Jaunajā Rīgas teātrī būs pirmizrāde “Pirmie aplausi”

Režisora Gata Šmita un sešu aktieru veidotā izrāde ir fantāziju par teātra pirmsākumiem Latvijā

Trešdien, 13.februārī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi Lielajā zālē piedzīvos režisora Gata Šmita veidotais iestudējums “Pirmie aplausi”, kas ir fantāzija par Livonijas Indriķa hronikā minēto pirmo teātra izrādi Rīgā. Jaunajā izrādē skatītāji tiksies ar aktieriem Baibu Broku, Gunu Zariņu, Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu, Andri Keišu un Ģirtu Krūmiņu, raksta aģentūra LETA. 

Livonijas Indriķa hronikā teikts, ka 1205.gada ziemā Rīgā notikusi brīnumjauka izrāde par praviešiem – “ludus prophetarum”. Šīs nedaudzās rindas ir viena no retajām agrīnās teātra vēstures liecībām, kas Eiropas akadēmiskajās aprindās kļuvusi par daudzu desmitu lappušu garu zinātnisko darbu pamatu. Ne tik izglītota lasītāja skats šīm rindām var pārslīdēt pāri, bet var arī mudināt izzināt, kas īsti bija šī pirmā teātra izrāde, kā tā izskatījās, kas bija aktieri, cik daudzi skatījās, kādā valodā viņi runāja, kā sapratās, par ko smējās un daudz ko citu. 

Izrādes režisors un seši JRT aktieri ķērās pie izpētes darba, lasot, meklējot, tulkojot, konsultējoties ar antropoloģijas, etnogrāfijas, vēstures, valodniecības, arheoloģijas, teoloģijas, mūzikas, folkloras speciālistiem, lai pēc tam no tā visa radītu pilnīgi jaunu izrādi – nevis vēsturisku liecību, bet fantāziju par pirmsākumiem. 

Kāds cilvēks no letu apmetnes nonācis Lībekā, iemācījies lasīt, kļuvis par Eiropas kultūras pārstāvi un atgriežas dzimtajā pusē. Viņš pieder abām kultūrām, un teātra izrādē tās abas savijas kopā. Mūsu senči ir gan tie, kas atbrauca, gan tie, pie kuriem atbrauca, gan tie, kas spēlē, gan tie, kuri skatās. Tāpēc izrāde ir par pārmaiņām, par rašanos, par kopā sakušanu un tās pretrunām. Mēģinājums paskatīties uz vēsturiskiem notikumiem bez morāles un bez mītiem, kuros mēs esam labie, bet tie otri – sliktie. 

“Ir svarīgi saprast, ka mēs nemēģinām parādīt, kā toreiz bija, – to nav iespējams izdarīt, jo to neviens nezina. Izpētot visu, ko varējām izpētīt, atsakoties no liekā un radot savu sižetu, mēs visai brīvā formā veidojam jaunu izrādi, savu versiju, kas, iespējams, varētu būt salīdzināma ar arheoloģiju,” aģentūra LETA citē režisora Šmita teikto. Viņš izrādi skaidro ar līdzību – arheologs izrok dažas krūzes lauskas, tad tās tiek izliktas muzejā uz samta paliktņa, un šīs lauskas ir gan vienkārši lauskas, gan stāsts par visu krūzi. Izrādes radošā komanda rāda dažādas lauskas. Viņu pētījumi ir tikai atspēriena punkts. Tāpēc izrādē tikpat kā nebūs nekādu vēsturisku vizuālu lietu. “Visu, ko uzzinājām, esam centušies neizmantot prāta un teksta līmenī, bet gan darbināt emocijas, iztēli,” atklāj režisors. 

Iestudējuma scenogrāfs ir Rudolfs Bekičs, kostīmu māksliniece – Keita.