Kamēr vien akmens augs • IR.lv

Kamēr vien akmens augs

6
Nora Ikstena

Šajā neticami auglīgajā maijā Imanta Ziedoņa neklātbūtne izrādījās tikpat spēcīga kā klātbūtne

Maija novakarē Londonā pēclietus smaržains gaiss. Tuvējā parkā lidinās ūbeles, skrien un pastaigājas metropoles nogurdināti ļaudis. Bērni baro gulbjus, zosis un pīles. Sieviete čadrā ausij nesaprotamā valodā apsauc knēveļus, kuri savā starpā sarunājas angļu valodā. Uz soliņiem piesēdušie londonieši lasa laikrakstus, kuru pirmajā lappusē musulmaņu teroristu nogalinātais britu kareivis. Pasaule iet savu gaitu. 

Turpat, tajā mirklī, mājā pie parka tikko sanestas ziedošas ievas, suņuburkšķi un smaržīgi zari, purpura ziediņiem rotāti. Telpā ar latviskiem ornamentiem ienācis maijs un ziedonis. Pavisam drīz te pulcēsies ļaudis, kas pieminēs dzejnieku Imantu Ziedoni. Latvieši, kuri dažādu iemeslu dēļ dzimtenē nedzīvo. Viņi runās un domās par dzejnieku no bērnības līdz mūžībai, bet, dzejnieku pieminēdami, viņi pieminēs arī Latviju. 

Šis ir tikai viens mirklis, viens laukumiņš šajā pāri plūstošajā Imanta Ziedoņa maijā. Kā viņa Buramdziesmiņā «kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs» nav tikai simbolika, nupat tāds akmens Pedvālē Imantam iestādīts. Tāpat kā šajā pavasarī stādīta Imanta dzeja. Lauki apsēti ar viņa dzeju. Mums vajadzēja tādu pavasari. Caur viena cilvēka enerģētiku domāt par tautas enerģētiku. Caur dzejnieka dzejas vārda spēku domāt par mūsu valodas spēku. Stādīt un sēt gara maizi līdztekus dienišķai maizei. Arī par aiziešanu un nāvi piedomāt dzīves pavasara gaismā. Piedomāt un nonākt līdz Imanta epifāniju atmirdzēšanai, kurā viņš raksta: «Mēs neejam uz nāvi, mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi, mēs ejam satikt sevi otro. Dzīve ir kā divu cilvēku pretim gājums – mans vecums iet satikt manu jaunību. Viņi satiekas kaut kur vīra gados, pie tās vīra gadu robežas. Tā kā satiksies divi kazbuki uz baļķa pāri upei, tā es ar sevi satikšos. Kas tā būs par priecīgu badīšanos. Es visu laiku nāku sev pretim. Kad satiksies mana sirmā bārda ar manu pirmo knupīti, tad es būšu visīstākais.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu