Fotogrāfijas jau noņēmu, vēl tikai dators un daži dokumenti jāsavāc – tā, skatoties uz kabineta tukšajiem plauktiem, saka pulkvedis Ivo Mogiļnijs
Brīdī, kad jūs šo rakstu lasāt, viņš jau ir Kabulā, kur turpmāko gadu Afganistānas armijai veidos mācības stratēģiju un mācību centru. «Būšu atbildīgs par 12 dažādiem mācību virzieniem,» paskaidro Ivo, kas Latvijā ir Nacionālo Bruņoto spēku štāba priekšnieka vietnieks.
Latvijas armijā Ivo dien jau teju 20 gadu, bijis klāt Aizsardzības akadēmijas pirmsākumos un strādājis pie Latvijas armijas struktūras izveides. Tagad viņš piekritis jaunajam uzdevumam, jo tā ir iespēja atkal «no paša sākuma» izveidot jauno kareivju mācību sistēmu. Lēmumam nomainīt Rīgu pret Kabulu ir arī kāds emocionāls aspekts. «Vairākkārt esmu bijis pie puišiem Afganistānā un redzējis, ka tur dienot viņiem acis spīd. Viņus novērtē, viņiem ir autoritāte starp sabiedroto karavīriem, arī afgāņi mūsējos ciena. Gluži emocionāli puiši jūt, ka ir vajadzīgi, un tas ir kas tāds, kas nereti pazūd dienot šeit, Latvijā.» Strādājot Afganistānā, viņš varēs labāk saprast, kā militāri un politiski turpmāk attīstīsies Afganistāna, jo būs jāstrādā gan ar afgāņu virsniekiem, gan politiķiem un ierēdņiem, kuri tieši pašlaik cenšas ar sabiedroto atbalstu izveidot savu Aizsardzības ministriju un izstrādāt valsts militārās attīstības ilgtermiņa stratēģiju.
«Kā toreiz,» Ivo nevilšus sanāk salīdzināt jaunos pienākumus ar paša karjeras pirmsākumiem, kad 1993.gadā pievienojies Latvijas armijai un kopā ar toreizējo rektoru pulkvedi Valdi Matīsu veidojis jauno Aizsardzības akadēmiju. «Toreiz nekā nebija – ne personālsastāva, ne finanšu, ne ieroču un pat ne skaidrības, kā būs tālāk, bet bija tāds emocionālais pacēlums, ka pat tie aptuveni 20 dolāri mēnesī, ko toreiz saņēma virsnieki, likās pietiekami.» Tagad, kad armijas struktūra izveidota, profesionālo izaicinājumu un arī emociju ikdienā esot krietni mazāk. Varbūt arī tas vilinājis doties uz Afganistānu, lai gan viņš nebūtu piekritis šim karjeras pakāpienam, ja to neatbalstītu ģimene. Sieva un divi dēli paliks mājās, ar visu būs jātiek galā pašiem. Par vecāko dēlu Ivo nav bijis šaubu, jo 21 gadu vecais puisis vēl labi atceroties tos divus gadus, kad tēvs studējis Vācijas Bundesvēra akadēmijā Hamburgā. Taču arī 11 gadus vecais pastarītis ziņu par tēva jauno misiju uztvēris mierīgi. «Noprasīja, vai man tur būs internets un vai varēsim sazvanīties. Jaunieši šodien ir pragmatiskāki.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.