fbpx

Dzīvie pieminekļi. Atceroties Gunāru Astru 24

Jānis Rožkalns (no kreisās), Gunta Rožkalne, Bruno Javoišs, Agris Šēfers. Foto: raksta autore
Ieva Nikoleta Dāboliņa
Print Friendly, PDF & Email

Viņi bija neērti agrāk un nav ērti joprojām

Šogad 22.oktobrī brīvības cīnītājam Gunāram Astram apritētu 80 gadu. Viņa līdzgaitnieki – vēl pavisam nesen tiesāti, spīdzināti un pazemoti – ir dzīvs pārmetums tiem, kas vēlas pasludināt, ka okupācija bija, bet okupantu nav. Viņi uz savas ādas izbaudījuši gan okupācijas varu, gan arī labi iepazinuši tās īstenotājus, kurus joprojām satiek uz ielas vai medijos. Tādēļ viņiem nav mazāko šaubu, ka Latvija īsti brīva vēl nav. Viņos nav vienaldzības, konformisma un gļēvuma.

Darbojošās personas (attēlā no kreisās puses uz labo):

Jānis Rožkalns – grupas „Helsinki-86″ dalībnieks, Gunāra Astras cīņubiedrs, par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā “sevišķi bīstams valsts noziedznieks” no 1983. līdz 1987.gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē”. No “izsūtījuma Vācijā” atgriezies 2000.gadā, Latvijas Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs, mēģina apzināt un atbalstīt valsts apbalvojumus saņēmušos cilvēkus, kuru liela daļa dzīvo vientuļi un trūkumā.

Gunta Rožkalne – Jāņa sieva, kas 1983.gadā pēc vīra apcietināšanas palika viena ar maziem dvīnīšiem. Pazemojumus, kas pēc vīra apcietināšanas bija jāiztur sievišķīgajai Guntai, nevarētu apkopot daudzos biezos sējumos. Tagad šī triju pieaugušu bērnu māte palīdz audzināt mazbērnus un ir līdzās Jānim visos viņa pienākumos un iniciatīvās.

Bruno Javoišs – dzimis 1941.gadā, Gunāra Astras līdzgaitnieks, 1963.gada 5.decembrī pacēlis Latvijas brīvvalsts karogu Rīgas radiotornī, tiesāts par „pretpadomju aģitāciju” un kopā ar Gunāru Astru un Agri Šēferu Mordovijas lēģeros pavadījis septiņus gadus. Joprojām dzīvo Igaunijā, jo pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem nevarēja atgriezties Latvijā. Mākslas vēsturnieks un vēstures skolotājs, tagad piestrādā par pastnieku un tulku. Runā četrās svešvalodās – igauņu, lietuviešu, angļu un krievu.

Agris Šēfers – dzimis 1940.gadā, Gunāra Astras mīļākais skolnieks un līdzgaitnieks, par pagrīdes darbību un bēgšanas mēģinājumu no PSRS 1961.gadā notiesāts par „Dzimtenes nodevību”, pārcietis spīdzināšanas un ilgstošas pratināšanas, Mordovijas lēģeros pavadījis 10 gadus. Perfekti pārvalda un sarunā eleganti lieto vācu valodu. Brīvs cilvēks un jaunsaimnieks.

Mazā toijota slīd pa Brīvības ielu Juglas virzienā. Ir skaista saulaina oktobra sākuma diena. Pēc pāris nedēļām, 22.oktobrī, būs Gunāra Astras 80 gadu jubilejai veltītais sarīkojums Okupācijas muzejā, kurā Jānim Rožkalnam jāuzstājas ar referātu. Bruno Javoišs rāda ceļu uz „Jūdažiem”, desmit kilometru aiz Siguldas, kur dzīvo viņa lēģera biedrs Agris Šēfers. Bija domāts, ka līdzi brauks arī Gunāra Astras atraitne Līvija, tomēr viņa atteikusies, jo „ceļš ir pārāk tāls”, taču Jānis Rožkalns ar viņu saticies.

Gunta Rožkalne pamāj pa kreisi uz gaišu, nolupušu piecstāvu namu ielas kreisajā pusē, Nr.209: „No šīs mājas paņēma Jāni, un es paliku viena ar trīs mēnešus veciem dvīņiem uz rokām. Tikai pirms gada un piecām dienām mēs bijām apprecējušies.”

