fbpx

Okupācijas audits 79

Padomju laika kapeikas. Foto: Gatis Rozenfelds, F64
Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

Pirms indulgenču dalīšanas jātiek skaidrībā par pašu okupāciju un tās mantojumu

Pat ja kādas politiskas partijas iedomājas, ka mokošo jaunās valdības radību gaitā dzimusī triju partiju vienošanās tekstā iekļautā kolektīvā indulgence par okupācijas grēku atlaišanu ar vienu rāvienu atrisinās divdesmit gadu laikā neatrisinātas pretrunas, tad drīzāk gan tā mūsu sabiedrībai nesīs lielākas morālas problēmas nākotnē.

Ar šādu kolektīvu indulgenci, kas turklāt tapusi bez vēlētāju dota pilnvarojuma, mēs savas sabiedrības nākamajām paaudzēm raidām skaidru signālu, ka par smagiem komunistiskā režīma noziegumiem nevienam nav jānes pat morāla atbildība. Mēs radām mānīgu iespaidu, ka rīcībai neseko atbildība jeb cēloņiem sekas, taču tāda attieksme nevar nest augļus ilgtermiņā nevienai no okupācijas smaguma sašķeltās sabiedrības pusēm.

Var saprast politisko partiju centienus uzņemties Dieva vietnieka zemes virsū lomu un lemt par lietām, par kurām tām nebūtu nekādu tiesību lemt, taču diezin vai tas līdz sabiedrības saliedēšanai. Patiesa sabiedrības saliedēšana slēpjas nevis politisku partiju pamfletos, bet spējā abām sabiedrības daļām ieklausīties otras puses stāstā un cienīt to, pat ja tas ir citāds un neatbilstošs pašu uzskatiem vai aizspriedumiem.

Uz to patiesībā īsti nav vedinājusi neviena partija Latvijas ideoloģiskās ūdensšķirtnes abās pusēs. Tam nav kalpojusi nedz tā dēvējamo latvisko partiju neizprotamā apsēstība ar okupācijas fakta atzīšanu, nedz citu tautību cilvēkus it kā pārstāvošo partiju ietiepīgā nespēja nosaukt īstajos vārdos padomju laika noziegumus, kuru upuri ir arī viņu pašu vēlētāji.

Mēs savas sabiedrības nākamajām paaudzēm raidām skaidru signālu, ka par smagiem komunistiskā režīma noziegumiem nevienam nav jānes pat morāla atbildība

Okupantu nav

Lai gaisinātu jebkādas šaubas par manu personīgo attieksmi pret okupācijas jautājumu, es varu pateikt, ka, neraugoties uz piederību no padomju okupācijas cietušai ģimenei, nekad neesmu balsojusi par radikāliem nacionāliem spēkiem, neesmu nevienu saukājusi par okupantu un vienmēr pēdējo divdesmit gadu laikā esmu atbalstījusi visus saprātīgus sabiedrības saliedēšanas pasākumus – naturalizācijas „logu atcelšanu”, ļoti pacietīgu un pakāpenisku pāreju uz latviešu valodas apmācību tā saucamajās mazākumtautību skolās un citas iniciatīvas.

Es labi apzinos vēsturisko situāciju Latvijā un pieredzi citviet pasaulē, lai saprastu, ka atgriezties Latvijā, kāda tā fiziski bija 1940.gada 16.jūnija vakarā, nav iespējams. Tas, ko ir iespējams izdarīt un kas arī Latvijā ar lielākām vai mazākām grūtībām ticis darīts divdesmit gadus, ir vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, izvairoties no nevainīgiem upuriem un nepadarot indivīdus par sistēmas ķīlniekiem.

Tas nozīmē gan īpašumu atdošanu, gan okupācijas upuru apzināšanu, gan individuālas atbildības principa īstenošanu attiecībā uz okupācijas režīma noziegumiem. Tas nozīmē arī iespēju šeit dzīvot ļaudīm, kas būtībā kā PSRS okupācijas upuri paši ir masveidā pārvietoti uz Latviju, un iespēju viņiem saņemt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana būtībā nozīmē arī latviešu valodas un kultūras nostiprināšanu pēc tās apzinātas nīdēšanas 50 gadu garumā.

Vadoties no šādas attieksmes, man nekad nav bijusi izprotama nedz “Vienotības”, nedz arī Zatlera Reformu partijas vēlme par katru cenu no “Saskaņas centra” panākt okupācijas fakta atzīšanu, pat ja tas neatrisina nevienu no okupācijas seku radītajām problēmām. Par SC uzticību 1918.gada republikai, darbojoties šīs valsts Satversmes ietvaros un kā deputātiem zvērot uzticību Latvijas Republikai, esmu jau agrāk rakstījusi Ir.lv un man šaubu par to nav. Turklāt nav viņu spēkos šīs valsts juridisko statusu kaut kā mainīt. Man gan ir vairāk bažu par SC attieksmi pret valsti un sabiedrību šodien. 

