums piešķir leģitimitāti tādu jēdzienu kā „efektīva saimniekošana”, „racionalitāte”, „darba ražīgums” Latvijas laukos alternatīvai izpratnei, ko oficiālais un dominējošais viedoklis ignorē vai arī uzskata par otršķirīgu.

Tā Cimdiņas un Raubiško grāmata izaicina valstī dominējošo „produktīvas lauksaimnieciskās ražošanas” diskursu, kas tiek atkārtots dažādos līmeņos un formātos, tai skaitā žurnāla “Ir” rakstā „Sadrumstalotā zeme”. Šis diskurss saka: „… ražīgums un ienākumu līmenis visās lauksaimniecības un mežsaimniecības jomās varētu būt augstāks.” (Raudseps, P. (2012, 21. – 27. februāris). Sadrumstalotā zeme. Ir, #150, 12. lpp.) 

Kā viens no būtiskākajiem kavēkļiem zemes resursu efektīvai izmantošanai tiek minēta ļoti sadrumstalotā lauksaimniecības zemes īpašuma un apsaimniekošanas struktūra. Tiešām, saskaņā ar publicēto informāciju, 95 % no visām lauku saimniecībām Latvijā ir mazās saimniecības un tikai 45% no visām saimniecībām ražo produkciju tirgum. Taču vai tas nozīmē, ka tāpēc mazās lauku saimniecības ir nevērtīgas un sīksaimnieki neracionāli? Cimdiņas un Raubiško pētījums parāda pretējo un atklāj kapitālistiskā skatījuma šauro izpratni par to, kas ir efektīvs, vērtīgs, racionāls un, kas nē.

To, ka saimniekošanas prakses laukos sakņojas dziļā kultūrsociālā izpratnē par lietderību, kas ir daudz slāņaināka nekā kapitālistiskais oficiālā publiskā diskursa tiražētais skatījums, ilustrē grāmatā ietvertais kāda Vidzemes bioloģiskā lauksaimnieka stāsts: „Bioloģiskā saimniecībā zemnieka sēta ir ass, kas griež atjaunoties spēju, un tur ir viss – tavs lops, tava kūts, tava zeme, tavs redzējums. Tu redzi, kurā laukā grieze griež, negribēsi viņu nopļaut, kamēr tā griezīte ligzdo. Mēslojums no tavas kūts aizsniedz katru lauku. Lielās saimniecības ar šādu pieeju grūti saimniekot. Tos kūtsmēslus pa 100 hektāriem jau neizvadāsi. Un tas paralizē to bioloģisko saimniekošanu. Bet valstiski bieži vien tiek runāts: mūsu latviešiem tāda mentalitāte, redz, viņi jau negrib, neuzņemas paplašināties. Vienā ziņā var teikt, ka mēs strādājam vecmodīgi, taču mēs esam pašpietiekami un nodrošinām sevi ar visu nepieciešamo, saimniekojot ekoloģiski tīri.” (Cimdiņa, A., Raubiško, I. (2012). Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums. Rīga: Zinātne, 141. – 142. lpp.)

Pietāte pret dabu un pašpietiekamība kā „apzināta stratēģija” raksturo arī citu grāmatas stāstījumu veidojošo Latvijas saimnieku Martas un Andrieva saimniekošanu. Viņu stāsts uzsver paaudzēs mantotu pieeju darbam saimniecībā: „Martas tētis iemācījis zemi sataisīt tik vieglu kā dūnu. … Andrieva tēvam savas zemes mīlestība bijusi sirdī iekšā … Andrievs uzskata, ka tas veicinājis viņa paša attieksmi pret dabu. Kā pats saka, zaļā stīga radurakstos vijusies cauri, tāpēc dabas saudzēšana esot arī viņa saimniekošanas pamatā.”

Andrievs un Marta biosaimniecībā Vidzemes augstienē apsaimnieko 100 hektārus – 40 ha meža, 11 ha ūdeņu, 22 ha pļavu, 5 ha ganību, 11 ha aramzemes un 7,5 ha pārējās zemes, 0.5 ha krūmāju, 1 ha purva – nodrošinot dzīves apstākļus aizsargājamiem putniem, kas ir daļa no saimniecības mežos ligzdojošajām 70 putnu sugām, papildus dīķos mītošajām 20 sugām zivju un vēžiem. Abi saimnieki grāmatas lappusēs stāsta, ka savā daudznozaru saimniecībā viņi saražo vairāk, nekā pašiem vajag un šai produkcijai ir noiets pie pircējiem, kas saimniecību apmeklē. Marta un Andrievs atzīst, ka saražot pārdošanai varētu vairāk, bet konkurētspēju tirgū ierobežo bioloģiskās saimniekošanas specifika. Tāpat, ja pašiem sava produkcija jānogādā līdz tirgum „un vēl tirgū jāstāv, tad laika savā zemē strādāt vairs neesot.”

Paļaušanās uz „savu zemi” – pašu spēkiem iekopto vidi, kas ļauj pārtikt un „nestaigāt ar izstieptu roku”, ir motīvs, kas caurvij visus grāmatā ietvertos dzīvesstāstus.

Arī to lauku cilvēku stāstus, kurus mēdz dēvēt par slinkiem, neuzņēmīgiem, atkarīgiem no sociālajiem pabalstiem; kas, saskaņā ar oficiālo nodarbinātības politikas definīciju „nestrādā”. Cimdiņas un Raubiško formulētā definīcija šajā aspektā ir trāpīga – „neredzamais darbs”. Ar personiskiem laucinieku stāstiem, pētnieces ļauj saskatīt to neredzamo fizisko darbu, kas daudziem lauku iedzīvotājiem nodrošina iztiku. Piemēram, 58 gadus vecās Almas stāsts no neliela novada Kurzemē atklāj tādu dienas režīmu un veiktā darba apjomu, kas man pilsētniecei atgādina latviešu klasiķu rakstīto par smago dzīvi laukos. Šīs sievietes pieredze parāda problēmu līkločus, kas caurvij ne viena vien laucinieka ikdienu. Almas rīcība, risinot šīs problēmas nav tikai paļaušanās uz sociālajiem pabalstiem, bet gan darba diena no rīta pieciem līdz krēslai sešas dienas nedēļā un svētdiena, gādājot par pašas iekopto saimniecību. Smagas smadzeņu kaites dēļ ārsts Almai ir aizliedzis strādāt un pārpūlēties, bet Almas atbilde ir jautājums: „Nu, bet kā es iztikšu?”

Arī Viļņa un Ritmas ģimenes dzīves pieredze Latgalē liecina – kamēr valsts statistikas tabulās šie cilvēki ir nestrādājoši, viņiem pašiem darba pilnas rokas, gādājot par tik labu dzīvi, cik vien viņi spēj, rūpējoties par savām divām mazajām atvasēm. Papildus uz īsu laiku Vilnim pieejamajai simtlatnieku programmai, abi jaunie vecāki apstrādā trīs piemājas dārzus, kur izaudzē lielu daļu no uzturā nepieciešamā, kā arī veic dažādus gabaldarbus. Kāds var pasteigties nodomāt, ka „vēl nav tāda izmisuma, lai brauktu strādāt uz Mangaļsalu.” (Alberte, I. (2013, 24. – 30. janvāris). Zelta zivtiņa bulgāriem. Ir, #146, 47. lpp.)

Taču Vilnis nevar ģimeni atstāt, jo Ritmai ir epilepsija un ar nopietnu kaiti sirgst arī mazais dēlēns Varis. Savukārt visai ģimenei uz pilsētu pārvākties neatmaksātos, jo to jau izmēģinājuši, dzīvojot Rēzeknē, kur sadzīves tēriņi bijuši daudz lielāki nekā ienākumi un ģimene iekūlusies parādos. Turklāt Ritma un Vilnis ir darbīgi, bet pilsētas dzīves telpā pēc apmaksātā darba laika viņu kā lauku cilvēku skatījumā „nav ko darīt, nu varbūt vakarā var kādu ķebli sataisīt.” (Cimdiņa, A., Raubiško, I. (2012). Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums. Rīga: Zinātne, 39. lpp.)

Šie no Cimdiņas un Raubiško grāmatas pārstāstītie mirkļi ir tikai daļa no dziļā empīriskā materiāla, caur kura prizmu pētnieces vērtē valsts lauku attīstības politiku, kas iekļauj tādus jēdzienus kā ekonomiskā racionalitāte, produktivitāte, nodarbinātība. Pētnieces secina, ka Latvijas mazās un vidējās lauku saimniecības raksturo „kultūrsociāli iesakņotas saimniekošanas loģika, kas … ir ietilpīgāks un daudznozīmīgāks jēdziens par jēdziens par tirgus ekonomikas loģiku.” Savukārt, apstrīdot tiražēto stereotipu par lauku slaistiem, Cimdiņa un Raubiško raksta: „Šķiet, ka daudzi no tiem, kurus lūdz piecelties no dīvāniem, tajos nemaz nav paspējuši apsēsties. To nosaka lauku dzīvesveids, kas paredz „kustēšanos” jeb praktisku darbību.”

Cimdiņa un Raubiško rosina lauku attīstības vīziju valsts politikas līmenī veidot, nevis ignorējot, bet jēgpilni ņemot vērā vietēji iesakņotās zināšanas. Viņas pamato: „Pievēršanās tam, kas jau ir (bet nav redzams), ļautu novērtēt un ietvert attīstības skatījumā ne tikai iepriekšminētos mazo saimniecību iztikas un ražošanas modeļus, bet arī „netipiskas” inovācijas … kas balstās nevis uz augstajām tehnoloģijām, bet gan uz atjautīgu vietējo tradīciju pārradīšanu peļņas (un vienlaikus „sirdsdarba”) nolūkos. Tāpat koncentrēšanās uz to, kas jau ir (ne tikai materiālā izteiksmē), ļautu ņemt vērā cilvēku spēcīgo piesaisti vietai, piemēram, plānojot attīstību … kas [pašlaik] nerēķinās ar dominējošu cilvēku vēlmi pēc jēgpilnas iesakņotības savā vidē.”

Tāpēc Cimdiņa un Raubiško retoriski vaicā: „Varbūt pašreizējos apstākļos, kad jaunu stabilu darbavietu būtisks pieaugums nav tik drīz gaidāms un kad nav gaidāms arī tūlītējs pašreizējo bezdarbnieku kvalifikācijas lēciens, „neredzamais darbs” jāatzīst tieši par to, kas tas ir, proti – par laukos palikušās (atlikušās) dzīves uzturētāju?”

Izsakot šos formālās politikas tapšanā netipiskos priekšlikumus, sociālantropoloģes nenoraida kā nepamatotu lauku attīstības politikas veidotāju argumentu, ka vienmērīgas apdzīvotības nodrošināšanai lauku teritorijā nepietiek līdzekļu. Tomēr vienlaicīgi jāpiekrīt viņu grāmatā koncentrētajam atziņu kopumam, kas atklāj vienpusēju publiskās politikas skatījumu uz attīstību laukos. Sociālantropoloģiskais skats rosina meklēt lauku telpas vajadzībām atbilstošāku resursu pārdali, kas ļautu pašiem vietējiem cilvēkiem turpināt veidot dzīves telpu laukos.

Dziļākai izpratnei par lauku ļaužu dzīvesziņu un skatu „no iekšpuses” uz dzīvi un darbu, es ieteiktu Cimdiņas un Raubiško krājumu „Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums” izlasīt valsts politikas un sabiedriskās domas veidotājiem. Tas ļautu vismaz personiskās izpratnes līmenī nojaust to pieredzi, kas piemirstas, dzīvojot pilsētā, nav redzama no ministriju un citu iestāžu logiem Rīgā vai statistisko datu tabulās, taču ir tik būtiska dzīvei un dzīvībai Latvijas laukos. Un, kas zina, ja nu šīs zināšanas tiešām ko maina arī politikā.

Autore ir docente Rīgas Ekonomikas augstskolā/ Stockholm School of Economics in Riga

 

Komentāri (21)

Andis 21.03.2013. 13.03

Izklausās ļoti labi un priekš mana darba ļoti vajadzīgi. Būs jāievērtē cena.

+3
0
Atbildēt

4

    Signija Aizpuriete > Andis 21.03.2013. 14.56

    ——
    Sākotnēji vismaz Ē.Hanberga “Mantojuma kumeļš” jāizlasa http://www.gramatizdeveji.lv/index_lv.php?sx=gdb&sadala=&idd=1666&izdevniecibas=

    – Kā arī Imanta Ziedoņa “Tik un tā” ( Ls 0.50 – !) noderēs, lai šodienas gudro pētnieku secinājumus varētu objektūvāk izvērtēt.

    http://www.ibook.lv/BD_tik-un-ta-imants-ziedonis.aspx?BID=83be730c-cf13-4e71-a091-e4f571ffccd3

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > Andis 21.03.2013. 16.01

    ——-
    “Cimdiņa un Raubiško rosina lauku attīstības vīziju valsts politikas līmenī veidot, nevis ignorējot, bet jēgpilni ņemot vērā vietēji iesakņotās zināšanas.”
    ============================================================================
    Tādus ierosinājumus dzirdēju jau 1988.g. slavenajā Radošo savienību plēnumā, tikai, diemžēl, “reālpolitiķi” gāja citu ceļu – ar vienu “dūrienu” sagrāva dzīvotspējīgo sistēmu 1990-o gadu sākumā. Visu cieņu tērvetniekiem, kas kā leģendārie zemgaļi aizstāvējās pret kampējiem:

    “Latvijā bija pieņemts lēmums likvidēt kolhozu un padomju saimniecību sistēmu, tika slēgti to konti, taču turpināja pastāvēt izņēmumi. Viestura Gredzena savulaik veiksmīgi saimniekojušais kolhozs Tērvete nu jau Modra Gobas vadībā turpināja darboties statūtu sabiedrības ietvaros. Prokuratūra viņiem vairākkārt sankcionāli uzbruka, bet viņi pilnsapulcē visus pārmetumus noraidīja. No 1992. līdz 1995. gadam saimniecībā izcēlās seši tīši ugunsgrēki. Nelabvēļi dedzināja barības novietnes. Pa nakti ceļi tika aizšķērsoti ar šlagbaumiem un fermas – prožektoru izgaismotas. Daudzviet stāvēja sargi. Būtībā veidojās kara situācija. Tomēr statūtu sabiedrība Tērvete izdzīvoja un gadu no gada piepirka papildu zemi, tāpēc kļuva spēcīga. Ar saviem zirgiem un alu Tērvete turpina pastāvēt joprojām.”

    http://www.senioriem.lv/raksti/2012/2/17/erika-hanberga-kolhozi/

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Andis > Andis 21.03.2013. 15.14

    Mīļš paldies, klavsse!!! Jūs (un visi tur sarindoto darbu autori) esiet zelts, patiesi! Drukājam ārā – piedodiet, papīram nocirstie koki…

    P.S. Ziedoņa “Tik un tā” ir lasīts, tāpat, kā citi darbi. Jā, palīdz pašam sevi un savējos saprast. Minēto Hānberga darbu gan vēl nav gadījies lasīt. Labu autoru grāmatas jau vispār ir spēcīga lieta 🙂 Ir tik interesanti, ka spēcīgās grāmatas nevien atspoguļo, bet arī veido tautu, bet tas jau cits stāsts.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    ansisgrauds > Andis 21.03.2013. 14.51

    Šo un citas projekta gaitā tapušās grāmatas var bez maksas lejuplādēt projekta mājaslapā: http://www.savskaktins.lu.lv/savskaktins/monografijas/

    +2
    0
    Atbildēt

    0

loptik 22.03.2013. 03.34

Kopumā zinātnieku galvenais devums, izskatās, ir piedāvājums saputrot vairāk esošos latviešu valodas jēdzienus. Paši to viņi uzskata par milzīgu sasniegumu. Tas, saproties, paplašinot jēdzienu nozīmi ārpus kapitālisma šaurās izpratnes 🙂 Citu kontribūciju neredzu. Ir jau labi paziņot, ka “naturālā saimniecība – tā nav atpalicība, bet ir moderna un inovatīva lieta!”. Nu ok. Vēl tik atliek tāds sīkums kā noskaidrot, kurš svīdīs eksportējot, lai šo skaisto rezervāta dzīvesveidu uzturētu.

+3
-1
Atbildēt

6

    ilmisimo > loptik 22.03.2013. 10.24

    Citu kontribūciju neredzu.
    ___________________ Miers bez aneksijām un kontribūcijām!

    Ļeņins ..un Trockis

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > loptik 22.03.2013. 13.46

    ——–Gundars Dāvidsons:”(..)
    Vēl tik atliek tāds sīkums kā noskaidrot, kurš svīdīs eksportējot, lai šo skaisto rezervāta dzīvesveidu uzturētu.”
    ============================================================================
    Vajadzētu vēlreiz un vēlreiz “nezinīšiem” atgādināt, kurš, kad un kā Latviju par “skaistu rezervātu” sāka pārvērst.
    Bez svīšanas jau latviešu tautas mentalitāti tik ātri “sačakarēt” nevarēja, bez godmanīšu, repšiku, rimšēvicu, dāvidsonu aktivitātēm jau Latvijas lauku ļaudis un laukus atsviest atpakaļ viduslaikos (īpašuma forma;ražošanas attiecības) tik ātri jau neizdotos. Gavilējiet, banksteru pakalpiņi, gavilējiet par paveikto, ko pētījumu dati apstiprina:

    “Pētnieces {A.Cimdiņa,I.Raubiško,D.Dzenovska}: latviešu darba tikums mūsdienās kļuvis par mītu un netiek uzskatīts par vērtību”

    http://www.diena.lv/latvija/zinas/petnieces-latviesu-darba-tikums-musdienas-kluvis-par-mitu-un-netiek-uzskatits-par-vertibu-13930961

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > loptik 22.03.2013. 13.16

    ——-Gatis Mani jau arī interesē, kas tur pateikts, bet darbs vēl jāizlasa. Ir fakts, ka jaunā paaudze nevēlas laukos palikt, jo vēlas citu dzīves veidu. Es pats savulaik tā vēlējos un aizbraucu no laukiem – teikšu godīgi, ka neesmu nožēlojis…”
    ============================================================================
    Amerikāņu dzīves-veidu/American way of life daudzi vēlējās, tikai maksa par nebeidzamo baudīšanu būs augsta:

    ” EP prezidents: Eiropa varētu būt zaudējusi jauniešu paaudzi ”

    http://financenet.tvnet.lv/zinas/456731-ep_prezidents_eiropa_varetu_but_zaudejusi_jauniesu_paaudzi

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Andis > loptik 22.03.2013. 11.08

    Mani jau arī interesē, kas tur pateikts, bet darbs vēl jāizlasa. Ir fakts, ka jaunā paaudze nevēlas laukos palikt, jo vēlas citu dzīves veidu. Es pats savulaik tā vēlējos un aizbraucu no laukiem – teikšu godīgi, ka neesmu nožēlojis. Tā tas ir Latvijā, Islandē, Indijā un Mozambikā – visā pasaulē. Mākslīgi cilvēkus laukos var noturēt ar milzum dārgu lauku “mākslīgo elpināšanu”, kurai finansējumu sapelna pilsētās. Pamatīgs nodoklis kā bremze visai valsts konkurētspējai (jau dzirdu sašutuma pilnus brēcienus, bet tāds ir mans viedoklis). Bet varbūt ir kāds dabisks ceļš, kas cilvēkus pārliecina un nerada ekonomikā mīnusus?

    Ja tas būs tikai saldsērīgs apskats par to, ka laukos ir vienīgie īstie cilvēki, kas visu ko izdomā, lai izdzīvotu – tad, protams, tas neko neatrisina, un ierindojams garajā plauktā, kas jau pilns ar žēlabām par tēmu “laukos ir īstenā zemes sāls un riktīgi cilvēki, ak kāpēc mēs (autorus ieskaitot) no turienes braucam prom”.

    Pats no savas darba pieredzes zinu, ka lauku novados cilvēki skatās uz dzīvi reālāk un ir tālredzīgāki, uzņēmīgāki, nekā pilsētās. Tas, protams, ne jau aiz labas dzīves, vienkārši tur nav citas izejas.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Andis > loptik 22.03.2013. 14.02

    Varbūt ir jauki tā pārpasaulīgi filozofēt par to, cik pasaule nepareizi attīstās, bet… tā viņa attīstās. Un tāda bija mana izvēle – patīk mūri apkārt, patīk daudz cilvēku ap mani un tramvaju graboņa naktīs. Zinu, ka laukos var dzīvot dažādi – gan garīgi piepildītu, rimtu un harmonisku dzīvi, gan arī kļūt par nenormāli aizņemtu miljonāru.
    Bet varu pačukstēt milzu noslēpumu: arī pilsētā dzīvojot, ir tāda pati izvēle 🙂

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Daaciiite > loptik 22.03.2013. 18.21

    Paldies par komentāriem. Pētījuma mēŗkis nebija darināt jaunus jēdzienus, bet gan pēc iespējas plašāk un dziļāk atspoguļot pašreizējo situāciju laukos, ko diemžēl ne vienmēr iespējams raksturot ar pašlaik valsts attīstības politikā dominējošiem jēdzieniem. Tas, ka naturālā saimniecība (precīzāk, sīksaimniecība, kas visbiežāk ražo pašiztikai un daļēji arī komerciālos nolūkos, kombinējot dažādas nodarbes un izmantojot subsīdijas) tiek uzskatīta par attīstību kavējošu un tāpēc nevajadzīgu, nepadara to par neeksistējošu. Nevar ignorēt to, ka Latvijā lielākā daļa ir tieši šādu sīksaimniecību. Tās nav produktīvas strikti ekonomiskā izpratnē, bet tās ir fleksiblas un dzīvotspējīgas, un kopumā lielā mērā uztur dzīvi laukos. Politika attiecībā uz šādām saimniecībām atkarīga no tā, kādu lauku apdzīvotības modeli vēlamies redzēt.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Irina 22.03.2013. 10.49

Vienreiz tom’er makroekonomika ir j’asaista ar mikroekonomiku un ekolo’giju, ar Latvijas kult’urv’esturisko identit’ati.

+1
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > Irina 22.03.2013. 13.21

    ——-
    Būs REĀLS, nevis virtuāls PIEPRASĪJUMS, būs arī reāls PIEDĀVĀJUMS?

    Reiz, sen senos laikos viens 1. Saeimas deputāts arī par to saistīšanu gudri runāja – daudz ‘ūdeņu kopš tā laika aiztecējis’:

    “Visu mūsu dzīvi tagad noteic veikals. Patlaban mūsu valstī ir spēku savākšanas periods, kurā kapitāls sakopojas. Par nožēlošanu šis veikalisms ir ieviesies tādās sfērās, kurās viņam nevajadzētu būt.”

    Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu

    http://infoagentura.wordpress.com/2012/04/01/raina-saeimas-runa-par-kulturu-valsti-un-veikalnieciskumu/

    0
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu