Nevajag vilkt mākslīgu vienādības zīmi starp daudzveidību un separātismu
Pēc vairāku gadu pamiera Latvijā atkal uzliesmojuši ja ne gluži valodu kari, tad vismaz lingvistiskās sadursmes.
Šonedēļ sākās oficiāli organizētā parakstu vākšana krievu nacionālistu Vladimira Lindermana un Jevgēņija Osipova ierosinātajām izmaiņām Satversmē, kuras piešķirtu krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Vienlaikus vairāku no Latgales ievēlēto tautas pārstāvju centieni 11.Saeimas pirmajā sēdē teikt deputātu zvērestu latgaliski un debatēs runāt latgaliešu valodā/izloksnē/dialektā (kā nu kuram liekas pareizāk to definēt) likuši nopietni sarosīties gan konstitucionālajiem ekspertiem, gan valodniekiem.
Un dažs labs šeit saskata dziļas kopsakarības. Papildu tiesību pieprasīšana latgaļu valodai pavēršot ceļu krievu valodas oficiālajai nostiprināšanai, draud Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja Ina Druviete (Vienotība): «Ja mēs kādam latviešu valodas paveidam piešķiram reģionālo statusu, pilnīgi likumīga būs prasība arī Latvijas minoritāšu valodām šādu statusu noteikt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.