Taču ZRP un “Vienotība” uzprasījās un dabūja arī pretī no SC izspiestu Nila Ušakova teikumu angliski par „50 okupācijas gadiem”, kas laikam taču iepriecināja un pārliecināja politiķus, taču diezin vai cilvēkus, kas cietuši no okupācijas. Es nezinu, kā citiem, bet man personīgi tas drīzāk radīja vairāk aizvainojuma nekā gandarījuma par panākto „izlīgumu”. Pirmkārt, man un maniem no okupācijas tieši cietušajiem senčiem nav par ko izlīgt ar N.Ušakovu, jo ne viņš mums tieši ko nodarījis, ne viņš var atgriezt mirušos dzīvē, ne salabot salauztās dzīves. Otrkārt, man nav morālu tiesību savu senču vārdā pieņemt kaut kādu „atzīšanu” vienā teikumā par viņiem nodarītajām milzīgajām ciešanām. Tā neko nevienam šodien nedod, it īpaši tad, ja tai seko piedāvātais princips „okupācija bija, okupantu nav”.

Man un maniem no okupācijas tieši cietušajiem senčiem nav par ko izlīgt ar N.Ušakovu, jo ne viņš mums tieši ko nodarījis, ne viņš var atgriezt mirušos dzīvē, ne salabot salauztās dzīves

Okupācijas varas īstenotāji

Haotiskajā valdības veidošanas gaitā pēc 11.Saeimas vēlēšanām tapa vairāki iespējamo koalīciju darbības pamatdokumenti. Pirmajā Vērtību deklarācijā, ko sagatavoja ZRP un “Vienotības” kodols, bija šādas rindas: “Šodien Latvijā dzīvojošie pilsoņi un nepilsoņi nav nedz juridiski, nedz morāli atbildīgi par Latvijas okupāciju un tās izraisītajām sekām. (..) Totalitāro režīmu noziegumu sekas ir pārvaramas, ja šie noziegumi ir apzināti, nosodīti un iekļauti uz patiesiem faktiem balstītā saliedētā sociālajā atmiņā.”

Tālākajā procesa gaitā teksts pārveidojās šādi: „Neviena Latvijas sabiedrības etniskā vai sociālā grupa nav nedz juridiski, nedz morāli atbildīga par PSRS okupāciju Latvijas Republikā un tās sekām. Mēs apzināmies, ka vēstures notikumu sekas ir pārvaramas, tikai nosodot totalitāro režīmu noziegumus un attīstot Latviju kā stipru un tiesisku nacionālu valsti un saliedētu, pilsonisku un iekļaujošu pilsonisku sabiedrību.” Zem tā ar vai bez atrunām parakstījās ZRP, “Vienotība” un Nacionālā apvienība.

Jaunajā formulējumā mainījušās nianses, ienesot pat vairāk neskaidrību. Protams, ka nav apšaubāms fakts, ka nevienu etnisko grupu nevar kolektīvi par kaut ko vainot. Turklāt Latvijas krievvalodīgie pilsoņi un nepilsoņi, kuriem taču tas laikam adresēts, nav etniska grupa, bet gan politisks un juridisks veidojums. Bet kas domāts ar sociālo grupu – pensionāri, skolēni, mājsaimnieces, zemnieki, strādnieki? Vai tad viņus kāds par kaut ko kolektīvi vaino? Jeb mēs tomēr ar sociālo grupu šajā gadījumā domājam bijušos PSKP un LKP biedrus, VDK bijušos darbiniekus, padomju armijas amatpersonas? Ja tā, tad jautājums kļūst sarežģītāks, un vismaz morāla atbildība viņiem būtu jāuzņemas gan.

Dodot kolektīvu indulgenci par okupācijas laiku un iemaisot vienā putrā gan cilvēkus, kuri PSRS laikā kā skrūvītes valsts mašīnā bez individuālām cilvēktiesībām tika mētātas no vienas plašās dzimtenes malas uz otru, gan cilvēkus, kas apzināti izvēlējās piedalīties okupācijas varas īstenošanā augstos partijas amatos, VDK un armijas rindās, mēs radām sliktu precedentu un nepareizu paraugu savu bērnu paaudzei. Sliktu precedentu tāpēc, ka pēc šādas grēku atlaišanas Latvijā nākamās rindā uz spiedienu būs citas bijušās PSRS republikas, ar vienu rāvienu aizslaukot visus līdzšinējos pūliņus panākt adekvātu novērtējumu padomju režīma noziegumiem. Savukārt saviem bērniem mēs nevarēsim iemācīt atšķirt labu no ļauna, ja izvairīsimies lietas nosaukt īstajos vārdos.

Nevar būt tā, ka par tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku upuru neviens nav pat morāli atbildīgs.

Fakts pusgadsimta ilgumā

Lai saprastu, kam ir jāizjūt vismaz morālā atbildība par Latvijas teritorijā teju piecdesmit gadu laikā notikušo, ir nepieciešams veikt zināmu okupācijas laika „auditu”. Kaut vai tādēļ, lai mūsu pašu jaunieši, kas auguši jau pēcpadomju laikā, labās ārzemju skolās gājuši un ārvalstu uzņēmumos strādājuši, spētu saprast, ka padomju okupācija nav vienas dienas fakts. Tā sākās 1940.gada 17.jūnijā un ar dažu gadu pārtraukumu nacistu okupācijas laikā turpinājās līdz 1991.gada 21.augustam. Krievijas, kas pārņēma PSRS saistības, armija Latviju atstāja vien 1994.gada 31.augustā.

Tātad okupācija nenozīmē vien miglaini tālas Staļina represijas, kas pašas par sevi nozīmēja tūkstošu deportācijas, tūkstošu nošaušanu bez jebkāda tiesas sprieduma un vainas pierādīšanas, piespiedu kolektivizāciju, īpašumu atņemšanu. Okupācija nozīmē arī tūkstošu un tūkstošu Latvijas vīriešu piespiedu dienestu PSRS armijā, kas daudzos gadījumos nozīmēja arī garīgu vai fizisku sakropļošanu vai pat nāvi, piedalīšanos pret savu gribu čehu apspiešanā 1968.gadā, karā Afganistānā no 1979.līdz 1989.gadam. Atcerēsimies, ka PSRS armijā latviešiem bija jāiet dienēt vēl 1988.gadā, atgriežoties mājās vien 1990.gadā, kad Latvijā jau pilnā sparā ritēja Trešā atmoda.

Okupācija nozīmēja arī to, ka vēl 80.gadu beigās latviešu jauniešus, kas lika svecītes pie Čakstes pieminekļa, aizturēja, iekļāva VDK novērošanas lokā un faktiski liedza viņiem augstākās izglītības iespējas, ja vien laiki nebūtu mainījušies. Okupācija nozīmēja arī to, ka vēl līdz 80.gadu beigām latviešu politieslodzītie izcieta sodu nometnēs un labākajā gadījumā tika izraidīti no PSRS uz „mūžīgiem laikiem”.

Uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi, taču būtiski ir uzsvērt, ka aiz visām šīm okupācijas varas darbībām ir konkrēti cilvēki – okupācijas varas īstenotāji, kas savu karjeru bija izvēlējušies apzināti, un ļoti daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū. Ja arī neviens viņus divdesmit gadus nav saucis un negrasās saukt pie juridiskas atbildības, tad mēs nevaram noņemt viņiem kaut morālu atbildību. Tāpēc arī mūsu likumdošanā ir ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem, kā arī zināmi ierobežojumi kompartijas amatpersonām.

Pēcokupācijas „audits”

Pat ja okupācija formāli beidzās 1991.gadā, dažāda smaguma seku formā tā turpinās arī divdesmit gadus pēc tam. Mūsu mazās pensijas arī ir okupācijas sekas, jo, ja Latvija būtu līdzīgi Somijai attīstījusies kā neatkarīga valsts, mūsu pensiju fondu uzkrājumi, visticamāk, būtu bagātīgi. Mūsu iztukšotie lauki ir tās pašas piespiedu kolektivizācijas un lauku degradācijas sekas, nolaistās slimnīcas un korupcijas cauraustā medicīnas vide arī ir padomju mantojums. Tāpat kā dzīvojamā fonda nožēlojamais stāvoklis, infrastruktūras vājums un neesošs dzelzceļa savienojums ar Rietumeiropu. Tās visas ir padomju okupācijas sekas, ar kurām mēs kā valsts ikdienā cīnāmies un paši saviem spēkiem cenšamies tās labot, neprasot nevienam kompensāciju par padomju režīma nodarījumu.

Okupācijas cirsto cilvēcisko un emocionālo rētu apjomu es šeit nepieminu apzināti, jo tās nav izmērāmas kvantitatīvi un būtībā nav arī pilnībā sadziedējamas. Taču noteikti ir jāpiemin, ka līdz ar cilvēku represēšanu nāca arī viņu īpašumu atņemšana kā laukos, tā pilsētās. Tos likumīgie īpašnieki un viņu pēcteči saņēma atpakaļ, un mēs ļoti labi zinām, kādā stāvoklī. Trūcīgā Latvijas valsts nav bijusi spējīga šiem cilvēkiem palīdzēt, vienīgi minimāli atbalstījusi namīpašumiem līdzi nākušo īrnieku pārcelšanos. Katrs īpašnieks ar savu alkšņiem aizaugušo lauku īpašumu vai piecdesmit gadus remontu neredzējušo namu ir palicis viens un savu nastu vilcis, īpaši nekurnēdams. Pateicīgs par to vien, ka vismaz daļēji vēsturiskais taisnīgums ir atjaunots.

Iepriekšējās rindkopas nav jāuztver kā žēlošanās par valsts atbalsta trūkumu, tik vien kā piemērs, ka pretēji dažu cittautiešu un nepilsoņu uzskatiem arī pilsoņiem un latviešiem laiks pēc okupācijas nav bijusi nekāda medusmaize un ka ar okupācijas sekām turpinām cīnīties joprojām. 

Pilsoņi vienādi ar nepilsoņiem, latvieši vienādi ar citu tautību pārstāvjiem cieš no padomju okupācijas izraisītās ekonomikas atpalicības, no kuras savukārt izriet sociālās sistēmas vājums. 

Mēs nedzīvojam tik labi kā Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Īrijā vai Lielbritānijā tieši tāpēc, ka pusgadsimtu bijām PSRS okupācijas varā.

Cieņa saliedētības pamatā

Tāpat kā nevietā ir pēdējā laikā nākušie pārmetumi latviešu vēlētāju virzienā par etniskās sašķeltības mūra celšanu divdesmit gadu garumā, nevietā ir arī lolot cerības, ka tik lielas un smagas traumas kā padomju okupācija ir izdziedējama un pārvarama nieka divdesmit gadu garumā. Latvija nav unikāla šajā ziņā, un morāls izvērtējums par padomju laiku un individuālu atbildību mums vēl priekšā, kaut vai tādēļ vien, ka starp okupācijas varas īstenotājiem bijis ne viens vien latvietis. Vācijas sabiedrība joprojām nav pilnībā tikusi galā ar sabiedrības morālās vainas, savulaik pieļaujot nacisma rašanos tās vidū, izvērtēšanu.

Sarunai starp okupācijas mūra abās pusēs esošajām sabiedrības daļām ir jānotiek, negaidot, ka laiks pats sadziedēs brūces, taču sarunas pamatā ir jābūt cieņai. Es atļaujos apgalvot, ka kopumā latvieši kā pamatnācija ir izrādījuši cieņu padomju okupācijas laikā Latvijā nonākušajiem citu tautību cilvēkiem, gan atzīstot viņu tiesības palikt šeit uz dzīvi un pretendēt uz Latvijas pilsonību, gan neliedzot vēl divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas tik plaši kā saziņas līdzekli izmantot krievu valodu. Taču pretī mēs sagaidām cieņu pret mūsu tiesībām uz savu valstiskumu, valsts valodu un kultūru, cieņu pret mūsu pārdzīvotajām ciešanām padomju režīma laikā.

Neko vairāk kā cieņu. Par pārējām okupācijas sekām mēs rēķinu maksājam paši.

Autore ir neatkarīga žurnāliste

 

Komentāri (79)

Janka, Janic 14.10.2011. 07.29

…kameer viņi uzskatiis muus par fašistiem un sevi deevees par pasaules atbriivotaajiem , kuriem jaarunaa vienaa meelee ( taa ir impeerijas paziime , (kaa Romaa un PSRS) , nekaads okupaacijas izliigums nebuus ,mees 20 gadu laikaa esam uzskatiijuši par tabu ko maaca krievu skolotaaji krievvalodiigo skolaas , neatkariigaa valstii visiem skolotaajiem buutu jaabuut lojaaliem valstij un perfekti jaarunaa valsts valodaa , bet mees zinaam ka taa tas nav , taadi skolotaaji kravcofi ir simtiem un vai viņi maaca valsts veesturi par to kaa neatkariigu??? diezvai , ja es maaciidamies skolaa boļševiku ziedu laikos un dieneedams krievu armijaa sapratu kas ir okupaacija ( mans teevs bija 19. div . kareivis ) un man bija skaidra briivvalsts veestures izpratne , tad ko juus gribiet no otras puses, ar izgliitiibas ministreešanu mees esam iebraukuši galiigaas auzaas , 20 gadu laikaa nekas nav dariits , lai kaada paartija ir valdiijusi , galvenais bijis sakamt jo vairaak jo labaak , nokaveeto nenocirtiis vienaa raavienaa , paies veel gadi 20 pie sapraatiigas riiciibas un tas ir paariet uz valsts finanseetu izgliitiibu tikai valsts valodaa bez jebkaadiem liigumiem ar likumu par valsts valodu jau pietiek … kaapeec jaasertificee elektriķis un santehniķis , bet ne skolotaajs?

+20
-1
Atbildēt

0

P_Dancis 14.10.2011. 08.25

“Tas nozīmē arī iespēju šeit dzīvot ļaudīm, kas būtībā kā PSRS okupācijas upuri paši ir masveidā pārvietoti uz Latviju”

Es varētu piekrist, ka upuri ir arī tie, kas lepojas ar despotiju, kas viņus padarījusi par upuriem (PSRS un Krievijas karogi 9. maijā). Bet es nevaru piekrist, ka viņi ir PĀRVIETOTI. Pārvietoja uz Sibīriju, uz Staļina un Hruščova kanāliem, maģistrālēm un melnzemēm. Bet uz salīdzinoši pārticīgo Pribalķiku krievu cilvēki paši kravāja koferus.

+15
-1
Atbildēt

5

    liidaka > P_Dancis 14.10.2011. 11.12

    Nezinu gan kuros gados Tu esi nēsājis uzplečus, bet izklausās neticami, ka apkārt ir bijuši tādi zābaki.

    0
    -8
    Atbildēt

    0

    liidaka > P_Dancis 14.10.2011. 08.45

    Šī čemodānu kravāšana notika vienas valsts ietvaros. Tiem, kuri kravājās, nebija informācijas, kas liktu domāt, ka Latvija ir ārvalsts.

    +3
    -11
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > P_Dancis 14.10.2011. 17.10

    Šī čemodānu kravāšana notika vienas valsts ietvaros
    _______________________________________________________
    Frāze,kas ietver 18. novembra LR valstiskās pēctecības NEatzīšanu.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    elinaliepina > P_Dancis 14.10.2011. 09.36

    Bija gan! Man pašam, armijā esot, puikas no Centrālajiem Melnzemes apgabaliem brīnījās, ka Pribalķikā kā nauda funkcionē tie paši rubļi (nevis dolāri, kā viņi bija iedomājušies).
    Un tūlīt pēc II Pasaules kara krievu zaldātiņi par katru cenu rāvās palikt Latvijā, jo no visaugstākajām tribīnēm sludināja, ka kolhozu šeit nebūs. Un kāda tā kolhoza paradīze ir, šie zaldāti jau bija izbaudījuši uz savas ādas…

    +8
    0
    Atbildēt

    0

    P_Dancis > P_Dancis 14.10.2011. 09.30

    Taisnība, nezināja. Un pēc patiesības nākšanas gaismā turpināja izlikties, ka nezina.

    +13
    0
    Atbildēt

    0

mēbeļu izgatavošana 14.10.2011. 09.39

Ja jūs sakiet, kad kaut ko mainīt nav un nebija jūsu/mūsu spēkos, tad kāda jēga par to satraukties un mocīties..? Es uztrauktos par to, ka kāds, kurš ir demonstrējami un ciniski mānījis publiku maskējoties aiz cīņas pret oligarhiem lozungiem, mēģina sākt iznīcināt to KOMPROMISU, kurš tika panākts par pilsonības un naturalizācijas jautājumiem.

Es nožēloju 1998. gada naivumā atdoto balsi referendumā par pilsonības likuma mainīšanu. Praktiski nekas no tā labā, kas tika solīts, ja naturalizācija tiktu paplašināta, nav īstenojies. Es tomēr respektēju šo KOMPROMISU.

Tagad, pēc nepilniem 14 gadiem (šai likumdošanai tas nebūt nav ilgs laiks), viena publikas mānītāju grupa, VIENAI iedzīvotāju daļai, kam nav pilsonības, grib mainīt pašu pilsonības iegūšanas PRINCIPU – uz dzimis Latvijas teritorijā. Nākotnē lūkojoties, šī privilēģija nevarētu tikt saglabāta vienai cilvēku grupai – tam trūkst gan loģikas, gan arī var rasties sūdzības par, teiksim, citu ES dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju.

Manuprāt Zatlers vēlas sadragāt toreiz panākto kompromisu par pilsonības iegūšanas kārtību, vai vismaz atkal izraisīt asas diskusijas par šiem jautājumiem. Kāpēc, kādu “tālejošu mērķu” motivēts?

+12
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu