Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis bija viengadnieki, kuriem šogad paliktu 80. Viņu piedzīvojumu garu un humoru atklāj vēstules, ko draugi rakstīja viens otram
Gumijas cimdi man ir par lielu, muzeja aploksnes atveru un papīra lapas satveru neveiklām rokām kā bērns, kas ticis klāt vecāku rakstāmgalda atvilktņu saturam. Kad mēģinu kaut ko pierakstīt, pildspalva slīd un paliek cimdu rievās. Rokraksts ir ķeburains, tomēr ļoti cenšos. Tas man atgādina, cik fiziski grūti pēdējā laikā bija rakstīt dzejniekam Imantam Ziedonim.
Viņa vēstules, kas tapušas kā privāts vēstījums Ojāram Vācietim, man ir iespēja apskatīt Vācieša muzeja fondos. Imanta Ziedoņa īpašums – vēstules no Ojāra Vācieša – muzejniekiem pieejamas tapa tikai pirms dažiem gadiem.
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumu galvenajai glabātājai Annai Eglienai, it kā nojauzdams drīzo aiziešanu šāgada 27.februārī, savu arhīvu pamazām nodeva Imants Ziedonis. 1983.gada 23.novembrī mirušā Ojāra Vācieša arhīvs viņa memoriālajā dzīvoklī pie Māras dīķa jau bija glabājies visu šo laiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.