Par un pret šķīrējtiesām

Šķīrējtiesu popularitāte Latvijā ir skaidrs mūsu tiesu sistēmas pārslogotības un laikietilpības spogulis

Pašās janvāra beigās valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Tieslietu ministrijas sagatavotais „Šķīrējtiesu likuma” projekts, kas tagad nodots atzinuma sniegšanai vairākām ministrijām, KNAB un citām organizācijām. Jāpiekrīt medijiem – ministrs Jānis Bordāns (NA) atrotījis piedurknes, lai sakārtotu iespējamo šķīrējtiesu regulējuma modernizāciju un reformu. Diskusijas notiek par šķīrējtiesu darbības efektivitāti, taisnīgas tiesas spriešanu šķīrējtiesas procesā un personu tiesību aizsardzību. Bet tā vien šķiet, ka līdz ar ūdeni no siles izliesim arī bērnu…

Kas tad ir šķīrējtiesa?

Šķīrējtiesas ir nevalstiski privātā kārtā nodibinātas ārpustiesas strīdu izskatīšanas institūcijas. Šķīrējtiesa nav tiesa tās likumiskā izpratnē – ja tiesu tiesnešus pēc rūpīgas atlases un pārbaudījumiem amatā apstiprina Saeima un to darbība tiek uzraudzīta no valsts puses, tad par šķīrējtiesnešiem konkrētā strīda izšķiršanā darījuma partneri var pieaicināt faktiski jebkuru personu, kurai ir juridiskā izglītība un trīs gadu pieredze juridiskā profesijā. Latvijā patlaban ir reģistrētas 212 šķīrējtiesas, no kurām aktīvi darbojas tikai neliela daļa, salīdzinājumam – Lietuvā un Igaunijā darbojas tikai pāris šķīrējtiesas.

Tiesu varu Latvijā veido rajonu (pilsētu) tiesas, apgabaltiesas, Augstākā tiesa un Satversmes tiesa, izņēmuma stāvokļa vai kara laikā – arī karatiesa. Tomēr pietiekami bieži juridiski strīdi tiek nodoti izskatīšanai šķīrējtiesām. Jāatceras, ka šķīrējtiesa nedrīkst skatīt krimināllietas un administratīvās lietas. Arī civillietu izskatīšanā ir dažādi ierobežojumi, taču ar komercdarbību saistīto strīdu izskatīšanā tās kompetence faktiski ir neierobežota.

Kāpēc šķīrējtiesas ir populāras?

Visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, strīdu izskatīšana tiek nodota šķīrējtiesām piecu galveno iemeslu dēļ: strīda izskatīšanas ātrums, procesa vienkāršība, sprieduma nepārsūdzamība, iespēja pusēm pašām vienoties par šķīrējtiesnešiem un tiesāšanās izmaksu apmērs.

Šķīrējtiesu popularitāte Latvijā ir skaidrs mūsu tiesu sistēmas pārslogotības un laikietilpības spogulis. Strīda izskatīšana tiesā ir ilgstoša un arī dārga, turklāt Latvijā vidējais tiesvedības ilgums, neatkarīgi no strīda summas, ir trīs līdz pieci gadi.

Šķīrējtiesa Latvijā strīdu izskata vidēji trīs mēnešos. Tādējādi komersantu vidē, kur katra strīda diena var nest zaudējumus vai pat apdraudēt komersanta turpmāko darbību, strīdu izskatīšana šķīrējtiesā izskatās ļoti pievilcīga. Vienīgi jāatceras, ka šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei ir jāsaņem tā dēvētās valsts tiesas izsniegts izpildu raksts, kas procesu var paildzināt vēl par vienu līdz diviem mēnešiem. Respektīvi, lai šķīrējtiesas spriedumu, piemēram, par parāda piedziņu, nodotu zvērinātam tiesu izpildītājam piedziņas veikšanai, ir jāsaņem tiesas izsniegts izpildu raksts. Bez šāda izpildu raksta šķīrējtiesas sprieduma izpildei ir brīvprātīgs raksturs.

Tik tālu, salīdzinot smagnējo, ilgstošo un sarežģīto tiesas procesu ar šķīrējtiesas procesu, viss šķiet skaidrs – priekšroka dodama šķīrējtiesām! Tomēr viss nav tik vienkārši – šķīrējtiesu darbība, vismaz Latvijā, satur virkni nopietnu risku.

Kas regulē un kontrolē šķīrējtiesas?

Valsts šķīrējtiesas un šķīrējtiesnešus pēc būtības neuzrauga. Tiesa tikai izsniedz izpildu rakstu šķīrējtiesas sprieduma izpildei, tā ir arī vienīgā uzraudzība. Tas ir nepietiekami, jo tiesa nevērtē šķīrējtiesas spriedumu pēc būtības, tā tikai pārbauda šķīrējtiesas sprieduma atbilstību Civilprocesa likuma formālām prasībām. Turklāt ne vienmēr šķīrējtiesas sprieduma izpildei nepieciešams izpildu raksts, piemēram, tad, kad prasība tiek noraidīta – šādos gadījumos šķīrējtiesas darbības likumība nav pakļauta pilnīgi nekādai kontrolei.

Šo apstākli ir iemanījušies izmantot negodprātīgi strīdnieki un dažādi veikli darboņi, kas nodibina šķīrējtiesas kāda konkrēta klienta vai pat konkrēta strīda vajadzībām un pēc tam tajās imitē taisnīgu tiesas spriešanu, patiesībā darbojoties kādas no strīda pusēm tiešās interesēs. Piemēram, vīram piederoša šķīrējtiesa skata strīdu, kurā vienu no pusēm kā juriste pārstāv viņa sieva, vai arī šķīrējtiesa izskata strīdu, kurā atbildētājs ir maksātnespējīgs komersants, kaut gan likums tieši aizliedz šādu strīdu izskatīšanu šķīrējtiesās. Cits piemērs – visa šķīrējtiesas procesa laikā atbildētājs nesaņem nevienu šķīrējtiesas paziņojumu, un pirmais dokuments, ko viņš ierauga, ir jau tiesas izsniegts izpildu raksts, kas vairs nav apstrīdams. Tieši šādu darboņu dēļ Latvijā šķīrējtiesu institūts tā pašreizējā veidolā ir degradēts.

Ko ir iecerējis Bordāns?

Valsts labi apzinās šķīrējtiesu pozitīvo ietekmi uz tiesu darba atslogošanu. Par to liecina tas, ka patlaban aktīvi tiek strādāts pie šķīrējtiesu likumprojekta. Ar to valsts regulēs šo nozari- stingrāka uzraudzība un mēģinājums izskaust tās šķīrējtiesas, kas faktiski nedarbojas vai darbojas ļoti reti, tā teikt, „pēc izsaukuma”.

Viens no būtiskākajiem jaunumiem ir plānots saistībā ar šķīrējtiesu dibināšanu – šķīrējtiesu varēs dibināt tikai biedrība, kura sastāv vismaz no 10 biedriem un kuru kopējais neto apgrozījums gadā nav mazāks par 50 miljoniem latu. Gribētos teikt, ka šādiem nosacījumiem nav nekāda saprotama juridiska, racionāla vai loģiska pamatojuma. Vai tiešām likumprojekta autori uzskata, ka tā šķīrējtiesa, kuras dibinātājiem ir lielāks apgrozījums, strīdus skatīs godprātīgāk? Respektīvi, ar šādu piedāvājumu Latvijas likumdošana nonāk pie mantas cenza – ja biedrības biedriem ir lielāks apgrozījums, tad biedrība ir godīga un tāpēc var dibināt šķīrējtiesu. Ja biedrības biedru apgrozījums gadā ir tikai 49 miljoni latu, tad – atvainojiet – ar to godīgumu tā ir, kā ir, un šķīrējtiesu dibināt kategoriski noliegts. Bez tam ar šādiem grozījumiem tiek apdraudētas vairākas patlaban aktīvi darbojošās šķīrējtiesas ar labu slavu, kuras būs spiestas vai nu likvidēties, vai pievienoties citai – bagātākai, tātad godīgākai – šķīrējtiesai, vai arī piesaistīt sev kādu biedru ar likumam atbilstošu apgrozījumu.

Alternatīvs risinājums varētu būt šķīrējtiesu licencēšana, paredzot saprātīgu samaksu par licences izsniegšanu. Maksai jābūt tādai, kas ļautu turpināt darbu tām šķīrējtiesām, kas darbojas regulāri un kuru darbs ir pieprasīts, bet atsijātu tās šķīrējtiesas, kuras dibinātas kādiem iespējamiem strīdiem vai klientiem un kuras tāpēc būtu finansiāli neizdevīgi uzturēt. Tajā pašā laikā šāds regulējums pilnībā neizslēdz negodprātīgu rīcību – tiks nodibināta biedrība, kuras 10 biedriem – ārzonas kompānijām – to mītnes valstī it kā būs šis nepieciešami lielais apgrozījums. Un ko tālāk? Atkal tiks taisīti pāris apšaubāmas kvalitātes spriedumi gadā…

Pozitīvi vērtējamas ir izmaiņas par šķīrējtiesnešu kvalifikācijas eksāmena kārtošanu. Tomēr neatbildēts paliek jautājums – ja par šķīrējtiesnesi vēlēsies kļūt jurists, kurš līdz šim bijis, piemēram, Latvijas Augstākās tiesas tiesnesis vai pat senators – vai arī viņam būs jākārto šāds eksāmens? Un vai šāds eksāmens būs jākārto arī zvērinātiem advokātiem, kuri jau zvērināta advokāta statusa iegūšanai ir kārtojuši eksāmenu, kura komisijā ir arī Tieslietu ministrijas un Augstākās tiesas pārstāvji? Likumprojektā būtu nepieciešams paredzēt izņēmumus kvalifikācijas eksāmena kārtošanai iepriekš minētajām juristu kategorijām.

Likumprojektā vēl joprojām nav paredzēta absolūti nekāda šķīrējtiesnešu darbības uzraudzība. Vai tiešām vienīgais instruments ir atkārtota sertifikācija pēc pieciem gadiem? Tomēr būtu nepieciešams norādīt kādu institūciju, kas arī izsniegtā sertifikāta darbības laikā izskatītu un apkopotu sūdzības par šķīrējtiesnešu un šķīrējtiesu darbību. Vai šī institūcija būtu vai nebūtu tiesīga piemērot disciplināro vai cita veida atbildību, ir diskutējams jautājums.

Būtiski, ka atšķirībā no pašreizējā regulējuma pēc jaunā likuma šķīrējtiesas drīkstēs skatīt arī strīdus ar valsts un pašvaldību piedalīšanos, kas līdz šim bija aizliegts. Var veidoties savdabīga situācija, kurā divas valsts iestādes savu civiltiesisko strīdu skata privātā šķīrējtiesā. Nav arī apsvērts jautājums, vai šķīrējtiesas pakalpojumu izvēlei nebūtu piemērojams Publisko iepirkumu likums.

Likumprojektā nav iekļautas normas par to, ka atsevišķos gadījumos šķīrējtiesas līguma apstrīdēšana varētu būt nevis pašas šķīrējtiesas, bet gan tiesas kompetence. Šī ir tiesu praksē pietiekami bieži sastopama situācija, kuru prasītos noregulēt reizi par visām reizēm, jo dažādu tiesu nolēmumi ir atšķirīgi. Pretējā gadījumā veidojas situācija, kurā jautājumu par to – ir vai nav strīds pakļauts šķīrējtiesai – vienmēr skata pati šķīrējtiesa, pat tad, kad šķīrējtiesas līgums ir acīm redzami viltots vai pat vispār nav parakstīts. Jāatceras, ka šķīrējtiesas tomēr ir materiāli ieinteresētas strīda izskatīšanā. Noteikti būtu paredzami vismaz atsevišķi gadījumi, kad šādu jautājumu izlemtu valsts tiesa, šķīrējtiesas procesu uz to laiku apturot.

Lielos vilcienos, paredzētais šķīrējtiesas likuma regulējums ir ļoti tuvs pašreizējam regulējumam, kas iekļauts Civilprocesa likumā, un patiešām būtiski jauninājumi attiecas vienīgi uz šķīrējtiesas dibināšanu un darbību, kā arī šķīrējtiesnešu eksamināciju un sertifikāciju. Vai tiešām tā ir nepieciešamo izmaiņu būtība? Jautājums ir atklāts, jo ir viedoklis, ka šis likumprojekts nebūt nav pēdējā versija, bet par šiem jautājumiem diskusija vēl turpināsies.

Autors ir zvērināts advokāts, advokātu biroja „O.Cers un J.Jurkāns” partneris