Velosipēdu darbnīcas Ērenpreiss pagalmā netālu no Ziedoņdārza stāv melns žigulis
Tas ir Ances svētdienu braucamais. Pirms sešiem gadiem viņa to atjaunoja kopējiem spēkiem ar tēti. Tā bija Ances pirmā restaurēšanas pieredze. Tobrīd viņa Latvijas Kultūras akadēmijā studēja socioloģiju un sabiedriskās attiecības, taču, ieguvusi augstāko izglītību, iestājās Rīgas Celtniecības koledžā, lai apgūtu restaurāciju. Negribēja darbu, kas diendienā būtu saistīts ar cilvēkiem. Negribēja kā socioloģisko aptauju intervētāja staigāt pa dzīvokļiem. «Cilvēki bieži vien ir tik… (Ance apraujas pusvārdā.) Labāk ar riteņiem. Obligāti taču nevajag radīt jaunas lietas, var saglabāt kultūras mantojumu.»
Pie Ērenpreisa Ance strādā trešo gadu. Pirmā darbdiena bija ellīgi aukstā ziemas dienā. «Tīrīju un pulēju lampiņas. Patika.» Puiši rūpējas par antīko divriteņu tehnisko uzlabošanu, bet Ance katru izjaukto detaļu notīra: vai nu mehāniski ar skalpeli, vai ķīmiski – ar dažādām skābēm. Pulēšanu veic ar speciālu iekārtu un pulējamo pastu. «Dienas beigās mati un seja melna, lai arī lietoju sejas masku.»
Dažkārt Anci kaitina, ka darbs ne vienmēr rit vajadzīgajā secībā, jo viss nav atkarīgs tikai no viņas. Puiši savu darbu dara pamatīgi. «Par mums jau saka – ortodoksāli restauratori, jo ļoti ieurbjamies un pastāvam uz savu viedokli.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.