Leģionāri

Trīs svarīgākās izrādes izvēlēties nebija viegli, labprāt būtu izteicies arī par “Kolperta kungu” u.c. Kāpēc tomēr šī izrāde man šķiet tik svarīga teātra attīstībai Latvijā kopumā? Man būtiski ir tas, lai izrāde ietekmētu gan racionāli, gan emocionāli, šoreiz tas ir ļoti izdevies. Vispirms – ir beidzot režisori, kas programmatiski un neviennozīmīgi runā par smagiem Latvijas vēstures tematiem (faktiski – visa V.Sīļa triloģija – arī “Visi mani prezidenti” un “Veļupes krastā”), turklāt iedziļinās ne tikai citu nodarījumos pret mums, bet arī pašu vainā (mazdūšībā, melīgos mītos u.c.). Velti sevi mierināt, ka citi (zviedri, angļi…) mums palīdzēs. Daudz kas ir pašu ziņā, pašu gudrībā. Skarbo un nežēlīgo vēsturi, protams, nevar mainīt, kaut izrādes laikā to ļoti gribas darīt, toties var dzīvot “īstāk”, bez veltām ilūzijām, bet – ar centieniem rīkoties gudrāk. Izdevusies “lieliska vēstures stunda”. Ļoti labprāt iesaistījos izrādē, diemžēl bezspēcīgajā zviedru karaļa lomā – vai man būtu bijis iespējams cits teksts, ne uzrakstītais, politiski izsvērtais?
Vēl ļoti uzrunāja Kārļa Krūmiņa tēlojums, tādu precizitāti un dziļumu negadās bieži skatīt un iejusties tajā.
Ar šādām izrādēm, soli pa solim, “pilienu pa pilienam” varbūt izdosies aktivizēt sabiedrību (ne tikai noliegumā, skepsē, “valsts nemīlēšanā”).

Izrāde, kura sākumā mulsina.Formas, izteiksmes dēļ.Tik ļoti pierastie viedokļi par Otro pasaules karu vēl traucē. Līdz ļauj sev vienkārši būt izrādē. Tur, kur abi aktieri ved un ļauj būt. Ir liela emociju gradācija no smiekliem līdz asarām un atpakaļ, turklāt – dažu minūšu laikā.
Pēc izrādes šķita, ka ja mani bērni gribēs zināt kaut ko par Otro pasaules karu, es vislabprātāk vispirms viņus aizvestu noskatīties Leģionārus.

Can you imagine that … apkārt notiek otrais pasaules karš. Divi puiši. Par otro pasaules karu tuvplānā un vispārīgi.
Otrais pasaules karš! Ieklausieties – cik globāli un vispārināti tas skan. Teju bezpersoniski. Un tomēr zem tā slēpjas desmitiem, simtiem un tūkstošiem stāstu. Dzīvju. Dzīvību. Arī latviešu.
Izrāde balansē uz nemitīgas iztēles un realitātes robežas. Vari atslēgties no iztēles un nebūt tur, bet var arī sajust īstu asins smaržu. Aktieri Kārlis Krūmiņš (Latvija), Karls Alms (Somija) izspēlē visas ainas. Nu labi, gandrīz visas …
Viens no izrādes aktieriem mani paaicināja uz skatuves, lai izspēlētu “romantisko ainu”. Viņš, latviešu leģionārs, divus gadus karā. Es, viņa mīļotā, kuru viņš nav saticis šos divus gadus atvesta pie viņa. Stāvoklī – sestajā mēnesī. Man nekas nav jādara, nekas nav jāsaka, vien jāsēž Viņam pretī. Jāklausās.

– Vai Tu saņēmi manas vēstules? Vai tu tās saņēmi?
– …
– Es tevi mīlu!
– …
– Kas Viņš ir? Latvietis, krievs, vācietis?
– …

Uzdrīkstējos pacelt galvu un ieskatīties Viņam acīs. Tajās bija asaras un es jutos nožēlojami. Vainīga. Tā bija tikai izrāde, bet es jutos patiesi nodevusi viņu. Mēģināju sev iegalvot, ka tas ir tikai teātris un es te mazliet tajā visā negaidot esamu iesaistīta. Bet tad iedomājos, cik tieši šādu stāstu bija otrajā pasaules karā? Cik? Desmit? Simts? Tūkstotis?
Vai šādas, individuālās traģēdijas un nedevības nav lielākas par to lielo kolektīvo sāpi, ko mēs kā latvieši gadu desmitiem esam sevī krājuši un tik ļoti mīlam cildināt, nostādot sevi lielākā upura lomā?
Es nevaru apgalvot, ka man lielie procesi un notikumi kopumā nešķiet svarīgi, tomēr tie mazie man šķiet daudz būtiskāki. Ievērības cienīgāki.

Šī izrāde ir jāredz katram. Jāpiedzīvo un jāsajūt. Lai saprastu. Vismaz mēģinātu saprast.