Esmu pie Agra bijusi jau vismaz trīs reizes. 2006.gada vasarā Siguldas – Mālpils ceļa malā tīruma vidū Agris nolika dzelzs garāžu, ielika mājai pamatus un nopirka sivēnmāti. Nu viņa nams slej zaļu jumtu pret rudenīgajām debesīm un tam apkārt simt metru rādiusā plešas lauks ar būvmateriāliem, grabažām, saimniecības piederumiem un cūku aplokiem. Ar skaļām rejām mūs sagaida, kā vēlāk izrādās, pieci suņi.

Agris – stiegrains, stalts un sapucējies – pieņem un slavē ciemkukuļus – suņu barību, “Ķelmēnu” rupjmaizi un visas iespējamās avīzes. Viņš visu ienes metāla garāžā, kurā jau pie durvīm sākas nenosakāmu priekšmetu kalni un pusviru stāv metāla krāsniņas mute: „Kad mēs te pirmo ziemu šajā garāžā gulējām, no rīta pamodāmies viscauri nosarmojuši kā līķi,” Agris izteiksmīgi uzsver vārdu „līķi”, un iznes dažāda lieluma stikla glāzītes un maisiņā ietītu pudeli.

Bruno iztin “Mokas” pudeli. Kamēr Agris klusina suņus un skrien pēc lupatām, ko paklāt uz soliņiem, Bruno izstāsta, ka Agris nedzer un nepīpē un visas pudeles, ko ciemiņi viņam atved, „norok kā suns kaulu”.

Agris ir atnācis un slavina savu “Moku”, jo tā vēl no tiem laikiem, kad „īstā labā” rūpnīca vēl strādāja, un pudeles un korķa izskats to apliecina. Ar “Mokas” pudeli Bruno rokā, kurai iztrūkst viens un sakropļoti vēl divi pirksti, tiek ievadīta pirmā fotosesija. Pirksti palikuši lēģera galdniecības frēzmašīnā.

Agris paņem ābolu kasti un ejam aplūkot saimniecību, kurā ir divi nobarojami vepri un kuilis. Pilsētniekiem tik milzīgi rukši ir liels brīnums, un mēs ar Guntu, bailīgi rokas stiepjot, mēģinām badīgajās mutēs iebarot ābolus, jo izskatās, ka viņiem labāk patiktu apēst mūs pašas.

Tiekam apvesti riņķī mājai, kurai ziemeļu pusē ir aizsākta piebūve – uzsliets jumts, zem kura nu tiek naglota dēļu siena. „Citādi vējš to būdu man aiznesīs,” saka Agris. Kad tīrumi un kūtis apraudzīti, nosēžamies pie garāžas durvīm uz diviem soliem – Agris uz viena, Jānis uz pretējā un saruna var sākties.

Jānis Rožkalns: Kā jūs iepazināties ar Gunāru Astru, vai atceries pirmo tikšanos? Kur tas bija?

Agris Šēfers: Tas pirmais mirklis man spilgti atmiņā. Mēs bijām vienā laikā arestēti. Bijām jau ieslodzījuma vietā Mordovijā, es sēdēju savā darba vietā, man tur bija jāgraiza kaut kāds koka gabals. Tai brīdī ieraudzīju, ka divi vīri – viens pa priekšu un viens no muguras – ieveda iekšā vienu milzīgu vīru. Paskatos, neko nebiju par tādu Gunāru Astru dzirdējis, bet viņiem bija gandrīz man gar degunu jānoiet. Un tā es pirmo reizi viņu redzēju.

Viņš nometnē priekšniecības acīs drīz vien kļuva augstā cieņā, jo bija inženieris, varētu teikt, pat apdāvināts elektronikas ziņā, un tieši sāka nākt mašīnas no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Visa tehnoloģija un pavadraksti bija vācu valodā. Ja arī kāds no tiem lēģera priekšniekiem un tehniķiem prastu vāciski, tad viņš no tās elektronikas atkal nekā nesajēgtu, bet Gunārs Astra prata abas divas lietas. Tehnisko vācu valodu viņš prata, kaut angļu valodu viņš pārvaldīja daudz labāk, gandrīz vai perfekti. Un tad viņš sametās kopā ar vienu gana ievērojamu un slavenu vīru – Intu Cālīti. Droši vien pazīstat – viņš vēl ir dzīvs, jau astoņdesmit gadu nosvinējis. Intam Cālītim tur bija savs elektriķa kabinets. Tur viņi ierīkoja sev tādu štābiņu, un tad ņēmās tās mašīnas uzstādīt – bija uzbūvēts jauns cehs, modernākais visā nometnē. Tas bija domāts darbināt arī tālāk, kad ieslodzītie būs deportēti tālāk uz kādu citu nomaļu drūmu džungļu vietu, kur būs jāsāk atkal visu no jauna būvēt…

Jānis Rožkalns: Kurš gads tas bija? Un kāds numurs bija tai nometnei?

Agris Šēfers: Tas bija 1961.gada rudens. Numur septiņi. Mordovijā tā sauktais „Dubravlags”. 

Bruno Javoišs: ŽH – 385 bija.

Agris Šēfers: Mums bija septiņi. Bruno tai laikā vēl nemaz nebija noķerts. Vēl nebija izdarījis „noziegumu”, nebija uzrāpies radiotornī.

Tad viņi abi tur šeptēja. Jo Cālītis visu fabriku pārzināja un pazina visus priekšniekus. Viņi pie tām mašīnām ņēmās ilgi un dikti jaunajā cehā, kurā arī latvietis Jānis Pormalis, nacionālais partizāns, bija ceha priekšnieks. Viņš 1956.gadā nebija amnestēts, jo mežabrāļa gaitās bija nogalinājis čekistus un sarkanos funkcionārus. Viņa brālis bija kritis.

Bruno Javoišs: Es mazliet iestarpināšu. Jānis Rožkalns kaut kur dzirdējis, ka mēs Gunāru Astru saucām par Milzi. Es nepazīstu nevienu, kas tā viņu sauktu. Lēģerī mēs viņu par Milzi nesaucām. Vinš bija Garais Gunārs un mums bija arī Īsais Gunārs.

Jānis Rožkalns: Pārlēksim pāri notikumiem. Vai atceries pēdējo tikšanos ar Gunāru Astru? Kad tā bija?

Agris Šēfers: Tas varētu būt kāds astoņdesmit trešais vai ceturtais, jo astoņdesmit pirmajā gadā es iznācu no kārtējā ieslodzījuma, un tad mēs ar viņu kādus gadus sagājāmies, tad nāca lielā akcija.

Jānis Rožkalns: Astoņdesmit ceturtajā gadā mēs jau bijām apcietināti. Mūs tiesāja 1983.gada rudenī.

Agris Šēfers: Es neatceros, kad nāca tā lielā akcija – pirms vai pēc jūsu aresta? To ļoti labi atcerētos Astras kundze.

Gunta Rožkalne: Tas bija astroņdesmit trešais gads, 6.janvāris. Agris Šēfers: No tās dienas (1981.gadā) es Gunāru Astru esmu saticis vēl sešas reizes mājās pie viņa Lucavsalā. To atcerējās arī Astras kundze, jo, kad viņai jautāju, viņa teica: „Nu kā tad neatceros, tu tak tik bieži nāci pie mums!” Tad jau bija vasara. Es aizgāju pie viņiem ciemos un, tā kā mums bija steidzamas un svarīgas runāšanas, un mājās jau neko nevarēja runāt, viņš ņēma savu moskviču, darbināja to un abi braucām. Bet arī tad mēs vēl neko nerunājām. Mēs aizbraucām uz vienu tādu nostūri, kur ir piemineklis tiem krieviem, kurus nokāva Zviedru kara laikā. Nu un tad mēs: „Redz, te ir tas piemineklis, tur šitāds un tāds”. Kamēr tur staigājām, pārmijām dažus vārdus, kurus nedrīkstēja neviens uz pasaules dzirdēt. Tik tas Kungs lai dzird! Un tad vēl parunājāmies, lai tā runāšana būtu garāka, nevis tik „pieskrēja un aizskrēja”. Tad gājām atpakaļ, iesēdāmies mašīnā un viņš mani veda uz autobusu. Es izkāpu no mašīnas, gāju, bet kaut kas spieda mani paskatīties atpakaļ. Es pagriezos, Gunārs Astra sēdēja mašīnā, lodziņš bija nolaists, galvu gandrīz izlicis ārā un man cieši skatījās pakaļ. (Caur asarām).

Neērti teikt, viņam bija tāds silts skatiens, ka nemūžam to neaizmirsīšu. Viņš nezināja, ka es atskatīšos.

Mūsu konspirācijas ētika prasīja, lai mēs, viens otru ieraugot, neskrietu klāt un nesāktu rādīt, ka esam briesmīgi domubiedri vai kas! Mēs zinājām – kad būs laiks, atkal satiksimies un izrunāsimies, kad mums būs kas svarīgs runājams. Par lietu, (raud) par Latviju. Ne par ko citu. Bet liktenis mūs apsteidza.

Gunta Rožkalne: Bet vai tas tomēr nebija 1988.gads, kad viņš bija no nometnes iznācis?

Agris Šēfers: Nē, es viņu vairs nesatiku pēc iznākšanas. Mums bija lēģerī norunāta satikšanās un visa turpmākā sadarbība. Kad viņš atbrīvojās, neskrējām uzreiz tur kopoties, čupoties… Tur nāca visādi, kas atkal atradās par lieliem draugiem, lasījās ap Gunāru Astru. Ņudzēja kā mušas, es atvainojos par izteicienu… Jo daudziem bija uzdevums – tas Gunārs Astra jāpatur acīs, lai par viņu vienmēr būtu pietiekami informācijas čekā – ar ko viņš darbojas, ar ko viņš satiekas, un no tiem visiem bija, kas to uzdevumu pildīja.

Bet es nesteidzos. Zināju, kad mums pienāks laiks, tad satiksimies. Man vēl būtu jāpastāsta tas, ko neesmu nevienam ne stāstījis, ne rakstījis (noslēpumaini) – Gunārs Astra apciemoja mani Siguldā. Bruno jau zina, ka es būvēju māju Siguldā. Tāpat kā šeit ķēpājos, tāpat tur. Bet ar to māju es vienkārši realizēju mūsu ieslodzījuma vietas norunu. Mēs toreiz sēdējām un domājām, kā varētu iztaisīt tā, lai mums vajadzības gadījumā būtu radiostacija, tipogrāfija, lai mums būtu gana iespiežamais, apstrādājamais un propagandējamais materiāls. Gudrojām – kur nu lai patveras? Zemūdeni jābūvē kādā ezerā vai kaut ko… Bija tāds Antons Obuks. Mēs runājām ar viņu, vai tas varētu iet cauri, tāds liels tehnisks cilvēks viņš bija. Un vēl visu kaut ko… Beigās nonācām pie secinājuma – celsim paši savu māju – cietoksni, pagrīdes centru.

Uzcelsim māju un, kad tā nāks gatava, mēs to pārdosim. Tai mājā būs ierīkots viss – pagrīdes telpas, slepenas ieejas.

Es būšu tas būvētājs, otrs maisīsies pa vidu, pēc tam to māju dalīs, nevarēs sadalīt, pēc tam pārdos, un katrs it kā uz savu pusi… Bet tie īpašnieki nekā nezinās, kas viņiem apakšā darbojas.

Es atbrīvojos un dabūju zemes gabaliņu, viss gāja it kā „no augšas” dots – dabūju tur iekšā vecu tanti, tante nomira, paliku par saimnieku, viss pārgāja manā īpašumā, varēju darīt, ko gribu… Izpildkomitejā man iegadījās lieli blati, viss gāja cauri – būvatļaujas un kas tikai viss tur bija…

Jānis Rožkalns: Zaļā gaisma uz visu…

Agris Šēfers: Jā, zaļā gaisma uz visu un gāja, it kā no Dieva tas būtu paredzēts. 

Jānis Rožkalns: Nu labi, un cik tālu tiki?

Agris Šēfers: Būvēju. Taisīju tur visādākus „numuriņus”, ar kaimiņiem viss bija saskaņots. Viss gāja, kā vajag. Vienīgais, bija problēmas ar tiem augstajiem gruntsūdeņiem. Bet Gunārs ņēma un nomira. Es tomēr netaisījos to pasākumu pārtraukt. Paliku viens tai ūķī, bet nolēmu – ja es tiktu pie kārtīgas gruntes, būvētu jaunu cietoksni. Tā arī izdarīju, un to Bruno zina un atceras, kādi kazemāti un gandrīz vai četrus metrus dziļi pagrabi tur bija sacelti.

Jānis Rožkalns: Tad tur būtu pamatīgs tāds informācijas centrs, kur varētu ražot, iespiest, drukāt…

Agris Šēfers: Jā, pretpadomju centrs.

Jānis Rožkalns: Ieeja tur būtu kaut kur no citas puses, pa tuneli?

Agris Šēfers: Jā, no citas puses. Jā pa tuneļiem no citām gruntēm. Aiz žogiem, no citām mājām, no citiem pagalmiem, tur varētu būt kāda egle paceļama, lai var iešmaukt iekšā. Pirmajā variantā jau bija stingri zināms, kā būtu – tur gāja siltumtrase, salikta no lielām betona silēm, iekšā trubas, viss norakts un pa virsu zied zālīte. Bet tur apakšā vēl būtu eja, pa kuru mēs pārvietotos.

Jānis Rožkalns: Milzīgs darbs. Cik cilvēku tad jūs bijāt, kas visu to plānoja un realizēja?

Agris Šēfers: Mēs bijām tikai divi cilvēki, kas tā īsti zināja, kas tur tiek būvēts, bet visus līdzekļus faktiski saražoju es pats. Mēs ar māti dūšīgi strādājām, es audzēju tās pašas puķītes. Man krietni palīdzēja māte, lieliska tirgotāja. Tie kazemāti bija sataisīti augsti, man trīs stāvos ziemā ziedēja narcises, tulpes, turpat 40 kvadrātmetri. Centrālā apkure bija ietaisīta, elektriskā apgaismošana.

Jānis Rožkalns: Tava māte arī bija liela Latvijas patriote…

Agris Šēfers: Viņa neko nezināja. Viņa redzēja, ka es būvēju un arī nebija pret, ka es to mājiņu pārdevu, jo viņa smagi saslima. (..) Es paliku viens. Un arī daudz kas mainījās. Radās iespaids, ka tās puķītes vairs nebūs vajadzīgas, tagad būs citi laiki.

Jā, un nebūs varbūt vajadzīgi arī tādi cietokšņi, bet te, kā jau teicu, man liktens atkal piespēlēja jaunu izdevību. Es dabūju tādu grunti, kur nevarēja neko tādu nedarīt! Domāju – gan jau vēl noderēs. Tādi bija mūsu plāni. Bet aizgāja arī otrs Gunāriņš (Gunārs Rode), un es viens plātos te un dzīvoju, vairs par cietokšņiem nesapņoju.

Jānis Rožkalns: Atgriežamies pie Gunāra. Kāds viņam bija noskaņojums, kā viņš redzēja savas dzīves turpmākos gadus, kad viņu ieveda nometnē? Viņam jau iedeva piecpadsmit gadus.

Agris Šēfers: Par tiem viņš vispār neko neizteicās un nerunāja, toties viņš neslēpa savu antikomunistisko, pretpadomju un pretkrievisko nostāju tiem, kam uzticējās. Pilnīgi atklāti, daudz atklātāk, kā jebkurš cits. Diezgan atklāts bij arī Ints Cālītis. Jau otrā dienā pēc manas ierašanās viņš mani ņēma priekšā, nostrostēja un pateica, ko domā par padomju varu, kas to sagaida.

Un ka viņš ne mirkli nešaubās, ka Latvija būs brīva un mēs visi būsim brīvi. Agrāk vai vēlāk.

Kur vien varējām, darījām visu, lai kaitētu padomju varai. Ja ne ko citu, tad ieraudzīju – stāv spainī petroleja, kas atnesta darba galdu mazgāšanai. Es pa kluso „žik” to aiz stūra sniegā izgāžu. Gunārs blakus stāv un nosmejas: „Zini, to gan tu izdarīji daudz fiksāk, kā citus darbiņus.” Par tādiem sīkumiem nemaz nerunāsim. Par galveno uzskatījām ideoloģisko cīņu. Tiklīdz parādījās kāds jauns ieslodzītais, mums bija jāpārņem savā varā, jo tur diktējām sabiedrisko domu – tādi kā Bruno Javoišs, Gunārs Astra, brāļi Arāji un Obaks Uldis, Frenks – Māris Andžijevskis, Amītis, Uldis Bērziņš un es te varu uzskaitīt desmitiem vārdu.

Jānis Rožkalns: Bet nometnes administrācija un čekisti jau arī sekoja tam, ko jūs tur…

Agris Šēfers: Un kā vēl! Tiklīdz viņi ievēroja, ka mums kaut kur kāda „brandža” noorganizējusies, kaut kādi draugi, mēs tur visi kopā saejam biežāk, tā sākās dalīšana…

Bruno Javoišs: „Meta” iekšā savējos…

Agris Šēfers: Savējos, tas jā, un atkal uz citām zonām.

Bruno Javoišs: Izdalīja…

Agris Šēfers: Jā, vakarā pienāk paziņojums – tāds un tāds, ar savām mantām, „s vešķami”. Sevišķi pēdējā laikā tā dalīšana bija zonā numur septiņi, pēc tam kad mēs bijām sākuši fiziski iedarboties uz administrācijai pakalpīgām un vēlamām personām. (..)

Jānis Rožkalns: Ja šodien vajadzētu dot tādu īsu kopsavilkumu, kā tu to tagad pastāstītu? Kas bija Gunārs Astra?

Agris Šēfers: Gunārs Astra bija visu progresīvi domājošo, visu cīnīties gribošo politieslodzīto balsts un vadonis, cīnītājs, gatavs ziedot visu Latvijai (skaļi) – visu! Līdz pēdējai asiņu, sviedru un asaru lāsei! Visu – Latvijai! Tikai Latvijai mēs dzīvojām un Latvijai mēs elpojām. (Caur asarām) Ne velti Gunārs savā pēdējā vārdā teica, ka šis laiks aizies kā ļauns murgs. Tas cilvēks ir to vērts, lai viņam pieminekļus celtu, un ne jau tādus, kāds tur uzlikts – kaut kāds drebulītis. Tas bija viens varens tēls, kas varēja stāvēt kā Brīvības piemineklī tie varenie muskuļotie vīri. Jo viņš tāds bija.

***

Vēl pēdējais foto, tad klusa saruna zem četrām acīm starp vecajiem lēģera biedriem, un mēs sēžamies mašīnā un braucam uz Rīgu. Labu brīdi nespējam neko parunāt. Ir, ko pārdomāt. Nāk ziema un gandrīz neapkurināmajās būdās Agris to pavadīs jau sesto ziemu pēc kārtas.

Bruno jautā, vai viņš kaut kā var palīdzēt Gunāra Astras piemiņas pasākuma organizēšanā, tad seko vēl daudzi sasāpējuši jautājumi un saruna aizklīst līdz Permas nometnēm, kur četrus ieslodzījuma gadus pavadīja Jānis Rožkalns.

Gunta: „Es braucu pie viņa katru reizi, kad vien man to atļāva – pat uz pāris stundām. Sēdējām viens otram pretī un caur dubultu, ar vati nopakotu stiklu krieviski sabļāvāmies. Vienreiz dabūju atļauju un aizbraucu, bet Jānis bija vai nu slimnīcā vai karcerī un viņu pie manis nelaida. Braucu tālāk uz Permu, uz ieslodzījuma vietu pārvaldi, un tur pretī bija, kā likās, pats velns. Viņš uz mani pusstundu kliedza, ka tādus kā Jānis vajag saraut gabalos un izmētāt pa pasauli un „kā es vēl neesmu viņu atstājusi, nosodījusi un vēl aizstāvu”. Jāni es toreiz tā arī nesatiku un 3500 kilometri turp un atpakaļ bija mēroti velti.

Tā bija varas demonstrācija. Ar to čekisti parādīja, ka var ar mums darīt, ko grib.

Reiz braucām abas kopā ar Līviju Astru. Divatā bija vieglāk, jo es braucu ar abiem bērniem. Vēlāk čekisti atklāja, ka tā ir pārāk liela privilēģija, un tikšanās noteica tā, lai mēs nevarētu kopā braukt un viena otru atbalstīt.

Pēc Jāņa apcietināšanas pasaulē sacēlās milzīga protestu vētra. Man pienāca simtiem vēstuļu. Ja ārzemēs par Jāņa arestu nebūtu uzzinājuši, viņam būtu klājies daudz grūtāk, bet tagad vara zināja, ka nedrīkst pārcensties. Kad Jūrmalā 1983.gadā notika lielā [padomju un ASV] konference, ASV pārstāve Džina Kirkpatrika gribēja ar mani tikties, taču čeka to uzzināja un tādēļ Jānim iedeva ārpuskārtas garo trīsdienu tikšanos. Tā es konferences laikā aizbraucu uz Permu, un pēc trim dienām mums paziņoja, ka mēs varot palikt vēl vienu dienu kopā. Es toreiz nesapratu – kā tas ir, jo baraku skaits nometnē taču nav mainījies, bet mēs abi bijām bezgla laimīgi. Tikai vēlāk uzzināju, kas par lietu.

Pēc vienas īsās tikšanās caur dubultstiklu, kad kādi pieci uzraugi stāvēja mums katram pie sāna, mūs veda ārā koridorā, Jānis strauji pieliecās, apķēra mani un nobučoja. Tajā brīdī es sajutu savā mute divas kapsulas, bet attapos un momentā noriju. Tur uz plānām no Bībeles izplēstām lapiņām bija uzrakstīta informācija par vairākiem cilvēkiem. Tā vēlāk nonāca Londonā “Amnesty International”, starptautiskajā presē un vairākiem cilvēkiem tika glābta dzīvība.

Žurnālā “IR” raksts par Gunāru Astru.

 

Komentāri (24)

dro 21.10.2011. 09.18

Viņi uz savas ādas izbaudījuši gan okupācijas varu, gan arī labi iepazinuši tās īstenotājus, kurus joprojām satiek uz ielas vai medijos. Tādēļ viņiem nav mazāko šaubu, ka Latvija īsti brīva vēl nav….
_____________________
Caur šo rakstu, Astras kolēģu atmiņām jūtu to Latviju, kurā vēlētos dzīvot. Mūsdienu Latvija ir kā Potjomkina sādža un vairums izliekas to neredzam, bet “vienotājiem” nav gana, un viņi cenšas to vēl “uzlabot”:)

+25
-1
Atbildēt

6

    Signija Aizpuriete > dro 21.10.2011. 10.43

    ——-
    ”(..)jūtu to Latviju, kurā vēlētos dzīvot” –
    ”Antiņš.Konstantais/Nemainīgais (-IQ)’ – jūt,bet domāt nevēlas…..Acis un ”širmis” aizkrituši – vaļā vērt negribas, jo ATBILDĪBU par sekām uzņemties nav vēlmes?
    Viena civēka (grupas) aiziešana – traģēdija, simtu tūkstošu – tikai sausa statistika:
    ”Ņemot vērā šogad veiktās tautas skaitīšanas provizoriskos rezultātus, laika posmā no Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā, iedzīvotāju skaits valstī kopumā samazinājies par 419,2 tūkstošiem cilvēku jeb 18,1%.
    Mirušo pārsvars pār jaundzimušajiem šajā aprēķinā ir 69,2 tūkstoši cilvēku jeb 3%. Atlikušie 15% jeb 349,6 tūkstoši cilvēku aizbraukuši peļņā uz ES valstīm. Šo visai skarbo statistiku ikviens var redzēt arī dzīvē, braucot pa Latvijas reģioniem, kuros galvenokārt palikuši sirmgalvji un mazi bērni.” http://www.esmaja.lv/?lapa=raksts&id=4497
    p.s.
    Ko juta ‘IR’ fani, kad 2003.g. referendumā balsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā? To Latviju, kurā būs ‘7 treknie gadi’ – jeb ‘tecēs piena upes ķīseļa krastos’ ?!

    0
    -18
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > dro 21.10.2011. 11.57

    ——
    ‘No patiesības jau neaizbēgt’ –
    Starp citu, komentāru jau vietnē ES māja tikpat kā nav – http://www.esmaja.lv/?lapa=raksti
    – Abi Dombrovski jau nav kādi ‘konstantie antiņi’, abi centīgi strādā savas valsts labā, tāpēc jau līdzīgi kā Godmanis un Piebalgs lielā cieņā un godā Briselē.
    ”Peters neesot pārliecināts, vai visi saprot, ka” faktiski dzīvojam pilnīgi jaunā valstī, ko sauc par Eiropas Savienību. Līdz ar to mūsu izbraukšana patiesībā ir iekšēja pārvietošanās.”
    Peters: Latvijā arī šodien sabiedrība vēl neprot dzīvot kapitālismā
    http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/peters-latvija-ari-sodien-sabiedriba-vel-neprot-dzivot-kapitalisma-761965

    0
    -5
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > dro 22.10.2011. 00.11

    ——–
    Rakstā minētā konference Jūrmalā nenotika 1983.g.,(Gunta:Kad Jūrmalā 1983.gadā notika lielā [padomju un ASV] konference, ), bet gan 1986.gadā:
    http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%8Catokvas_konference_J%C5%ABrmal%C4%81
    p.s.
    Īpaši ”apķērīgajiem” atkārtoju lūgumu atbildēt uz jautājumu par 2003.g., jo neviens žurnāls un/vai vietne toreiz balsot nevarēja ( balsoja Ločmele, Raudseps, varbūt ARTs ): ‘Ko jutāt, par ko sapņojāt balsojot 2003.gada referendumā?’.
    Daudzi toreiz emocijas pauda,jo par sekām daudz nedomāja: ‘Aicinājums Latvijas pilsoņiem’ http://www.politika.lv/temas/7086/

    0
    0
    Atbildēt

    0

    AUTOEXEC.BAT > dro 21.10.2011. 21.58

    edge …. Ko juta ‘IR’ fani, kad 2003.g. referendumā balsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā?
    ——————————————————-

    2003.gadā ‘IR(a)’ vēl vispār nebija, “acīgais” … 🙂

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    dro > dro 21.10.2011. 11.48

    edge_indran…”Antiņš.Konstantais/Nemainīgais (-IQ)’ – jūt,bet domāt nevēlas…..
    ____________________
    Latvieši pamet Potjomkina sādžu, ne to Latviju, kurā vēlos dzīvot es. Pats nesaproti visvienkāršāko tekstu, bet tas netraucē apšaubīt citu spriestspēju. Nenāc piecūkot Astras piemiņu, dodies pie V. Lāča kapa:)

    +11
    0
    Atbildēt

    0

    buchamona > dro 21.10.2011. 11.27

    Ko es jutu, kad balsoju par iestāšanos ES? – Prieku, ka, dzīvojot Krievijas pierobežā, ar savu balsi varu nostiprināt atjaunotās LR neatkarību.

    Bet šitās Tavas gaudu dziesmas, kā redzi neiedarbojas. Dombrovskis jau 3. reizi stāda valdību 🙂

    PS Patiesībā jau vajadzēja Tevi zem šī raksta ignorēt.

    +16
    0
    Atbildēt

    0

ilmisimo 21.10.2011. 13.30

diskusijas ar edgdiem/memoryjiem, ebunām u.c. ir līdzvērtīgas sarunai ar televizoru,pletīzeri, vai veļasmašinu.

+11
0
Atbildēt

0

Sandra Sietiņa 21.10.2011. 14.00

Vai ir vēl kāds jautājums par to, KAM jāceļ piemineklis bijušā ļeninekļa vietā Rīgā? Vai arī – par ko kādam vēsturniekam-doktorandtam jāraksta disertācija?

+8
-2
Atbildēt

4

    janazakovica > Sandra Sietiņa 21.10.2011. 14.17

    ka veicas ar nacionalistu kristianizesanu macitaj..?

    0
    -6
    Atbildēt

    0

    Liene > Sandra Sietiņa 21.10.2011. 14.23

    Знаем, знаем, Калме написал книгу про нацистских солдат, тем самым их возвеличив — и опозорив Латвию в глазах Европы. Да вы — просто молодец:-)

    Пишите побольше таких книжек, почаще защищайте своих нацистов.

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    janazakovica > Sandra Sietiņa 21.10.2011. 15.00

    cem krasnije prestupniki lucce stalin svajih 20 miljonof palazil..naci svajih neunictozali ..a krasnije sli po trupam..hahlof 7 miljonof..spizok dlinnij..zacitajessa..nicevo kagdato i krasnih budut sudit pa obrazcu ninberga..katorij vabse bil evrejskij farss..daze sudji glavnije bili evreji..

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    mario1 > Sandra Sietiņa 21.10.2011. 19.35

    Kāpēc postsovjetu paaudze tik ļoti grib atkal otru pieminekli uz tās pašas ass, kur Brīvības piemineklis, un tieši tur, kur slepkavu un sifilītiķi Ļēņinu nolika Maskavas krievi un vietējie kangari???

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort