Vudijs, Tenesijs un lieliskā Keita • IR.lv

Vudijs, Tenesijs un lieliskā Keita

3
Vudijs Allens traģikomisko Jasmīnas lomu ir rakstījis tieši Keitai Blānšetai, kura filmā pilnībā saplūst ar savu tēlu.
Kristīne Simsone

Vudija Allena jaunā filma Jasmīnas stāsts ir labākais, ko režisors pēdējos gados radījis

Priecīgu prātu izklaidējies, filmās pārvēršot Eiropas kultūrklišejas un cilvēcisko attiecību nianses, režisors Vudijs Allens pēc pieciem komēdiju piesātinātiem gadiem atgriežas pie drāmas. Viņa režisētais un sarakstītais Jasmīnas stāsts (Blue Jasmine) ir nesaudzīgs izmisuma portretējums ar lērumu Allena stilistikā ieturētu atsauču uz Tenesija Viljamsa slaveno lugu Ilgu tramvajs. Filmas «kroņa dārgakmens» ir galveno varoni tēlojošā Keita Blānšeta – viņa, iejuzdamās slimīgu neirožu un graujoša zaudējuma izpostītas sievietes veidolā, nospēlē savu «mūža lomu».

Iedvesmojies gan no teātra klasikas, gan no pazīstamā Volstrītas haizivs, krāpnieka Bērnija Medofa kundzes Rutas dzīves, Allens ir sacerējis stāstu par Jasmīnu (Blānšeta). Aleka Boldvina spēlētā dzīvesbiedra negodīgo biznesa mahināciju dēļ viņa ar blīkšķi izkritusi no Ņujorkas smalkajām aprindām, atdurdamās «mirstīgo» ļaužu sūrajā ikdienā. Vairāk gan aiz izmisuma nekā cerībās par jaunu dzīvi, Jasmīna patvēruma meklējumos dodas uz Sanfrancisko pie savas vienkāršās un «ar sliktu gaumi uz vīriešiem apveltītās» māsas Džindžeras (Sallija Hokinsa). Džindžera savā naivumā tiek gan pie «neveik-sminiekiem» un krāpniekiem, gan ārkārtīgi ekspresīviem mīlniekiem, kam greizsirdības uzplūdā gadās nedaudz pademolēt viņas jau tā pieticīgo mitekli, kurā pašiedomātā Piektās avēnijas dīva Jasmīna jūtas kā trimdā un to panes, tikai naski rijot nervu drapes.

Allens traģikomisko Jasmīnas lomu ir rakstījis tieši Blānšetai, kura filmā pilnībā saplūst ar savu tēlu. Viņas ekrāna partneris, švītīgo diplomātu un titulvarones aplidotāju spēlējošais Pīters Sarsgārds (Izglītība) puspajokam atzinies, ka spēlēt līdzās Blānšetai brīžam esot bijis baisi, jo šķitis, ka aktrise patiešām jūk prātā. Līdzīgas sajūtas piemeklē arī šaipus ekrānam, jo Blānšeta ļauj sevi plosīt un ar simtprocentīgu atdevi nospēlē gan nervu sabrukumu, gan Jasmīnas rakstura slēptākās šķautnes – nepārliecinātību par sevi un milzu apjukumu, kas ir rūpīgi noglabāts aiz pompozas smalkās dāmas fasādes. Šķiet, ka Vudijs Allens, izvēloties lomai Blānšetu, ir gribējis parādīt, ka no mūsdienu aktrisēm tieši viņa ir vistuvāk kino zelta laikmeta dīvu spozmei – līdzīgi Vivjenas Lī sniegumam klasiķa Elija Kazana 1951.gada Ilgu tramvaja ekranizējumā, aktrises spēle Jasmīnas stāstā rada nervozitātes piestrāvotu, emocionālu līdzpārdzīvojumu. Pēc pēdējo gadu Allena priecīgajiem farsiem šī filma šķiet pavisam cita kalibra baudījums, attāli atsaucot atmiņā režisora karjeras agrākajās desmitgadēs radītos, spožos sieviešu tēlus, ko līdzās citām lieliskām aktrisēm iemiesoja Diāna Kītone un Mia Farova. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu