Cits starta punkts • IR.lv

Cits starta punkts

42
Vija Balode

Lieldienās es sadzirdēju, ka jaunais katoļu baznīcas gans mani uzrunā jaunā veidā

Kad man uzdeva jautājumu, vai es varētu Lieldienās būt dievkalpojumos, ko vadīs arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, un padomāt par to, vai sprediķošanas vēsts ir mainījusies, kopš Latvijas katoļiem ir jauns gans, es sevī uz šo ierosmi atbildēju rezervēti. Man nepatīk analizēt to, ko priesteris sprediķo. Sacīto uztveru emocionāli – vai dzirdētais manī atsaucas? Vai ir sajūta, ka runātājam ir izdevies noformulēt ko tādu, kas jau bija manī, bet es to nespēju satvert un apstādināt vārdos. 

Tomēr piekritu. Kā izaicinājumam – noklausīties arhibīskapa Stankeviča uzrunas Lielajās dienās un atbildēt, pirmkārt jau sev, uz jautājumu, vai Baznīcas gana vēsts ir mainījusies.

Pavisam īsi sakot: jā, es sadzirdēju, ka vēsts ir jauna. Jā, es sadzirdēju, ka veids, kādā ar mani runā, ir jauns. Vai es sadzirdēju tāpēc, ka gribēju dzirdēt? Varbūt klausījos uzmanīgāk nekā citkārt un tādēļ sadzirdēju?

Lai saprastu, ir vai nav vēsts jauna, es pie sevis apdomāju, kas tad īsti nāk prātā, domājot par Eminences Kardināla sprediķiem. Secināju, ka pirmā asociācija ir Aglonas svētki. 15. augusts, karsta augusta diena, laimīga sirds pēc svētceļojuma un saņemtā ticības stiprinājuma. Un tajā laimīgajā sirdī vārdos apmēram šādi formulējamas ilgas – ak, kaut šoreiz nebūtu runāšanas par gejiem un par ticības mācību skolās, bet par Dievu. Par to, cik ļoti mūs pārsniedzošs un liels Viņš ir – tik liels, ka Viņa lieluma dēļ ir vērts ar savu mazumu pacīnīties. 

Bet parasti Kardināls izmantoja iespēju svētku sprediķa laikā runāt par aktualitātēm, tostarp praktiskām lietām. Reiz pat izskanēja atgādinājums vakcinēties. Un nebija jau nekā nepareiza viņa sprediķošanā, ja tā padomā. Bet sirdī man vienmēr bija tāda klusa jautājoša balss: bet vai mēs paši tik stipri, ka drīkstam otram mācīt?

Visu cieņu Kardinālam par viņa uzticību un stingro stāju. Par to, ka viņš nepaguris kalpoja Kungam un sludināja taisnīgumu – kas grēko, saņems sodu!

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča starta punkts ir cits. Nevis grēka ļaunums, bet Dieva svētums.

Bīskaps runā skaidri, raiti un spēcīgi – es jūtu, ka viņam ir svarīgi, lai viņa sacītais mani sasniedz. Viņš tic, ka Latvijas garīgā atjaunotne īstenosies caur pavisam konkrētu cilvēku sirds garīgo atjaunotni. Ja viņam izdosies mani (un daudzus tādus kā es, kuri konkrētajā brīdī klausās viņa vārdus) pārliecināt pieņemt Dievu, Dievs darbosies, cilvēki mainīsies, bet ar viņu starpniecību mainīsies sabiedrība.

Lielajā piektdienā, runājot par Kristus upuri pie krusta, arhibīskaps Stankevičs sacīja apmēram šādi: „Tik bieži cilvēkiem Dieva vārdā ir ticis sacīts, ko viņiem būs darīt un ko viņiem nebūs darīt! Jādara tas un tas, aizliegts savukārt ir tas un tas! Bet tādējādi Labā Vēsts ir padarīta par Slikto Vēsti, par Negatīvo Vēsti, par vēsti, kas ierobežo. Bet Dieva Vēsts nedrīkst ierobežot, tās mērķis un uzdevums ir gluži cits – atklāt patiesību, kas dara brīvus.” Labā Vēsts ir tā, ka Nevainīgais uzņēmās mūsu vainu. 

Turklāt arhibīskaps sacīja: „Mani mīļie, Dieva Vēsts ir Labā Vēsts!”.  Mani mīļie – ieskatoties arhibīskapa uzrunās, ko citē katoļu Baznīcas mājaslapa www.katolis.lv, pirmo reizi šo uzrunu pamanīju 2. februāra sprediķī – dienā, kad tiek svinēti Dievam veltīto cilvēku svētki. Toreiz savus brāļus un māsas, ar kuriem vieno viens aicinājuma ceļš, arhibīskaps nosauca par saviem mīļajiem. Tik skaisti bija vairākkārt pārliecināties šajās Lielajās dienās, ka šī uzruna ir kļuvusi par organisku veidu, kā bīskaps Zbigņevs uzrunā savu ticīgo tautu.

„Mani mīļie, es vēlos būt kā tāds, kas kalpo.” Šos vārdus bīskaps pateica Lielajā ceturtdienā. Un pēc dažiem mirkļiem altāra telpā sanāca vīri – kā vēlāk uzzināju, dažādu lūgšanu grupu un kopienu vadītāji, – un bīskaps, ceļos nometies, mazgāja viņu kājas, tādējādi apliecinot, ka tiešām vēlas sekot Kristus pazemības paraugam un būt kalps tiem, kas viņam uzticēti.

Lielajā piektdienā savu sprediķi bīskaps sāka ar atzīšanos, ka tad, kad, būdams jau nobriedusi personība, apzināti pieņēma Dievu (nevis tradīcijas pēc turpināja iet pa vecāku bērnībā norādītu ceļu), viņu nelicis mierā jautājums par krusta noslēpumu. Kāpēc bija nepieciešams Krusta upuris un kā bija iespējams, ka Jēzus nāve pie krusta paņēma uz sevis visu pasaules grēku „sakrāto smagumu”. Interesanti, liekot lietā savu inženiera prātu, bīskaps bija domājis par transformatoru, kas novada uzkrājušos enerģiju. Vēl grēks tika salīdzināts ar radioaktīvajiem atkritumiem, ar indi, kas ir sakrājusies, un kāds uzņemas to izdzert visu dēļ. Pārdomu beigās bīskaps sacīja – izdomājos visādi, bet īstu atbildi, kas mani apmierinātu, es neatradu. Tomēr, pat ja ar savu prātu jūs līdz galam Dieva nodomu neizprotat, iesaistiet ticību un ļaujieties! Dievs ir tā vērts, lai mēs turpinātu Viņu izzināt, tuvotos Viņam, pat ja, tuvāk dodoties, saprotam, ka līdz galam tas mums neizdosies.

To, ko bīskaps Zbigņevs sacīja Lieldienu vigīlijas Misē (Klusās sestdienas vakarā, kad jau sāk svinēt Lieldienas), es gandrīz nedzirdēju – Svētā Jēkaba katedrāle bija ļaužu pārpilna! Bet vēsts bija dzirdēšanas vērta – mums arī šodien ir iespēja satikt Augšāmcelto Kristu, atvēlot laiku Dievam, atzīstot patiesību par Viņu un par sevi, iepazīstoties ar Kristus lieciniekiem agrāk un šodien.

Viens no šādiem lieciniekiem, kuru iepazīt savas ticības stiprinājumam, man ir bīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Autore ir izdevuma “Mieram tuvu” redaktore.

Komentāri (42)

Ieva 26.04.2011. 12.46

Nesaprotu, kāpēc Lieldienu ziņas izraisa tik daudz negatīvu emociju. Ateisti ir apvainojušies uz ticīgajiem, ka viņiem ir Dievs, ticīgie uz ateistiem, ka viņi ir tādi pagāni… Nu tak dzīvojiet Dieva mierā, kā saka. Ja Dievs ir vajadzīgs, lai zinātu, kas ir labs, un kas ļauns, tad tas taču ir tikai labi, jo tas rada tolerantu sabiedrības pilsoni. Ja kādam šādai izpratnei reliģija nav vajadzīga, arī tas ir labi, jo šim cilvēkam, arī bez Dieva ir skaidrs, ka nedrīkst “nokaut”, zagt un darīt citas nelabas lietas. Tāpēc pieņemsim otru, tādu, kāds viņš ir, cienīsim, un neapliesim ar dubļiem citādi domājošos. Jo svarīgi ir būt sabiedrības pilsonim, neatkarīgi no tā, vai pie savas uzskatu sistēmas cilvēks ir nonācis pats, vai ar kāda palīdzību. Rezultāts taču ir viens.

+6
-2
Atbildēt

0

Edgars Sējējs 27.04.2011. 14.08

Man interesants liekas fakts,ka šis raksts ir atrodams godavietā portālā,ko dibinājuši karojoši ateisti.
Dienas pēdējā laikā pirms “shizmas” vispār nebija atrodams nekas,kas saistītos ar baznīcu vai kristietību.Ja nu vienīgi šmitu un pujātu apsaukāšana.
Interesanti.Arī pozitīvi.

+2
0
Atbildēt

1

    janazakovica > Edgars Sējējs 27.04.2011. 16.05

    kapec tiesi ateisti un vel karojosie.? varbut vnk neticigie vai vienaldzigie.jo mes jau nezinam kas istenibaa vai patiesibaa ir so dibinataju-razojoso zurnalistu sirdis.diena vini pildija paveles.var but seit atversies.

    0
    0
    Atbildēt

    0

peerku 29.04.2011. 10.04

Varbūt man arī ir Dievs, bet man nevajag izpildīt dažādus reliģiskus (savstarpēji apkarojoshus) rituālus, lai atshķirtu labu no ļaunā. Vienīgais, ko gribu, lai mums visiem nebūtu jāapmaksā kadas relģiskas kopienas piekoptās rituālās izdarības (kā tas ir, piemēram, ar Aglonas svētkiem) un lai nebāžas virsū ar savu ticību.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu