Vārdos valdība piekopj pareizo politiku bezdarba mazināšanai, bet darbi neseko
Kāda ir ekonomiskās politikas jēga? Meklējot plānošanas dokumentu vai politiķu runu abstraktajās definīcijās, parasti atradīsim tādus vārdus kā «labklājība», «dzīves līmenis» vai «dzīves kvalitāte». Grūti, protams, šādus mērķus noliegt, tomēr ir uzkrītoši, cik reti šie vārdi tiek sasaistīti ar vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem to sasniegšanai – to, ka cilvēkiem ir darbs.
Daudzās citās valstīs jau sen ir aksioma, ka nodarbinātība ir gandrīz vai galvenais ekonomiskās politikas efektivitātes rādītājs. Ne velti priekšvēlēšanu laikā ASV augstais bezdarba līmenis ir starp galvenajiem jautājumiem politiskajā dienas kārtībā, jo lielai daļai vēlētāju viņu iespējas atrast un saglabāt darbu ir viens no būtiskākajiem atskaites punktiem, pēc kura viņi vērtē savu ekonomisko stāvokli un līdz ar to arī labklājību un dzīves līmeni.
Taču Latvijā bieži vien šķiet, ka politiķi ir akceptējuši augstu bezdarba līmeni kā gandrīz neizmaināmu tautsaimniecības raksturīpašību. Bieži gan no politiķiem, gan no medijiem dzirdam, ka cilvēki negribot strādāt, jo viņi pārtiek vai nu no pabalstiem, vai no naturālās saimniecības, vai no alkohola, un šis bezdarba līmeņa skaidrojums ērti attaisno politiķu pašu bezdarbību. Kāda jēga valdībai strādāt, ja tik un tā tos sliņķus, dzērājus un diedelniekus no mājām ārā nedabūsi?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.