Tautas vēlēts prezidents? 27

Foto: Ieva Čīka, LETA
Valdis Liepiņš
Print Friendly, PDF & Email

Pašreizējā situācija mudina uz radikālu risinājumu, nedomājot par sekām

Pēdējā laikā izskanējušas runas, ka Latvijai vajadzētu tautas vēlētu prezidentu. Tas dzirdēts, piemēram, no Valsts kontroles vadītājas Ingūnas Sudrabas, Eiropas Savienības attīstības komisāra Andra Piebalga, daļēji no ekspremjera Aigara Kalvīša un partiju apvienības “Vienotība” politiķes Sandras Kalnietes, un arī no paša Latvijas Prezidenta Valža Zatlera. Runas skan cēli, bet bez konkrētiem pamatojumiem par to, kādi no tautas vēlēta prezidenta būtu ieguvumi un vai prezidents tiešām būtu “tautas” vēlēts.

Argumentu vietā ir minēti trīs vispārīgi apgalvojumi: “tauta” grib sevis vēlētu prezidentu; izvairīsimies no tādas nejēdzīgas un pazemojušas ažiotāžas, kādu patlaban piedzīvojam; nepieļausim iespēju prezidenta kandidatūras apspriest “viesību sarunās”.

Pirmais arguments balstās uz klaju populismu. Ļoti iespējams, ka “tauta” arī vēlētos atjaunot nāvessoda piemērošanu par miera laikā izdarītiem noziegumiem, nemaz nedomājot par konsekvencēm. Otrais un trešais arguments ir pavisam bez seguma, ja nenorāda, kā tautas balsošana novērsīs nepatīkamo ažiotāžu. Ļoti iespējams, ka ažiotāža būtu vēl plašāka – visā valstī – un “viesību sarunas” vēl sirsnīgākas. Šādas sekas izsauks pats “tautas” vēlēšanu process. Šīm problēmām jāmeklē cita veida risinājums, ko raksta beigās aprakstīšu.

Analizējot iespēju tautai ievēlēt prezidentu, ņemsim vērā dažus prezidenta amata galvenos pienākumus un funkcijas. Prezidentam jābūt politiski neatkarīgam un neitrālam, tautu vienojošam un tās intereses aizstāvošam. Apskatīsim, vai tautas vēlēts prezidents labāk atbilstu šiem pienākumiem nekā Saeimas vēlēts prezidents.

Vai tautas vēlēts prezidents būtu politiski neatkarīgāks, neitrālāks un lielāks tautas interešu aizstāvis? Pirmais, ko varam konstatēt ir, ka līdzšinējie trīs prezidenti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir izrādījušies politiski neatkarīgi un neitrāli, ir aizstāvējuši tautas intereses, par spīti politiskajiem spiedieniem, kas pret viņiem bija vērsti. Liekas, ka no šī viedokļa nekādas maiņas prezidenta ievēlēšanas kārtībā nav nepieciešamas.

Bet kā būtu ar tautas vēlētu prezidentu? Vēlēšanas maksā dārgi. Papildus, jāapzinās, ka tās, visticamāk, notiktu, vai būtu jāparedz, ka notiktu, divās kārtās. Kandidātiem finansiāla atbalsta nebūtu iespējas nopietni kandidēt, kur nu vēl uzvarēt.

Ieguldījums būtu liels. Par velti tāds nenāktu un finansētāju gaidītie (lasīt – pieprasītie) augļi – vēl lielāki. Priekšvēlēšanu “viesību sarunas” būtu izteikti sirsnīgas. Politiskā ažiotāža un “andele” sistu vēl augstāku vilni nekā tagad. Prezidenta politiskā neatkarība un neitralitāte būtu ne tikai apdraudēta, bet arī nopietni apšaubāma, pat ja prezidents būtu neatkarīgs un neitrāls. Līdz ar to Latvijai būtu kādam grupējumam smagi ieķīlāts prezidents, nevis tautas vēlēts prezidents. Jāšaubās, vai tāds prezidents strādātu tautas interesēs. Iespējams, ka tauta domātu, ka pati šo prezidentu ievēlējusi. Bet tauta būtu maldināta un maldījusies! Prezidenta vēlēšana šādā veidā pati par sevi ir dārga, tomēr šis arguments ir vērā ņemams, ne izšķirošs.

Vai tautas vēlēts prezidents būtu “tautas vienojošāks”? Aptaujas liecina, ka vairāk nekā puse no “tautas” ir visus trīs prezidentus novērtējusi pozitīvi, par spīti dažiem politiskiem uzbrukumiem. Liekas, ka arī no šī viedokļa nevar atrast argumentu pāriešanai uz tautas vēlētu prezidentu.

Vai tautas vēlēts prezidents dotu kādu uzlabojumu šajā ziņā? Baidos, ka nedotu un, visticamāk, panāktu pretējo. Apskatīsim divus iespējamus vēlēšanu scenārijus:

1) Vēlēšanās piedalās 65% no visiem balsstiesīgajiem (10.Saeimas vēlēšanās piedalījās 63%). Prezidentam būtu jāsaņem ne mazāk kā 77% atbalsts, lai viņš varētu pat pretendēt uz tautas vēlēta prezidenta statusu, kurš saņēmis vairāk nekā pusi vēlētāju balsu (77% piedalījušos atbalsts no 65% balsstiesīgo veido 50,05% balsu). Citiem vārdiem, ar šādu rezultātu iznāk, ka gandrīz tikpat liels skaits vēlētāju nav par viņu balsojuši. Pie tam, tik augsts “par” balsojums ir maz ticams. Ja prezidentu ievēl ar 51%, viņu atbalstījuši ir tikai 33% balsstiesīgo! Vai viņu varētu dēvēt kā “tautas” ievēlētu?

2) Visticamākais scenārijs ir, ka pirmajā vēlēšanu kārtā neviens no kandidātiem neiegūst vairāk kā 50% balsu. Notiek vēlēšanu otrā kārta, kurā, pēc pieredzes citās valstīs ar šādu vēlēšanu sistēmu, līdzdalība būtu krietni zemāka nekā pirmajā kārtā, teiksim 55%. Tādā gadījumā kandidātam, ko varētu uzskatīt par “tautas” vēlētu prezidentu, būtu jāsaņem gandrīz visas balsis! Bet, ja kandidātu ievēl ar 51% balsu? Tikai tautas mazākums (28%) būtu viņu atbalstījuši! Viņu nekādā gadījumā nevarētu pat uzskatīt par tautas vēlētu prezidentu.

Vēlēšanu process kā tāds ir šķeļošs. Rezultāts, ka prezidentu ievēl ar balsu mazākumu, šķelšanos pastiprina. Jau pats vēlēšanu process nevienotu prezidentu ar tautu! Piemēru tam netrūkst – paskatāmies uz pēc vēlēšanu tautas (ne)vienotību vai neapmierinātību ASV, Francijā, Lietuvā, pat Somijā un nesen, pavisam traģiski, Nigērijā.

Papildus, tautas vēlēšanas neapšaubāmi pavērtu vārtus klajam populismam un populistiskam kandidātam. Vai kāds apgalvos, ka tas mums Latvijā vajadzīgs?

No visa iepriekšējā varam secināt, ka tautas vēlēts prezidents neveicinātu nevienu no augstāk minētajiem prezidenta pienākumiem – būt politiski neatkarīgam un neitrālam, tautas vienojošam un tās interešu aizstāvošam – bet panāktu tieši pretējo.

Kāds būtu risinājums? Pirmkārt, jāatmet mīts par vairākuma atbalstu! Tāds vēlētāju samērā kūtrās līdzdalības dēļ, iespējams tikai ārkārtas gadījumos neatkarīgi no tā vai Saeima, vai “tauta” ievēl prezidentu. Varam mierīgi palikt pie Saeimas vēlēta prezidenta, jo rezultāti līdz šim, par spīti visam, ir bijuši pozitīvi. Jāmaina tikai daži “spēles noteikumi”, lai mazinātu šī procesa negatīvās puses. Te galvenie:

1.Jāparedz vairāk laika starp kandidātu nominēšanas termiņu un balsošanu – piemēram, kandidātu sarakstu slēdz 28 dienas pirms balsošanas dienas;

2.Obligāti jārīko publiskas kandidātu debates, lai ” tauta” zinātu, par ko tās priekšstāvji Saeimā vēlāk nobalso;

3.Ja tikai viens kandidāts, viņa ievēlēšanai nepieciešams kvalificēts 67% vairākuma Saeimas balsojums. Ja kandidāts nesaņem šādu balsojumu, prezidenta vēlēšanas process jāsāk no jauna;

4.Ja vairāk nekā viens kandidāts, ievēl to kandidātu, kurš saņem vairāk nekā 50% atbalstu no visiem balsstiesīgajiem pirmajā balsošanas kārtā;

5.Ja pirmā kārtā neviens no kandidātiem nesaņem vairāk nekā 50% balsu, otrā balsošanas kārtā kandidē tie divi kandidāti, kuri pirmajā kārtā saņēma visvairāk balsu. Ja pirmajā kārtā ir tikai divi kandidāti, abi kandidē otrā kārtā;

6.Otrā kārtā par prezidentu ievēl kandidātu, kurš saņem vairāk balsu;

7.Vairākumu aprēķina tikai no kopējā “par” un “pret” nodoto balsu skaita, lai deputāti, kuri atturas vai nebalso, netraucētu prezidenta ievēlēšanu;

8.Saeimas balsojumi ir atklāti, lai “tauta” varētu uzzināt, kā katrs Saeimas deputāts ir balsojis un nākamajās Saeimas vēlēšanās varētu īstenot savu suverēno varu.

Pašreizējā nepatīkamā, ciniskā gaisotnē ir kārdinājums meklēt kādu radikālu, bieži populistisku, risinājumu, neapdomājot tā konsekvences. Domāts būs labi, bet sanāks kā parasti! Tādēļ lēni pāri prezidenta vēlēšanu tiltam.

Valdis Liepiņš ir Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs

Komentāri (27)

gundega_heiberga 31.05.2011. 18.47

Izsmeļoša analīze. Raksts pelnījis lielāku tirāžu.

+9
0
Atbildēt

0

Igors Daņiļēvičs 31.05.2011. 17.19

Valdi Liepiņu uzskatu par vienu no labākajiem Satversmes gara izpratējiem. Ja Latvijā pēdējā laikā ir notikušas kādas izmaiņas politiskajā sistēma uz labāko, patieso demokrātisko pusi, tad tas ir lielā mērā viņa nopelns.

+6
0
Atbildēt

0

Vaira Tempele 31.05.2011. 17.22

Labi argumenteeta analiize. Piekriitu visam!

+5
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu